R. Vormsers - Pans Satiruss

— Sameklējiet sev vēl kādu palīgu, mič­man, — sacīja vecākais leitnants. — Admi­rāļa kungs, kafiju dzersim kopkajītē,

— Pieteicās pirmās klases radists Bron­steins, — ziņoja mičmanis Beitss.

Hepijs un Pērtiķis tuvojās Panam Satiru- sam ar ļoti nopietnām sejām; admirālis, kap­teinis un ārsts gāja lejā vai iekšā, vai kā nu tur uz kuģa iet.

Leitnants atlaida ierindā stāvošos. Abi kalpotāji iebāza trako kreklu helikopterā, ielīda tajā arī paši un ieslēdzās.

— Iesim lejā uz Pērtiķa kajīti, Pan, — uzaicināja Hepijs. — Es nedrīkstu dzert, bet manā būcenī ir nedaudz limonādes un ce­pumu.

— Tas ir tīri jauki. Vai tas admirālis nav ķerts, Pērtiķi?

— Ja līdz šim vēl nav bijis, tad uz to pusi jau iet. Kā tev patika, kad es teicu, ka tevi jāsauc par misteru, ja reiz tu esi pilots? Va­dīt šito aparātu var tikai ar augstāko izglī­tību.

— Nevar teikt, ka admiralis man galīgi nepatiktu.

— Neliecies ne zinis, draudziņ. Visa flote balstās uz mičmaņiem.

Nodrošinājums: (3) … garantijas do- ļ kuments, kas dod tā uzrādītājam 1 tiesības pieprasīt un saņemt viņam * nepiederošu īpašumu …

«Vebstera Jaunā starptautiskā vārdnīca»,

1920.

Mičmaņa Beitsa kajītē viņi jutās ļoti omu­līgi. Pans ievēroja kādu dīvainību: tiklīdz,, sāc runāt ar cilvēku, tu pamazām aizmirsti, cik īpatni, daudz savādāki, izskatās cilvēki, un tie pat sāk tavās acīs līdzināties šimpan­zēm.

Pērtiķis Beitss patiešām maz vairs līdzi­nājās cilvēkam, drīzāk gan gorillam, pavi­sam jaunam gorillam.

Par kosmosa kuģi un to, kā Pans kuģi pārtaisījis, viņi nerunāja. Viņi turējās tālāk no jautājumiem, kas darīja raizes drošības dienestam. Pērtiķis pastāstīja, kā viņš reiz Ķīnā piedzēries, Hepijs savukārt par pazīs­tamu meiteni no, Villafrankas, bet Pans — kā rezuspērtiķi zooloģiskajā dārzā nočiepuši ļ pudeli viskija.

:— Ziniet, ar stāstiem par rezuspērtiķu dzimumdzīvi pietiktu, lai baznīca labi ap-f meklēta dievkalpojuma laikā kļūtu tukša kā izslaucīta vai arī pilna ar zināmas pasugas, cilvēkiem. Bet jums vajadzētu redzēt, ko viņi dara pietempušies! Lai dievs pasarga!

— Kā jūrnieki Sandjego pēc ilga brau­ciena, — sacīja Hepijs Bronsteins.

— Man nekad nav gadījies redzēt, — pie­bilda Pans. — Varbūt redzēšu, ja izdosies aiziet no valsts dienesta. Sandjego ir lielisks zooloģiskais dārzs.

— Tālāk par četriem kvartāliem no krast­malas es tur nekad neesmu bijis, — sacīja Pērtiķis. — Daudz ko savā mūžā esmu pa­laidis garām.

— Un vēl palaidīsi, — iestarpināja Hepijs Bronsteins. — Pārāk ilgi tu esi bijis jūr­nieks. Lai kurā pasaules ostā tu iegrieztos, tālāk par trim kvartāliem no sava dzimtā ciema tev neaizbraukt. Tā mēs saucam krast­malu ostā, — viņš piebilda, lai Pans sa­prastu.

— Nu, kāda mičmaņiem dzīve, — sacīja Pērtiķis. — Klausi katram virsnieķelim … Un ziniet, kaut gan nekad agrāk neesmu saticis šimpanzi, ticat vai neticat, ne vienreiz vien esmu par tiem domājis. Jāsaka, tas ir zemiski — piesiet lāga zēnu pie ratiņiem, lai tas joņo, kamēr asinsvadi sāk sprāgt pušu. Vai'rīkoties tā, kā šorīt izdarījās ar tevi. Pretīgi skatīties!

Hepijs Bronsteins atvēra Pērtiķa Beitsa kajītes durvis un uzkliedza:

— Lai rakstvedis atnāk šurp!

Viņa balss nodimdēja pa visu kuģi.

— Es kaut ko izdomāju.

Pirmās klases rakstvedis Dilings visu ceļu, jādomā, bija skrējis. Citi apakšvirsnieki reti kad uzrunāja viņu, tāpēc viņš jutās kā or­bītā ievadīts. Viņš iedrāzās kajītē.

— Ko vajag, Hepij, Pērtiķi?

— Kas reglamentā teikts par talisma­niem? — jautāja Hepijs.

— Pēc kapteiņa ieskata, — Dilings atbil­dēja un sastinga kā iemiets.

— Paldies, — sacīja Pērtiķis. Tā kā ne­viens neko vairāk neteica, rakstveža seja izstiepās gara jo gara, un viņš izgāja no kajītes. Kad durvis bija aizvērušās, Pērtiķis teica:

— Varbūt izdosies.

— Sasodīts, tev taisnība, — teica Hepijs. — Vai tu esi redzējis kapteini, kas būtu at­teicies izpildīt mičmaņu pamatotu prasību? — Viņš nokremšļojās. — Tu būsi mūsu talis­mans, Pan, bet tikai tā, izskata pēc- Tevi taču nepieņemtu. Ja viņi pieņemtu tevi, visa flote čumētu un mudžētu no septiņarpus ga­dus veciem puišeļiem.

— Tad Kerolaina Kenedija būtu BSO [3] , — teica Pērtiķis.

— Skuķis uz goda, — sacīja Pans. —Es viņu vienreiz redzēju.

— Bez jokiem, — teica Pērtiķis. — Paklau, tādam puisim kā tu iznāk tikties ar visādām slavenībām. Tu negribētu dienēt uz .MA.

— Tu runā par šo kuģi? — jautāja Pans.

— Ak jēziņ! — sacīja Hepijs.

Pans un Pērtiķis paskatījās uz viņu.

— MA ir slepens kuģis, — viņš paskaid­roja. — Tas ir parauga prototips. Viņi ne­kādā gadījumā nebūtu pieļāvuši, ka Pans atrodas še, ja zinātu, ka viņš prot runāt. Bet varbūt tu esi devis solījumu neko neizpaust un tamlīdzīgi?

Šimpanze pakratīja galvu.

— Man nekad nav bijusi tāda iespēja.

— Jā, to var redzēt, — sacīja Pērtiķis.

Kā bungu sitieni uz tērauda pakāpieniem

nodārdēja soļi; kāds valdonīgi klauvēja pie durvīm.

— Kratīšana! — iesaucās Hepijs. — Es jūtu policista smaku pat caur tērauda starp­sienu.

— Var redzēt, ka esi skolots, — sacīja Pērtiķis. Viņš piecēlās no kojas (uz diviem krēsliem, kas viņam pienācās kā vecākajam no kuģa mičmaņiem, viņš bija nosēdinājis savus ciemiņus) un gāja uz durvīm.

— Šajā kajītē ienākt aizliegts, — Pērtiķis teica.

— FIB, — bija dzirdama atbilde.

Pērtiķis uzmanīgi pavēra durvis. Spraugā

parādījās roka ar apliecību. Pērtiķis pielie­cās tuvāk, izlasīja, tad atvēra durvis.

Ienāca nevis viens, bet trīs policisti. Krei­sajā rokā viņi visi turēja apliecības, la­bajā — pistoles. Viņi visi bija gaišzilās va­saras uniformās. Viņi visi izskatījās paga­lam dumji.

— Es esmu Makmagons, — stādījās priekšā viens no FIB aģentiem. — Tas ir misters Kroufords no NASA, bet tas — leitnants Pikins no jūras pretizlūkošanas die­nesta. Vai jūs neatstātu mūs vienus? Mēs gribētu šo to pajautāt šim .. . šim . .. Vai jums nebūs iebildumu, ja mēs sauksim jūs par šimpanzi?

— Protams, ka nebūs, — atbildēja Pans.

— Ja jums labāk patīk saukt sevi par cil­vēku …

— Nekādā ziņā.

Speciālais aģents Makmagons mazliet pie­sarka. Viņš paskatījās te uz Hepiju, te uz Pērtiķi, tad atkal uz Hepiju.

— Piedodiet, mister, — sacīja Pērtiķis, — bet kapteinis pavēlēja mums nelaist ne­vienu misteram Satirusam tuvumā, un viņš ir noteicējs uz šā kuģa.

— Jums taisnība, — sacīja leitnants Pikins, kurš savā vasaras ģērbā izskatījās ļoti iespaidīgi.

NASA drošības dienesta aģents Kroufords teica:

— Tad aizejiet, Pikin, pie kapteiņa un palūdziet, lai viņš atceļ savu pavēli. Tā ir valstiski svarīga lieta.

— Tie ir ne vien mani sargi, bet arī mani draugi, — teica Pans. — Man nav ne ma­zākās vēlēšanās runāt ar policistiem. Es ne­esmu visai apmierināts ar likumu. Kad es biju vēl pavisam maziņš, apmēram gadu vecs šimpanzēns, ieradās policisti un aizveda vienu no maniem iemīļotajiem sargiem. Viņš bija mācījis rezuspērtiķiem, kā svētdienās jānovērš publikas uzmanība, lai viņš varētu iztīrīt svešas kabatas.