Džefrijs Ārčers - Atbildi zina tikai laiks

– Nākamais!

Harijs paspēra soli uz priekšu. Apziņa, ka viņam nav ne pases, ne arī kāda cita personu apliecinoša dokumenta, turklāt viņš ir pieņēmis arī svešu vārdu, lika justies neomulīgi.

– Mani sauc Toms Bredšovs, – viņš sacīja ar pārliecību, kuras viņam patiesībā nemaz nebija. – “Kanzasas zvaigznes” vecākais stjuarts noteikti ir ziņojis, ka izkāpšu krastā.

Imigrācijas dienesta virsnieks paraudzījās uz Hariju, tad paņēma garu sarakstu un sāka to lasīt. Beidzot viņš pie kāda uzvārda pievilka ķeksīti un pamāja ar galvu. Tad Harijs pamanīja divus vīriešus, kuri stāvēja barjeras otrā pusē. Abi vienādos pelēkos uzvalkos un pelēkās platmalēs. Viens no viņiem Harijam uzsmaidīja.

Virsnieks apzīmogoja kādu nelielu papīra lapu un pasniedza to Harijam. – Laipni lūdzam mājās, Bredšova kungs! Ir pagājis jau ļoti ilgs laiks.

– Tā ir, – atteica Harijs.

– Nākamais!

– Es jūs pagaidīšu, – sacīja Harijs, kad Kristīna piegāja pie imigrācijas dienesta virsnieka galda.

– Tas nebūs ilgi, – viņa pārliecināti noteica.

Harijs aizgāja barjeras otrā pusē un pirmo reizi mūžā spēra kāju uz Amerikas Savienoto Valstu zemes.

Divi pelēkās drēbēs ģērbtie vīri pagāja uz priekšu. Viens no viņiem sacīja: – Labrīt, kungs! Vai esat Toms Bredšovs?

– Tieši tā, – Harijs atbildēja.

Šie vārdi īsti vēl nebija izskanējuši pār Harija lūpām, kad otrs pelēkais vīrs sagrāba viņa rokas un atlauza tās viņam aiz muguras. Pirmais uzlika Harijam rokudzelžus. Viss notika tik zibenīgi ātri, ka Harijs nepaguva ne vārda iebilst.

Viņš saglabāja ārēju mieru, jo domāja, ka varbūt kāds ir uzzinājis par viņa pieņemto vārdu un to, ka viņš patiesībā ir anglis, vārdā Harijs Kliftons. Pēc viņa domām, ļaunākais, kas varētu atgadīties, būtu deportācija atpakaļ uz Lielbritāniju. Tā kā tieši to viņš vēlējās, tad nepūlējās cīnīties pretī.

Ielas malā gaidīja divas automašīnas. Viena bija melna policijas automašīna ar atvērtām aizmugures durvīm, un pa tām bija redzams vēl viens vīrietis pelēkās drānās, taču bez mazākās smaida ēnas sejā. Otra bija sarkana sporta automašīna, un tajā sēdēja smaidīgais Ričards.

Mirklī, kad Ričards ieraudzīja, ka Tomu saslēdz rokudzelžos un ved projām, viņš izlēca no sava auto un skrēja klāt. Tajā brīdī viens no policistiem nolasīja Bredšova kungam viņa tiesības, bet otrs cieši turēja viņu aiz elkoņa un vilka uz priekšu.

– Ko jūs, sasodīts, darāt? – Ričards nikni noprasīja, kad bija pieskrējis klāt.

Neviens nepūlējās atbildēt uz Ričarda vaicājumu un turpināja ceļu uz policijas automašīnu.

Ričards sekoja viņiem soli solī un bija ļoti pārsteigts par to, cik mierīgi izturas Toms. Likās pat, ka viņš vispār nejūtas pārsteigts par arestu. Tomēr Ričards bija apņēmies palīdzēt draugam, lai gan detektīvi turpināja ietiepīgi viņu ignorēt. Kad viņi bija sasnieguši policijas automašīnu, Ričards aizsteidzās viņiem priekšā un neļāva turpināt ceļu.

– Kāda apsūdzība izvirzīta Bredšova kungam? – viņš strikti noprasīja.

Vecākais detektīvs apstājās, ieskatījās Ričardam tieši acīs un sacīja: – Pirmās pakāpes slepkavība.