Džefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

Harijs pagrieza smago misiņa rokturi un atvēra vagona durvis. Iekšā viņš tomēr neuzdrošinājās iet, tikai stāvēja un skatījās uz vīrieti, kurš sēdēja vagona centrā. Bija grūti pateikt, cik īsti vīram gadu, jo viņa seju klāja labi kopta sudrabaini pelēka bārda. Šādu krāsu mēdz dēvēt par “sāls un piparu” sajaukumu. Viņš līdzinājās jūrniekam, kas attēlots uz Players Please cigarešu paciņas. Viņš uz Hariju raudzījās ar patiesu siltumu acīs. Tēvocis Stens ne reizi tā nebija skatījies uz savu māsasdēlu.

– Vai jūs esat Vecais Džeks Tārs? – Harijs, saņēmis drosmi, pavaicāja.

– Tā viņi ir mani iesaukuši, – atbildēja vecais vīrs.

– Un te jūs dzīvojat? – Harijs tincināja un paraudzījās apkārt. Zēna skatienu piesaistīja augsta vecu laikrakstu kaudze uz pretējā sēdekļa.

– Jā, – vecais vīrs atteica, – šeit ir manas mājas nu jau pēdējos divdesmit gadus. Varbūt aizver durvis un apsēdies, jaunais cilvēk?

Harijs mazliet apdomājās, tad spēji lēca atpakaļ un atkal deva kājām vaļu.

Nākamajā sestdienā Harijs jau aizvēra vagona durvis, tomēr neatgāja no tām un neatlaida rokturi. Viņš bija gatavs kuru katru brīdi atgrūst durvis vaļā un mesties projām, ja vien vecais vīrs pakustinātu kaut muskulīti. Brīdi viņi lūkojās viens uz otru, un tad Vecais Džeks noprasīja: – Kā tevi sauc?

– Harijs.

– Un kur atrodas tava skola?

– Es neeju skolā.

– Ko tad tu ceri savā dzīvē sasniegt, jaunais cilvēk?

– Pats par sevi saprotams, ka es gribu pievienoties savam tēvocim dokos, – Harijs atbildēja.

– Kāpēc gan tev būtu jāgrib kas tāds? – noteica vecais vīrs.

– Un kāpēc tad ne? – Harijs sabozās. – Vai jums liekas, ka neesmu gana labs?

– Tu esi krietni vien par labu, – Vecais Džeks atbildēja. – Kad es biju tavā vecumā, – viņš turpināja, – tad gribēju iestāties armijā. Manam vecajam nebija pa spēkam mani atrunāt. Ne viņa vārdi, ne darbi nevarēja ietekmēt manu apņemšanos. – Nākamo stundu Harijs kā apburts stāvēja un klausījās Vecā Džeka Tāra stāstos par dokiem, par Bristoli un piejūras zemēm. Nevienā ģeogrāfijas stundā viņš nebūtu varējis uzzināt kaut ko tādu.

Nākamajā sestdienā un arī daudzās citās sestdienās, tik daudzās, ka zēns pat nezināja skaitu, Harijs devās pie Vecā Džeka Tāra. Tomēr par šiem gājieniem viņš neteica ne tēvocim Stenam, ne arī savai mātei. Vecais Džeks Tārs bija Harija pirmais īstais draugs, un zēns baidījās, ka viņi varētu aizliegt šos apciemojumus.

Kad tajā sestdienas rītā Harijs pieklaudzināja pie vagona durvīm, kļuva skaidrs, ka Vecais Džeks pavisam noteikti ir viņu gaidījis. Ierastais Cox’s Orange Pippin šķirnes ābols jau bija nolikts uz pretējā sēdekļa. Harijs to paņēma, nokoda kumosu un apsēdās.

– Paldies, Tāra kungs, – Harijs tencināja un noslaucīja sulu sev no zoda. Viņš nekad nevaicāja, no kurienes ir šie āboli, un tādējādi piešķīra šim lieliskajam cilvēkam vēl dziļāku noslēpumainību.

Vecais Džeks ļoti atšķīrās no tēvoča Stena, kurš atkal un atkal atkārtoja to mazumiņu, ko pats zināja. Vecais Džeks iemācīja Harijam jaunus vārdus, palīdzēja apgūt jaunu pieredzi, pat atvēra ceļu uz jaunām pasaulēm… Un tā katru nedēļu. Harijs bieži brīnījās par to, kālab gan Tāra kungs nestrādā par skolotāju. Likās, viņa zināšanas ir pat plašākas nekā Mandejas jaunkundzei un gandrīz tikpat pilnīgas kā Holkoma kungam. Un Harijs bija pārliecināts, ka Holkoma kungam zināms itin viss, jo uz katru zēna uzdoto jautājumu viņam vienmēr bija atbilde. Vecais Džeks smaidot noskatījās, kā Harijs apēd ābolu un izmet serdi pa logu. Līdz tam brīdim vecais vīrs neteica ne vārda.

– Vai šonedēļ skolā iemācījies kaut ko tādu, – vecais vīrs vaicāja, – ko iepriekšējā nedēļā vēl nezināji?

– Holkoma kungs stāstīja, ka ir vēl citas zemes aiz jūras un tās ir daļa no Britu impērijas, un mūsu karalis valda pār viņiem.

– Holkoma kungam taisnība, – vecais Džeks apstiprināja.

– Vai tu vari nosaukt kādu no šīm valstīm?

– Austrālija, Kanāda, Indija. – Brīdi svārstījies, Harijs vēl piebilda: – Un Amerika.

– Nē, Amerika gan ne, – sacīja vecais Džeks. – Reiz tā bija, taču nu vairs ne. Vājas gribas premjerministra un slima karaļa dēļ.

– Un kurš tad bija premjerministrs un kurš karalis? – Harijs sapīcis vaicāja.

– Tronī tūkstoš septiņi simti septiņdesmit sestajā gadā sēdēja karalis Džordžs Trešais, – skaidroja vecais Džeks, – taču taisnības labad jāteic, ka viņš bija patiešām slims cilvēks. Viņa premjerministrs lords Norts vienkārši izlikās neredzam, kas notiek kolonijās, un diemžēl galu galā savējie pacēla ieročus pret mums.

– Vai tad mēs viņus nesakāvām? – nesaprata Harijs.

– Nē, nesakāvām vis, – vecais vīrs skaidroja. – Un ne jau tikai tālab, ka taisnība bija viņu pusē, turklāt tas ir obligāts nosacījums uzvarai…

– Ko nozīmē “nosacījums”?

– Tas ir kaut kas tāds, kam noteikti jābūt, – Vecais Džeks paskaidroja un turpināja, it kā nemaz nebūtu pārtraukts.

– Viņus vadīja izcils ģenerālis.

– Un kā viņu sauca?

– Džordžs Vašingtons.

– Pagājušajā nedēļā jūs man sacījāt, ka Vašingtona ir Amerikas galvaspilsēta. Vai viņš tika nosaukts šajā vārdā par godu galvaspilsētai?

– Nē, pilsētu nosauca šajā vārdā, lai godinātu viņu. To uzcēla purvainā vietā, ko dēvēja par Kolumbiju. Tur cauri plūst Potomakas upe.

– Vai arī Bristole nosaukta kāda cilvēka vārdā?

– Nē! – Vecais vīrs īsi iesmējās. Viņu uzjautrināja tas, cik ātri Harija zinātkārais prāts aizšaujas no viena temata pie cita. – Bristole sākotnēji tika dēvēta par Brigstovu. Un šis nosaukums saistījās ar to, ka tur bija tilts, bet pie tā atradās iecienīta tikšanās vieta.

– Un kad tā kļuva pr Bristoli?

– Vēsturniekiem šajā ziņā nav vienota viedokļa, – stāstīja Vecais Džeks. – Bristoles mūra pili uzcēla Glosteras Roberts tūkstoš simt devītajā gadā, kad pamanīja, ka būtu izdevīgi īriem pārdot vilnu. Tā bija laba iespēja. Pēc tam pilsēta pārtapa par tirdzniecības ostu. Kopš tā laika jau simtiem gadu pilsēta ir kuģu būves centrs. Un kopš tūkstoš deviņi simti četrpadsmitā gada, kad kļuva skaidrs, ka jāpaplašina flote, tas attīstās vēl straujāk.

– Mans tētis piedalījās Pasaules karā, – ar lepnumu paziņoja Harijs. – Vai jūs arī piedalījāties? – Šī bija pirmā reize, kad pēc Harija vaicājuma Vecais Džeks svārstījās ar atbildi. Viņš gluži vienkārši sēdēja un neteica ne vārda. – Atvainojiet, Tāra kungs, – sacīja Harijs. – Es negribēju būt uzbāzīgs okšķeris.

– Nē, nē, nekas… – Vecais Džeks mierināja. – Nu jau vairākus gadus man šo jautājumu neviens nav uzdevis. – Viņš vairs nesacīja neko, vien pavēra plaukstu, un tajā vizēja sešpensu monēta.

Harijs paņēma nelielo sudraba naudiņu un iekoda tajā. Viņš bija redzējis, ka tā dara tēvocis Stens. – Paldies! – Harijs tencināja un tad ielika monētu kabatā.

– Ej, nopērc sev ceptu zivi un kartupeļus doku kafejnīcā, tikai nestāsti savam tēvocim. Citādi viņš tev vaicās, kur ņēmi naudu.

Patiesību sakot, Harijs vispār ne reizi tēvocim Stenam nebija ieminējies par Veco Džeku. Reiz viņš bija dzirdējis, kā Stens saka viņa mammai: – To ķerto taču vajadzētu iespundēt! – Harijs bija vaicājis Mandejas jaunkundzei, ko nozīmē vārds “ķertais”, jo pats nebija varējis atrast skaidrojumu vārdnīcā. Kad jaunkundze viņam bija izstāstījusi, Harijs pirmo reizi aptvēra, cik dumjš patiesībā ir viņa tēvocis Stens.