Alens Karrs - Kā viegli atmest smēķēšanu

"ES SMĒĶĒJU TIKAI ĪPAŠOS GADĪJUMOS." Jā, mēs visi tā darām, taču šo gadījumu skaits brīnumainā kārtā ātri pieaug, un mēs jau smēķējam visos gadījumos.

"ESMU ATMETIS, TAČU ŠAD TAD IZSMĒĶĒJU KĀDU CIGARETI VAI CIGĀRU." Domāju, šie smēķētāji ir visnožēlojamākie. Viņi vai nu pavada dzīvi, jūtoties nepilnvērtīgi, vai arī biežāk šī cigarete pārvēršas par divām. Viņi paliek uz slidenās nogāzes, kas virzās tikai UZ LEJU. Agrāk vai vēlāk viņi atkal ir pastāvīgie smēķētāji. Viņi atkal iekrīt tajā pašā smēķēšanas slazdā.

Ir vēl divas gadījuma smēķētāju kategorijas. Pirmie izsmēķē kādu cigareti, esot sabiedrībā. Šie ļaudis patiesībā ir nesmēķētāji. Smēķēšana nesagādā viņiem baudu. Viņi tikai jūtas kā malāstāvētāji. Viņi vēlas piedalīties. Mēs visi tā sākam. Nākamreiz, kad tiks izsniegti cigāri, pavērojiet, kā smēķētāji vilcinās ar to aizdegšanu. Pat nelabojamākie cigarešu piekritēji nevar sagaidīt, kad cigārs būs izsmēķēts. Viņi daudz labprātāk smēķētu savas iecienītās cigaretes. Jo lielāks un dārgāks ir cigārs, jo kaitinošāk — šķiet, ka tas neizdeg visu vakaru.

Otrā kategorija ir patiesi reti sastopama. Patiesībā no tiem tūkstošiem, kas meklējuši manu palīdzību, varu iedomātie tikai kādu duci. Vislabāk to raksturošu, atstāstot kādu nesenu gadījumu.

Man piezvanīja kāda sieviete, kas vēlējas privātu konsultāciju. Viņa bija juriste, smēķēja divpadsmit gadu, un savā smēķētājas mūžā nekad nebija smēķējusi vairāk vai mazāk kā divas cigaretes dienā. Viņai bija ļoti stiprs gribasspēks. Es paskaidroju, ka panākumi ir vienādi kā grupu nodarbībās, tā individuālajās konsultācijās, teicu, ka varu sniegt atsevišķu konsultāciju tikai tad, ja konkrētās personas atpazīstamība traucētu darbu grupā. Viņa sāka raudāt, un es nespēju pretoties asarām.

Tas izmaksāja dārgi, daudzi smēķētāji brīnītos, kāpēc viņa vispār gribēja atmest. Viņi labprāt maksātu summu, ko noteicu šai dāmai, lai varētu smēķēt tikai divas cigaretes dienā. Viņi kļūdās, domājot, ka gadījuma smēķētāji ir laimīgāki un kontrolē situāciju. Viņi smēķēšanu varbūt arī kontrolē, taču nav laimīgi. Šajā gadījumā abi sievietes vecāki bija miruši no plaušu vēža, pirms viņa bija uzķērusies. Viņa, tāpat kā es, baidījās no smēķēšanas, pirms izsmēķēja pirmo cigareti. Viņa, tāpat kā es, atceras pretīgo garšu. Atšķirībā no manis, kas padevās un kļuva par pastāvīgo smēķētāju, viņa spēja tam pretoties.

Vienīgais, ko jūs cigaretē izbaudāt, ir mokošo ilgu gals, vai tā būtu gandrīz nemanāmā fiziskā tieksme, vai garīgās mokas, kad mums neļauj pabarot mazo briesmonīti. Pašas par sevi cigaretes ir netīras un indīgas. Tāpēc jūs ciešat no ilūzijas, ka tās izbaudāt tikai pēc atturēšanās perioda. Tāpat kā ar izsalkumu un slāpēm — jo ilgāk no tā ciešat, jo lielāka bauda ir to remdēt. Smēķētāji kļūdās, domājot, ka smēķēšana ir ieradums. Viņi domā: "'Ja vien smēķēšu tikai atsevišķos gadījumos, mans prāts un ķermenis to pieņems. Tad es varēšu tā turpināt vai samazināt cigarešu daudzumu, ja to vēlēšos." Saprotiet, "ieraduma" nav. Smēķēšana ir atkarība no vielas. Dabiskā tieksme ir remdēt, nevis pagarināt "atradināšanās simptomus". Pat lai noturētos pašreizējā līmenī, jums visu atlikušo mūžu būtu jāvingrina gribasspēks, jo, ķermenim kļūstot imūnam pret vielu, tas prasa arvien vairāk, nevis arvien mazāk. Jūs kļūstat arvien nespējīgāks samazināt intervālu starp cigaretēm, kad viela jūs fiziski un garīgi iznīcina, salauž jūsu pašpārliecinātību un izposta nervu sistēmu. Tāpēc iesākumā mēs varam no tā viegli atteikties. Ja mēs saaukstējamies, mēs vienkārši pārtraucam. Tas izskaidro arī to, kāpēc ļaudis, kas līdzīgi man nekad nav cietuši no ilūzijas, ka to izbauda, nepārtraukti smēķē, kaut arī katra cigarete ir fiziskas mocības.

Neapskaudiet šo sievieti. Kad smēķējat vienu cigareti ik pēc divpadsmit stundām, tā jums liekas vērtīgākā lieta zemes virsū. Divpadsmit gadus šī nabaga sieviete bija kā starp diviem dzirnakmeņiem. Viņa nespēja atmest, taču baidījās palielināt cigarešu daudzumu, lai nesaslimtu ar plaušu vēzi tāpat kā vecāki. Bet viņai bija jācīnās ar kārdinājumu divdesmit trīs stundas un desmit minūtes katru no tām daudzajām dienām. Es tajā saskatu milzīgu gribasspēku, un, kā jau teicu, šādi gadījumi ir retums. Bet beigās tas viņu noveda līdz asarām. Palūkojieties uz to loģiski — vai nu smēķēšanā ir kāds patiess baudījums, vai nav. Ja ir, kas grib gaidīt stundu, dienu vai nedēļu? Kāpēc liegt sev prieku vai uzmundrinājumu? Ja nekā tāda nav, kāpēc vispār smēķēt?

Atceros kādu citu "piecas-cigaretes-dienā" gadījumu. Telefonsarunu vīrietis iesāka čerkstošā balsī: "Karra kungs, es gribu atmest smēķēšanu, pirms esmu miris." Tā viņš aprakstīja savu dzīvi.

"Esmu sešdesmit vienu gadu vecs. Smēķēšanas dēļ man ir kakla vēzis. Tagad fiziski varu pieveikt tikai piecas cigaretes dienā.

Agrāk gulēju labi. Tagad mostos ik pēc stundas un domāju tikai par cigaretēm. Pat guļot sapņoju par smēķēšanu.

Nevaru smēķēt līdz pulksten desmitiem. Ceļos piecos un vāru neskaitāmas tējas tases. Mana sieva ceļas ap astoņiem un nevēlas, lai es paliktu mājā, jo esmu tik aizkaitināms. Es eju uz dārza mājiņu un slaistos tur, taču mans prāts ir apsēsts ar smēķēšanu. Deviņos sāku uztīt savu pirmo cigareti, līdz tā ir perfekta. Nav tā, ka gribu, lai tā būtu perfekta, taču tas ir kaut kas, kas mani nodarbina. Tad gaidu, kad pulkstenis rādīs desmit. Kad tas pienāk, manas rokas nevaldāmi dreb. Es neaizdedzinu cigareti. Ja es to darīt, man būtu trīs stundas jāgaida līdz nākamajai. Es to kaut kad aizdedzu, vienreiz ieelpoju dūmus un tūlīt nodzēšu. Tā turpinot varu smēķēt vienu cigareti veselu stundu. Es to izsmēķēju līdz collas ceturtdaļai un gaidu nākamo."

Turklāt šā nabaga vīra lūpas no vienas vietas bija apdedzinātas, jo viņš smēķēja cigareti pārāk ilgi. Jūs droši vien iedomājaties nožēlojamu plānprātiņu. Ne gluži. Šis vīrs bija sešas pēdas garš, izbijis jūras spēku seržants. Viņš kādreiz bija sportists un negribēja kļūt par smēķētāju. Tomēr pēdējā kara laikā pastāvēja uzskats, ka cigaretes dod drosmi, tāpēc karavīriem tās tika izsniegtas lielos daudzumos. Viņam burtiski pavēlēja kļūt par smēķētāju. Pārējo dzīves daļu viņš ir pavadījis, maksājot lielas summas nodokļos, un tas viņu ir fiziski un garīgi sagrāvis. Ja viņš būtu dzīvnieks, sabiedrība izbeigtu viņa ciešanas, taču mēs joprojām ļaujam veseliem pusaudžiem uzķerties uz šā āķa.

Varbūt domājat, ka šis gadījums ir pārspīlēts. Tas ir ekstrēms, taču ne unikāls. Ir tūkstošiem līdzīgu stāstu. Šis vīrs man izkratīja sirdi, bet jūs varat būt droši, ka viņa draugi un paziņas viņu apskauda par to, ka viņš izsmēķē tikai piecas cigaretes dienā. Ja domājat, ka tas nevarētu notikt ar jums, BEIDZIET SEVI MUĻĶOT.

Jebkurā gadījumā smēķētāji meistarīgi melo, arī sev. Viņiem tas jādara. Vairums gadījuma smēķētāju izsmēķē daudz vairāk cigarešu un dara to daudz biežāk, nekā gribētu atzīt. Man ir bijušas sarunas ar "piecas-cigaretes-dienā" smēķētājiem, kas jau manā klātbūtnē izsmēķē vairāk nekā piecas cigaretes. Pavērojiet gadījuma smēķētājus pasākumos — kāzās vai ballītēs. Viņi smēķēs nepārtraukti.

Jums nevajag apskaust gadījuma smēķētājus. Jums nevajag smēķēt. Dzīve ir neizsakāmi jaukāka bez cigaretēm.