R. Vormsers - Pans Satiruss

Здесь есть возможность читать онлайн «R. Vormsers - Pans Satiruss» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Rīgā, Год выпуска: 1968, Издательство: izdevniecība «zinātne», Жанр: Юмористическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Pans Satiruss: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Pans Satiruss»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Pans Satiruss
R.Vormsers
izdevniecība «zinātne» Rīgā 1968
No angļu valodas tulkojis Z. Inesis. Mākslinieks V. Grants.
īsi par šo grāmatu
Fantastiska, aktuāla, satīriska, saistoša … Liekas, ar šiem četriem apzīmētājiem pie­tiek, lai lielās līnijās raksturotu grāmatu, ko Jūs turat rokā, — amerikāņu rakstnieka Ri­čarda Vormsera romānu «Pans Satiruss».
Ka šim romānam vispirms jābūt fantastis­kam, to Jūs noteikti sapratāt, ieraudzījuši emblēmu ar burtiem FP — «Fantastikas pa­saulē».
Ka romāns pieskaitāms aktuāliem literā­riem darbiem, lai gan tas radies 60. gadu sā­kumā, par to ātri pārliecināsies katrs, kam ir kaut minimāls priekšstats par stāvokli pa­saulē mūsu dienās. Autors ne ar vārdu ne­piemin kādu konkrētu, pat ne izdomātu poli­tisku notikumu, un tomēr romānu caurauž aktualitāte, jo tas brīdina: imperiālisms ir dzīvs, Pentagons joprojām saņem dolāru ba­rību, un līdz ar to pastāv kara draudi. Au­tors balso par progresu, ir par zinātnes at­klājumu izmantošanu cēliem mērķiem ūn tādējādi ierindojas starp tiem labas gribas cilvēkiem, kas šodien daudzās pasaules val­stīs, arī Amerikas Savienotajās Valstīs, pro­testē pret asinsizliešanu un iejaukšanos citu tautu iekšējās lietās.
Satīrisks «Pans Satiruss» ir no pirmās līdz pēdējai lappusei. Satīrisks tiklab ar R. Vorm­sera attieksmi pret tēlojamo vidi, kā darbo­jošos personu zīmējumā. Lūk, tāpēc arī va­ram runāt par vispusīgu jaunumu šajā zinātniskās fantastikas sērijā — latviešu va-j lodā parādījies jauns darbs, pie tam satīV risks.
Un, nobeidzot īso ievadu, par to, kas rojl mānu padara saistošu. Pirmkārt, intriģējo­šais sižets. Otrkārt, sulīgie tēli, tai skaitā galvenais varonis — šimpanze, kas ir gud­rāks un humānāks par dažu labu cilvēku. Treškārt, daudzās ne mazāk spilgtās sadzī­ves ainas, kurās atmaskoti aizokeāna liel­valsts «tikumi». Ceturtkārt… Nē, pietiks. Esam pārliecināti, ka Jūs paši atradīsiet šajā romānā apstiprinājumu visam, par ko iepriekš tika runāts, un vēl daudz kā tada, par ko šeit ar nolūku nerunājām.
Tulkotājs

Pans Satiruss — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Pans Satiruss», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Vecākais jūrnieks, ko turpmāk es saukšu par mičmaņi, izkāpa krastā un sacīja:

«Vai ir labāk, Pan?»

Pērtiķis pamāja ar galvu. Tad vecais mič­manis uzrunāja otru atbraucēju:

««Kuks» aizgāja bez mums, Hepij.»

«Mēs tagad esam beztermiņa krasta atva­ļinājumā, Pērtiķi,» teica Hepijs. «Komandie­riem atļauts noenkuroties tikai kara bā­zēs.»

Es izlauzos uz priekšu, piebāzu šimpan­zēm pie deguna mikrofonu un jautāju:

«Vai taisnība, ka jūs protat runāt, Mem?»

Vienu brīdi man šķita, ka viņš neatbildēs, īstenībā veselu minūti es domāju, ka viņš atņems man mikrofonu un piespiedīs to apēst. Tas ir vienīgais, ko es neesmu darījis ar mikrofonu.

Tad viņš pasmaidīja — vismaz tā likās — un teica:

«Jūs acīmredzot neatradāt nekā labāka, tādēļ nosaucāt mani par Memu. Mani sauc Pans Satiruss. Bet kā jūs?»

Es nosaucu savu vārdu. Nekad nebūs par ļaunu palaist savu vārdu ēterā pēc iespējas biežāk. Pēc nelielas pauzes es vaicāju:

«Kā jūs tā sākāt runāt?»

Brīdi viņš domāja.

«Jautājums vietā, mister Danhem. Bet, ja es jautātu to pašu jums, ko jūs atbildētu?»

Tādu, kas sešpadsmit gadus nav šķīries no mikrofona, tik viegli no sedliem neizsi- tīsi.

«Tādēļ, ka manā ģimenē visi prata runāt, pie tam ne pirmo gadu. Bet kā jūsu ģi­menē?»

Viņš atkal apveltīja mani ar smaidu.

«Manējā, teiksim, nepievērsa tam uzma­nību. Jums ir skaidrs?»

Tad viņš paraustīja plecus. Labāk viņš nebūtu to darījis: kad pērtiķa rokas un pleci sakustējās, man iešāvās prātā, ka viņš nav pat pieķēdēts.

Mičmanis, ko sauca par Pērtiķi, — ir nu gan vārdiņš! — teica:

«Ko tas tips tev, Pan, piesienas? Hepij, maķenīt pamērcē viņu ūdenī.»

«Nevajag,» teica pērtiķis. Bija brīnum jauki sarunāties ar pērtiķi. Viņam bija tāda pati izruna kā, atceros, Rūzveltam. Bez tam vēl varēja saklausīt Bronksas akcentu. «Vi­ņam taču jāpelna maize. Jautājiet visu, ko vēlaties, mister Danhem.»

Makmagons, vecākais no FIB aģentiem — jādomā, speciālaģents, — kā skaldīt noskal­dīja:

«Nekādu jautājumu, kas attiecas uz valsts drošību! Ne vārda par kosmosa kuģi vai par … par «Kuku»!»

Šimpanze atkal pasmīnēja. Pat zirgu skrie­šanas sacīkšu uzvarētājam, kurš man vien- gad iekampa dibenā, bija mazāki zobi.

«Jūs nebeigsiet runāt? Es gribēju sacīt — ja jau esat sācis?»

«Es saprotu, ko jūs gribat teikt,» atbil­dēja šimpanze. «Baidos, ka atbildēšu ar «nē».»

Bet tad es, Bils Danhems, sāku svārstīties. Protams, tikai īsu brīdi.

«Sakiet man, — ceru, jūs neiebildīsiet, ja saukšu jūs vārdā, — Pan, vai visi pērtiķi sarunājas savā starpā? Es gribu teikt, vai eksistē šimpanžu valoda?»

Viņš ielūkojās man tieši acīs, un es pie­mirsu viņa zobus un plecus. Sai mirklī es atkal jutos kā žurnālistu kursu absolvents, kas bruņots ar labu angļu valodu un ideā­liem. Viņam bija šausmīgi skumjas acis.

«Vai jums nav gabaliņš košļājamās gu­mijas, mister Danhem?» viņš jautāja. «Man mutē ir nelaba garša.»

Igijs ārpus kadra iespieda man saujā koš­ļājamās gumijas plāksnīti. Tas Igijs ir slī­pēts. Kā asistents pat pārāk slīpēts. Būs

jāpieskata. Kamera virzījās klāt, lai parā­dītu tuvplānā, kā pērtiķis iebāž gumiju mutē, mazliet pakošļā un norij. Tad viņš teica: «Paldies», un kadrā atkal parādījāmies mēs abi, es un viņš.

«Ko jūs domājat par amerikāņu sievietēm, Pan?»

«Paši saprotat, mūsu šimpanzietēm viņas līdzi netiek. Bet es uzskatu, ka amerikāņu vīriešiem viņas ir pietiekami labas.»

Mūsu autobusa šoferis Maklinskis visu laiku centās atturēt «Associated Press» re-: portieri, tomēr beidzot tas tika garām un ielauzās kadrā. Es neko neteicu: cilvēkiem patīk skatīties, kā intervē, bet rādījām mēs vienīgie.

«Esmu Džerijs Lefingvels no «Associated Press»,» teica avīžnieks. Viņam bija smag­nējais dienvidnieku akcents — kaut vai smērē uz pankūkām. Vietējais švauksts.

«Kāds skats pavērās no augšas, no kos­mosa kuģa?»

«Vienmuļš. Varēja redzēt visu Florīdu uzreiz.»

«Nekādu jautājumu par kosmosa kuģi!» uzbrēca Makmagons.

Man izlikās, ka šimpanze iesmejas. Drošs: par to es nebiju. Visādus es biju intervējis, bet kaut ko tamlīdzīgu nebija darījis neviens.:

Tad es atsāku savu darbu un uzdevu jau­tājumu, kas man šķita sevišķi izdevies:

«Vai jūs nepateiktu kaut ko pērtiķu va­lodā?»

Nākamajā brīdī es savu jautājumu nožē­loju. Šimpanze paskatījās uz mani tā, ka es vēlējos, kaut mūsu starpā būtu restes un vienalga kurš no mums tupētu krātiņā. Šim­panze klusēja gandrīz veselu minūti, tad noprasīja:

«Garpēdaino, mandrilu, mazo pērtiķēnu vai rezusu valodā?»

«Nē, jūsu pašu dzimtajā valodā.»

«Es neesmu pērtiķis vairāk par jums, ser.»

Tas jau bija ļaunāk, bet pārraide turpi­nājās. Abi jūrnieki smējās par mani, un es nebiju pārliecināts, ka operatori tos neparāda. Vecākais no abiem, mičmanis, teica:

«Pajautājiet viņam par tiem pašiem rezus- pērtiķiem, mister.»

Viņa tonī varēja izmanīt kaut ko aizdo­mīgu, tādēļ es atturējos no šī jautājuma. Tai brīdī man ienāca prātā kāda cita gaiša doma.

«Vai jūs, šimpanzes no Kanaveralas zemes­raga un Vaitsendas — jūsu pastāvīgā dzīves vieta taču ir Vaitsenda, vai ne? — lepojaties ar savu ieguldījumu zinātnē?»

Arī šoreiz viņš vilcinājās ar atbildi.

«Es varu runāt tikai par sevi. Nē, es ne­lepojos.»

«Vai jūs nepārņem patriotiskas jūtas, zinot, ka notiek aukstais karš?»

Šoreiz viņš paskatījās uz mani laipnāk.

«Ziniet, kad jūs vairs neesat tik dedzīgs, mister Danhem, jūs runājat gluži kā izglī­tots cilvēks. .. Redziet, ne jau viss darbs, ko mēs veicām … ko veicu es … kalpoja aukstā kara interesēm. Mani izmantoja — bet tas vienmēr ir nepatīkanji, kad tevi iz­manto bez tavas piekrišanas, — medicīniskos nolūkos. Bet žēlsirdīgais brālis, kas mani pieskatīja, pa to laiku lasīja rakstu par ka­tastrofālo pārapdzīvotības krīzi. Kā jūs do­mājat, vai tā nav ironija?»

Nesakiet par to maniem televīzijas ska­tītājiem, bet es esmu mācījies koledžā. Kopš tā laika neviens man nebija iebliezis pa degunu tik sāpīgi; bet toreiz to izdarīja filozofijas profesors, nevis šimpanze.

«Es domāju, ka mūsējie vispirms grib uzveikt slimības, un gan jau tad vēlāk cil­vēce atradīs iespēju paēdināt visus.»

«Diezgan riskanti,» atteica šimpanze.

Tikko saruna kļuva interesantāka, «Asso­ciated Press» reportieris atkal lauzās uz priekšu.

«Vai Kanaveralas zemesragā vai Vait- sendā ir kāda šimpanžu dāma, pret kuru jūs neesat vienaldzīgs?»

Misters Satiruss palūkojās uz dienvid­nieku.

«Mister Lefingvel, vai jūs zināt, ka no visiem zīdītājiem, ko nekultivē cilvēks, šim­panzēm ir vislielākā ādas pigmenta dažā­dība?»

«Ejiet jūs…» atcirta reportieris.

Lieliska atbilde! Tā arī es būtu spējis at­bildēt.

«Tādēļ, kamēr uzturos Florīdā, man jā­sargājas no mīlestības jeb, kā jūs teiktu, kaislības,» turpināja misters Satiruss. «Tā kā es esmu brūnādains šimpanze, kas ar mani notiktu, ja es iemīlē.tos kādā baltādainā mātītē? Mani vajadzētu arestēt.»

«Šis likums neattiecas uz pērtiķiem,» teica Lefingvels.

«Es nerunāju par pērtiķiem, ser,» misters Satiruss sacīja un pagriezās pret mani. «Tā es arī neatbildēju uz jūsu jautājumu, mis­ter Danhem. Par auksto karu. Es tikos ar pavisam nedaudz cilvēkiem — ar sargiem, zinātniekiem, ārstiem, citiem šimpanzēm, dažreiz ar kādu gorillu. Karš, iespējams, būtu laba lieta, ja tā mērķis būtu iznīcināt pretinieku un izmantot tā dzīves telpu un resursus. Kā pieredzes bagāts cilvēks sa­kiet, — vai tā kādreiz notiek?»

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Pans Satiruss»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Pans Satiruss» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Pans Satiruss»

Обсуждение, отзывы о книге «Pans Satiruss» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x