R. Vormsers - Pans Satiruss

Vienam no maniem palīgiem bija īsviļņu raidītājs, otram — parastais uztvērējs, tā ka mēs varējām noklausīties, kā sokas mūsu sāncenšiem. NBC guva vārtus: viņi notvēra admirāli, kas lidoja uz pārrunām ar pēr­tiķi un atpakaļ. CBS ķērās pavisam maz: vienīgais, ko viņi nogrāba, bija brigādes ģenerālis Bilijs Magvers, kurš nevarēja pa­teikt ne vārda, jo pats nenieka nezināja kopš tā brīža, kad raķete bija pacēlusies gaisā. ABC bija sagatavojusi labu radiorai­dījumu, toties viņiem nebija nekā, ko parā­dīt televīzijā: tās reportieris atradās lidma­šīnā, ar kuru doktors Arams Bedojans stei­dzās uz Florīdavilu pie sava mīļotā pacienta.

Tātad tagad mūsu sāncenši zināja, kas un kā. Droši vien zināja arī to, kur esmu es, tāpēc ka viens no mūsu puišiem, Toms Lei- bergs, filmēja manis noīrētā helikoptera pilotu; viņš bija aizvedis mani un tad atgrie­zies Maiami. Pilots stāstīja, ka, lidojot pār «Kuku», redzējis lielgabalu šāvienu uzlies­mojumus, bet viņam neviens nav šāvis. Ko viņš vēl gribēja ieraudzīt uz kara kuģa klāja — klabošu rakstāmmašīnu, vai?

«Kuks» noenkurojās netālu no Florīdavi- las. Tas bija garš, apaļīgs kuģis, kas ar savu uz āru izvirzīto pacelšanās klāju atgā­dināja kalsnēju sievieti astotajā grūtniecī­bas mēnesī.

Es liku savam operatoram parādīt «Kuku» no visām iespējamām pusēm, bet pats, pār­traukdams interviju, paņēmu mikrofonu no Toma Leiberga, kurš, jāatzīstas, bija kļuvis gluži bāls: šis pilots pērtiķi nebija pat re­dzējis.

Es aprakstīju «Kuku», tad sāku stāstīt, kā viņi nolaiž ūdenī motorlaivu. Man paga­dījās kāds Florīdavilas plātīzeris, — kad pieripoja mūsu autobuss, krastā bija salasī­jusies visa pilsēta, — kurš savā laikā bija dienējis kara flotē, un tas man paskaidroja, ka laivu, ko nolaiž ūdenī, saucot par vaļu laivu. Iznāk, ka mēs maksājam nodokļus, lai kara flote varētu medīt vaļus?!

«Trīs vīri pa virvju kāpnēm no kuģa no­kāpj vaļu laivā,» es stāstīju saviem bez elpas palikušajiem klausītājiem. «Nē, nē, draugi, esmu kļūdījies. Divi vīri un… Kā jūs domājat — kas? Vecais Mems, pats šim- ponauts, dodas uz krastu.»

Man šķita, ka «šimponauts» ir tīri labs vārds, Kopš tā laika es ne vienreiz vien esmu dzirdējis, ka šo vārdu lieto, un lepojos, ka esmu padarījis angļu valodu bagātāku ar tik veiksmīgu atradumu.

Visu laiku, kamēr es runāju, mans opera­tors nenovērsa teleobjektīvu no vaļu laivas, kura kustējās diezgan ātri. Tad tika nolaista vēl viena laiva, — vietējais Neptūns paskaid­roja, ka tā esot darba laiva (no nodokļu maksātāju viedokļa tas skan labāk), un tajā iekāpa daži matroži, divas civilpersonas un vēl kāds puisis, par kuru es neko neva­rēju pateikt. Bet pastāstīt nevarēju tāpēc, ka viņš bija ģērbies zilā jūrnieka virsvalkā, bet bez cepures. Armijas cilvēkus var at­šķirt tikai pēc cepurēm.

Vaļu laiva nāca tuvāk, pagriezās pret mums ar sāniem un palēnināja gaitu. Mēs

varējām filmēt lieliskus kadrus: šimponauts vilka roku pa ūdeni, nu gluži kā laivā sēdoša dāma vecā gleznā.

Pirmā piestāja malā darba laiva; viens no matrožiem apmeta virvi ap stabu krastā, tad izlēca pats un palīdzēja izkāpt pārējiem trim pasažieriem. Viņi visi izrāva pistoles, un viens no tiem iebrēcās: «Vai te ir kāds no vietējās policijas?»

Mēs šo ainu nepalaidām garām, un kadrā nokļuva kāds tukls Florīdavilas vējgrābslis, kas rādīja pie izbālējušā krekla piespraustu nozīmi un teica: «Es esmu policija.» Tas, kurš bija brēcis, uzrādīja viņam savu ap­liecību un sacīja: «Lieciet visiem pazust no šejienes!»

Darba laiva brauca atpakaļ uz kuģi.

Šimpanze pacēla roku pie krūtīm un no­purināja vilnā saķērušās sāļā ūdens lāses. Viņš vēl nebija pienācis tik tuvu, lai parā­dītu tuvplānā, bet es jau biju parādījis viņu Kanaveralā, kad viņš devās uz raķeti un at­vadījās no sava ārsta — visi pērtiķi ir nekur nederīgi aktieri, — un zināju, kāds viņš iz­skatās. Kādēļ — jūs jautāsiet. Pērtiķa vaib­sti nav pietiekami izteiksmīgi, tādēļ, manu­prāt, tie nav fotogeniski.

Jā gan, Holivudā tos filmē, bet esmu ar mieru derēt, ka iepriekš tos nogrimē. Ja te būtu šis doktors Bedojans, es palūgtu, lai ' uzliek vecajam Mēmam uz fizionomijas mazliet grima. Pats es to nedarītu. Esmu redzējis viņa rokas un zobus.

Mēs parādījām vietējās policijas priekš­nieku un federālos aģentus, kuri savā starpā strīdējās; policijas priekšnieks negribēja izklīdināt savus nodokļu maksātājus, drau­dot ar pistoli, un arī FIB puiši, kā man li­kās, ne visai ilgojās šaut uz mierīgiem iedzī­votājiem. Piepeši Igijs Napoli parāva mani aiz piedurknes. «Paskaties, Bil. Tas kara kuģis aiziet bez savas vaļu laivas.»

Patiesi, «Kuks» devās atpakaļ jūrā. Darba laivu cēla augšā ar liftu, pareizāk laikam būtu teikt — ar laivu ceļamo krānu, bet vaļu laiva joprojām stāvēja tepat piestātnē.

«Viņi kodīs pirkstos, ja ceļā patrāpīsies valis,» es teicu, protams, ne jau mikrofonā.

Likuma sargi te ostā netika nekādā galā. Viņi nespēja izklīdināt publiku, bet FIB gal­venais aģents teica, ka šimpanzi nedrīkst laist malā, iekams tas nebūs izdarīts. Viņš uzsvēra, ka pērtiķis ir valsts īpašums un ka no ļaudīm, kas apdraud valsts īpašumu, var sagaidīt visu ko.

Bet Florīda un pat Florīdavila nebija ar to iebiedējama.

Tad puisis, kas sēdēja pie vaļu laivas stū­res, palaida tādu bļāvienu, it kā viņam rīklē būtu iemontēts megafons.

«Ei, mister Makmagon,» viņš kliedza, «misteram Satirusam ir jūras slimība.»

Es pametu ar roku, un Igijs pasniedza man tālskati. Tik tiešām, vaļu laiva šūpo­jās «Kuka» saceltajos viļņos, bet šimpanze bija pārliecies pār bortu. Par misteru

Satirusu sauca šimpanzi, bet kādēļ — to es dabūju zināt vēlāk.

Par Makmagonu nosauktais plikpauris pasvieda gaisā rokas — ne pa īstam, bet tikai izlikdamies, — un sacīja:

«Nekas, nekas … Pikin, dodiet zīmi, lai nāk tuvāk. Bet jūs, puiši, palieciet tepat aizmugurē. Neaizmirstiet, ka šis vīrs … šis šimpanze ir aplidojis apkārt Zemei, kopš paša rīta ir atradies kosmosā. Nespiedieties viņam virsū.»

No sirds priecājos, ka varu parādīt šo ainu. Es zināju, ka šie drošības dienesta diž­vīri uzskata mūs visus par pērtiķiem, bet ne­zināju, ka viņi uzskata pērtiķus par cilvē­kiem.

Tā nu vaļu laiva piebrauca tuvāk un pie­tauvojās tur, kur bija stāvējusi darba laiva, — ja tikai es neesmu tās laivas sajau­cis, — mans operators nomainīja teleobjek- tīvu pret platleņķa objektīvu, un es pļāpāju, kamēr viņi dabūja pirmo tuvplānu.

Es pamāju ar roku, lai mašīna brauc tu­vāk, pie manis. Tuvplāns man bija tikpat kā čaukstošais kabatā.

Ja mēs to nebūtu izdarījuši tai brīdī, mums, iespējams, nebūtu izdevies parādīt neko, tā­pēc ka šie trīs aģenti varēja saiet ciešāk kopā un aizsegt mūsu skatienam šimpanzi. Kā pēr­tiķis viņš bija samērā garš, taču līdz Džo­nam Veinam* viņam bija tālu.

Jūrnieks, kas bija pasviedis tauvu un pēc tam pats izlēcis no laivas, izskatījās mat­rozim par vecu. Pie stūres sēdošais bija vēl vecāks, bet viņam bija mugurā kaut kas lī­dzīgs virsnieka formai, un es pajautāju Igi- jam, kā tādu lai sauc. Viņš paskaidroja, ka tas esot mičmanis.

Pērtiķis izrāpās malā kā jau pērtiķis — pa tauvu un apsēdās uz koka bluķa, pie kura bija piesieta laiva. Vispirms viņš noslaucīja muti ar roku, tad ar kāju, un man vajadzēja mudīgi pavērst kameru pret laivu, jo pērti­ķis, it īpaši vīriešu kārtas pārstāvis, kas tuv­plānā slauka muti ar kāju, nav īsti piemē­rots, lai to aplūkotu visi ģimenes locekļi.