Džefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

Здесь есть возможность читать онлайн «Džefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks» — ознакомительный отрывок электронной книги совершенно бесплатно, а после прочтения отрывка купить полную версию. В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Riga, Год выпуска: 2013, ISBN: 2013, Издательство: Литагент KONTINENTS, Жанр: Зарубежные любовные романы, foreign_contemporary, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Atbildi zina tikai laiks: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Atbildi zina tikai laiks»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Kliftonu ģimenes sāga ir ambiciozākais izcilā Lielbritānijas rakstnieka Džefrija Ārčera romāns. Šajā grāmatā, kura aizsākas 1919. gada Bristoles nomalē, lasītājs dodas dramatiskā, negaidītu un galvu reibinošu pavērsienu pilnā piedzīvojumā pa Kliftonu dzimtas ceļu. Pat pēdējo lappusi aizverot, rodas nepārvarama vēlme šo ceļojumu turpināt… Uzticīgais un mīlošais Meizijas vīrs kādudien aiziet uz darbu ostas dokā un vairs neatgriežas. Kaut kā savelkot galus, Meizija sastopas ar šķēršļiem, kurus rada viņai nezināms, ārkārtīgi ietekmīgs cilvēks. Meiziju vada pārliecība, ka viņa paveiks visu iespējamo, lai izrautos no trūkuma un bezcerības un atvērtu logu uz pasauli savam ļoti talantīgajam dēlam Harijam.

Atbildi zina tikai laiks — читать онлайн ознакомительный отрывок

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Atbildi zina tikai laiks», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Tobrīd es neatskārtu, ka mammai saistībā ar manu nākotni bija savi plāni, kuros nekādi neietilpa mana iespējamā pievienošanās tēvocim Stenam dokos.

Es sāku lietot īpašu taktiku. Kad mamma no rītiem mani atstāja pie skolas vārtiem, es paslaistījos pagalmā tik ilgi, kamēr viņa mani vairs nevarēja saskatīt, un tad aizlavījos uz dokiem. Es vienmēr atgriezos laikā, kad mamma pēcpusdienā ieradās man pakaļ. Mājupceļā es viņai stāstīju, kā man tajā dienā klājies skolā. Stāstu sacerēšana man padevās itin labi, tikai viņa ātri vien uzzināja, ka tie ir izdomājumi.

Dokos mēdza slaistīties vēl pāris zēnu no manas skolas, tikai es turējos no viņiem pa gabalu. Viņi bija vecāki un augumā lielāki nekā es un mēdza mani iedunkāt, ja gadījos viņiem ceļā. Un vēl man vajadzēja uzmanīties no Haskinsa kunga, brigadiera. Pamanījis mani slaistāmies (šis bija viņa iemīļotākais izteiciens), viņš ar kājas spērienu pa pēcpusi mani patrieca un vēl piedraudēja: – Puis, ja redzēšu tevi atkal te slaistāmies, paziņošu skolas direktoram!

Un galu galā Haskinss patiešām nosprieda, ka redzējis mani dokos pārāk bieži, tāpēc beidzot arī nosūdzēja skolas direktoram. Viņš mani nosloksnēja un tad aiztrieca atpakaļ uz klasi. Mans klases audzinātājs Holkoma kungs nekad necēla traci, ja neierados uz stundām. Tiesa, viņš bija maigas dabas cilvēks. Mana mamma turpretī ļoti sadusmojās un vairs nedeva man iknedēļas kabatas naudu – puspeniju – katru reizi, kad uzzināja, ka esmu kavējis mācības. Un tomēr, par spīti visam – vecāko zēnu dunkām, skolas direktora dāļātajam pērienam un zaudētajai kabatas naudai – es joprojām nespēju turēties pretī doku vilinājumam.

Kad “slaistījos” pa dokiem, man izdevās iegūt tikai vienu īstu draugu. Viņu visi sauca par veco Džeku Tāru. Viņš dzīvoja pamestā dzelzceļa vagonā noliktavu teritorijas pašā galā. Tēvocis Stens man piekodināja turēties tālāk no Vecā Džeka, jo viņš esot stulbs un netīrs sakārnis. Manuprāt, viņš nepavisam neizskatījās tik netīrs. Vismaz ne tik netīrs, kāds bija pats tēvocis Stens. Un nepagāja ilgs laiks, kad es secināju, ka arī nekāds muļķis viņš nav.

Pēc kopīgām pusdienām ar tēvoci Stenu – es apēdu kumosu no viņa sviestmaizes ar ļoti aso Marmite pastu un viņa nograuztā ābola serdi, kā arī iedzēru malku alus – es atgriezos skolā, lai pagūtu uz futbola spēli. Šī bija vienīgā nodarbe, kas man likās gana interesanta, lai tur rādītos. Galu galā pēc skolas beigšanas es grasījos kļūt par Bristol City futbola komandas kapteini. Vai varbūt arī uzbūvēt kuģi, kas ceļos apkārt pasaulei. Ja vien Holkoma kungs lieki nepļāpātu un doku vecākais brigadieris nenosūdzētu mani skolas direktoram, es varētu dienām ilgi darīt, kas pašam tīk, un neviens to arī neuzzinātu. Ja vien es turētos pa gabalu no ogļu kuģiem un katru pēcpusdienu pulksten četros stāvētu pie skolas vārtiem, lai manai mammai nerastos ne mazākās aizdomas.

Katru otro sestdienu tēvocis Stens ņēma mani līdzi uz Eštongeitu noskatīties Bristol City spēli. Svētdienu rītos mamma mēdza mani vest uz Kristus Svētās piedzimšanas baznīcu, un es nekādi nespēju atrast veidu, kā no šiem gājieniem izvairīties. Tiklīdz cienīgtēvs Votss dievkalpojuma beigās svētīja draudzi, es vēja ātrumā steidzos uz laukumu, kur mani draugi spēlēja futbolu. Mājās atgriezos tikai ap vakariņu laiku.

Pienāca brīdis, kad kļuvu septiņus gadus vecs. Un nu jau katram, kurš kaut nieku saprata no futbola, bija pilnīgi skaidrs, ka man nav ne mazāko cerību iekļūt skolas futbola komandā. Kur nu vēl mērķēt uz Bristol City kapteiņa vietu. Tieši tolaik es atklāju, ka Dievs mani apveltījis ar kādu dāvanu un tā nav saistīta ar manām kājām.

Sāksim ar to, ka svētdienu rītos baznīcā ikviens, kurš apsēdās manā tuvumā, steigšus pārtrauca dziedāšanu ik reizi, kad pavēru muti. Es nebūtu to pat īsti pamanījis, ja vien mamma neierosinātu, lai iestājos korī. Par šādiem vārdiem es tikai sāji pasmējos, jo katram taču bija skaidrs, ka dziedāšana korī domāta vienīgi meitenēm un mīkstpēdiņiem. Es nekādā ziņā nebūtu piekritis, bet mācītājs man pateica, ka zēniem maksā peniju par dziedāšanu bērēs un divus par uzstāšanos kāzās. Tā es pirmo reizi mūžā tiku uzpirkts. Es negribīgi piekritu piedalīties balss pārbaudē, un tad pats Nelabais nolēma manā ceļā nolikt šķērsli kora vadītājas Eleanoras Mandejas veidolā.

Nekad dzīvē es nebūtu sastapies ar Mandejas jaunkundzi, ja viņa nevadītu kori Kristus Svētās piedzimšanas baznīcā. Lai gan viņa bija tikai piecas pēdas un trīs collas gara un, skatoties uz viņu, radās iespaids, ka vissīkākā vēja pūsma viņu aiznesīs pa gaisu, nevienam pat prātā neienāca kora vadītāju ķircināt. Man bija sajūta, ka pats Nelabais bīstas no viņas. Vismaz par mācītāju Votsu to varēja sacīt pavisam droši.

Es piekritu veikt balss pārbaudi, tomēr ar vienu noteikumu – pieprasīju, lai mamma man piešķir kabatas naudu par mēnesi uz priekšu. Nākamajā svētdienā es stāvēju rindā kopā ar man līdzīgajiem un gaidīju, kad tikšu pasaukts.

– Uz kora mēģinājumiem tu vienmēr ieradīsies laikus! – paziņoja Mandejas jaunkundze, pievērsusi man savu caururbjošo skatienu. Es izaicinoši raudzījos pretī. – Tu nerunāsi, ja vien es nelikšu to darīt. – Man kaut kā izdevās noturēties un nebilst ne vārda. – Un dievkalpojuma laikā tu visu uzmanību veltīsi savam pienākumam. – Es negribīgi pamāju piekrišanu. Un tad, lai Dievs viņu svētī, jaunkundze man pavēra bēgšanas ceļu. – Tomēr pats svarīgākais ir tas, – viņa, rokas uzlikusi uz gurniem, paziņoja, – ka divpadsmit nedēļu laikā tev būs jānokārto lasīšanas un rakstīšanas pārbaude. Es vēlos būt droša, ka varēsi iemācīties jaunu baznīcas dziesmu vai tev vēl nezināmu psalmu.

Ar patiesu prieku es izgāzos jau pirmajā pārbaudē un tad atklāju, ka Mandejas jaunkundze nepieder pie tām, kas ātri padodas.

– Kādu skaņdarbu esi izvēlējies nodziedāt, bērns? – viņa man vaicāja, kad nostājos zēnu rindas priekšā.

– Neesmu izvēlējies neko, – es atbildēju.

Viņa atvēra baznīcas dziesmu grāmatu un apsēdās pie klavierēm. Es pasmaidīju un klusībā nopriecājos, ka joprojām varēšu pagūt uz mūsu svētdienas futbola mača otro puslaiku. Jaunkundze sāka spēlēt pazīstamu melodiju. Es paskatījos uz māti. Viņa sēdēja pirmajā solu rindā un cieši raudzījās manī. Es nolēmu, ka labāk būs, ja izcietīšu šo pārbaudījumu, lai darītu viņai prieku.

Es vēl nebiju nodziedājis par vienu pantu, kad Mandejas jaunkundzes sejā uzplauka smaids.

– Bērns, kāds ir tavs vārds? – viņa vaicāja.

– Harijs Kliftons, jaunkundz.

– Harij Klifton, tu ieradīsies uz kora mēģinājumiem pirmdienās, trešdienās un piektdienās. Precīzi sešos vakarā. – Tad viņa pagriezās pret zēnu, kurš stāvēja aiz manis, un sacīja: – Nākamais!

Apsolīju mammai, ka laikus ieradīšos uz pirmo kora mēģinājumu, lai gan apzinājos, ka neapšaubāmi tas būs arī pēdējais, jo Mandejas jaunkundze drīz atskārtīs, ka neprotu ne lasīt, ne arī rakstīt. Un tā patiešām arī notiktu, ja vien katram, kurš dzirdēja mani dziedam, nebūtu pilnīgi skaidrs, ka mana balss nav tāda kā pārējiem kora zēniem. Patiesībā notika tā, ka visi apklusa, kad vien sāku dziedāt. Apkārtējie manī raudzījās ar apbrīnu, pat ar godbijību. Šādus skatienus es izmisīgi alku redzēt, kad biju futbola laukumā, bet sagaidīju baznīcā. Mandejas jaunkundze izlikās neko nemanām.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Atbildi zina tikai laiks»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Atbildi zina tikai laiks» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Atbildi zina tikai laiks»

Обсуждение, отзывы о книге «Atbildi zina tikai laiks» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x