R. Vormsers - Pans Satiruss

Žāvādamies viņš mazliet skeptiski vēroja helikopteru. Pēdējos piecarpus gados viņam bija laimējies pabūt dažā labā gaisa kara spēku un NASA izmēģinājumu centrā. Viņš pat bija maķenīt piepalīdzējis atomenerģijas komisijai Losandželosā, kur bija labs ārsts un draņķīgs ēdiens;-tur acīmredzot uzskatīja, ka šimpanzēm garšo tikai saldēti banāni.

Jā, pēc šķiršanās no mātes viņš bija re­dzējis šausmīgi daudz helikopteru nolaiša­nās vietu. Velnišķīgi trokšņainas mašīnas, pie tam konstruētas slikti un bez redzamas vajadzības. Braucieni lielākoties notika ta: helikopters paņēma kādu, kam nebija nekā prātīga ko darīt, un steigšus pārveda uz citu vietu, kur tas bija vēl mazāk vajadzīgs. Stai­gājot, rāpjoties un šūpojoties radās tīkama sajūta, ka tu veic kaut ko derīgu.

Tā, helikopters jau atradās uz klaja. Pi­lots izslēdza motoru, cilvēki ērmīgi izkrā­sotos kombinezonos pieskrēja pie helikoptera un nostiprināja to. Tātad helikopters ir dro­šībā. Holomenā Panam Satirusarn bija ārsts, kas mēdza teikt, ka cilvēkiem jāgādā par lietu drošību, kas, liekas, nozīmēja, ka lietas jāliek mierā.

Virsnieki atdeva godu. Pans Satiruss zi­nāja visu par reglamentu, formas tērpiem, pakāpēm un algas aprēķiniem. Viņš bija bez sava gala dzirdējis par valsts dienestu, kā par civilo, tā par militāro. Godu atdeva ve­cākais leitnants un jaunākais leitnants. Bet tas, kurš izkāpa no helikoptera, bija admi­rālis, padomā tikai — ADMIRĀLIS. Un flo­tes ārsts, trešā ranga kapteinis. Bez tam vēl divi civilisti, kas izskatījās pēc sargiem. Tie^ tagad grib saukties par kalpotājiem (per-; tiķu), bet viņam sargi palika sargi, un viņš tos pazina visvisādus — gan nejaukus, gan solīdus…

Rakstvedis, kurā neviens neklausījās, pat laban fotografēja admirāli.

Pans Satiruss pieglauda spalvu un sāka lumpačot uz priekšu, knaukšķinādams ar pirkstu kauliņiem pa klāju.

Pirmais viņu ieraudzīja admirālis. Nelik­damies vairs zinis par fotogrāfu, viņš rā­dija:

— Tas taču ir pērtiķis! Kādēļ nav gadats par drošību?

Ārsts pagriezās un kaut ko pačukstēja vienam no sargiem, kurš mudīgi ierausās helikopterā.

— Neraizējieties par manu drošību, ad- mirāi, — ierunājās Pans Satiruss. — Man ļoti patīk sarunāties ar cilvēkiem. Es ēdu launagu mičmaņu kajītē.

— Mičmaņi neēd launagu, — sacīja ad­mirālis. — Viņi ēd pusdienas un vakariņas. Launagu ēd tikai virsnieki.

Pans Satiruss paraustīja plecus un uz­grieza muguru. Nebija nekādas jēgas runāt ar šo cilvēku; ar viņu varētu strīdēties ga­diem ilgi, bet labuma no tā nebūtu nekāda. Tāpat kā no lidmašīnām, helikopteriem un … tādiem kosmosa kuģiem kā šis «Saibs Mems».

Pans Satiruss jau dzīrās iet projām, kad ieraudzīja nākam atpakaļ civilistu. Šimpanze spēji pagriezās pret to. Viņš jau zināja, kas cilvēkam rokā: trako krekls un pistole, kas šauj ar nomierināšanas līdzekļiem pildītas lodes.

— Lieciet nost šīs lietiņas, — šimpanze teica. — Es negribu tās redzēt.

— Šaujiet, šaujiet! — iebļāvās admirālis. — Man nenāk ne prātā lidot kopā ar nesa­sietu pērtiķi!

Sargs nezināja, ko iesākt.

— Tas ir tikai nomierināšanas līdzek­lis, — viņš teica. — Pērtiķi no kājām tas nenogāzīs.

Pans Satiruss nosprieda, ka viņam laiks ierēkties. Beidzis viņš mazliet padauzīja sev ar dūrēm pa krūtīm, atdarinot cilvēku, kas televīzijas uzvedumā bija tēlojis gorillu.

— Esiet uzmanīgāks ar pistoli, Nelson, — brīdināja ārsts.

— Ņemiet ciet pērtiķi! — pavēlēja admi­rālis. — Gādājiet par drošību!

Kaut kas nebija kārtībā. «Gādāt par dro­šību» nozīmēja tiklab «likt mierā», kā «kaut ko iesākt». Pans nožēloja, ka tik maz lasījis stāstus par jūru, par kara floti. Interesanti, kas noticis ar to sargu, kurš gribēja kļūt par tirdzniecības flotes radistu?

Admirālis admiralizēja atkal. Viņš uzru­nāja vecāko leitnantu:

— Jūs esat šā kuģa kapteinis? Pavēliet dažiem vīriem gādāt par drošību un saņemt,u ciet pērtiķi!

— Es palūgšu jūs neuzsvērt manu piede­rību pērtiķiem, admirāl, — sacīja Pans. — Es nevēlos, ka mani maisa kopā ar gorillām, orangutāniem un giboniem. Esmu šimpanze, Pans Satiruss, īsāk — Pans. — Viņš paka­sīja pakausi un piemetināja: — Ser.

— Viņš vēl runās! — admirālis iebrēcās.

Pans Satiruss vienā mierā atbildēja:

— Tāpat kā jūs, admirāl.

Admirālis pietvīka.

— Vai jūs dzirdējāt, ko es teicu, vecāko leitnant? Norīkojiet pāris vīru un . . .

Komandieris izstiepās kā stīga.

— Ser, man vajadzēs izsaukt brīvprātīgos.

— Rīkojieties!

Pans atkal ieaurojās. Šoreiz viņš sita nevis pa krūtīm, bet pa klāju. Troksnis iznāca pa­matīgs.

Kalpotājs, kas turēja trako kreklu, slaucīja tajā seju.

— Šaubos, vai jūs dabūsiet brīvprātī­gos, — sacīja Pans.

Kaptein, lieciet kuģa policijas koman­dierim nošaut šo dzīvnieku, — pavēlēja ad­mirālis.

Pans gribēja pieiet tuvāk admirālim.

Bet tad atgadījās aizķeršanās. Jūrnieks ar tādām pašām pazīšanas zīmēm kā He- pijam Bronsteinam, tikai ar mazāku uzšuvju skaitu, uzskrēja augšā, atdeva admirālim godu un pasniedza viņam papīra lapu. Ra- diogrammu.

Admirālis izlasīja to vienreiz, tad otrreiz. Viņš noslaucīja pieri, lai gan viņam nebija šim nolūkam trako krekla.

— Kaptein, atceliet pēdējo pavēli! Lai jūsu kuģa policijas komandieris noliek pie kosmosa kuģa sargus. Neviens nedrīkst iekāpt kuģī, atkārtoju — neviens. Bez tam neviens nedrīkst runāt ar … ar pilotu.

Saskrējušie jūrnieki nostājās ap «Saibu Mēmu».

Tad Pērtiķis Beitss, kas bija stāvējis savu mīnētāju priekšgalā, stingrā solī piegāja klāt admirālim un atdeva godu.

— Ser, — viņš teica, — es brīvprātīgi pie- sakos apsargāt misteru Satirusu.

Admirālis paskatījās uz Pērtiķi. Likās, ka viņš skaita uzšuves uz tā piedurknes.

— Mičman, vai jūs nesauc Beitss? — ad­mirālis jautāja. — Mēs kopā dienējām uz «Haulenda».

— Jā, ser. Toreiz jūs bijāt leitnants, ad­mirāl. Es labprātīgi piesakos apsargāt mis­teru Satirusu.

— Ko?

— Panu Satirusu, ser, šimpanzi. Viņam patīk, ka to sauc par Panu Satirusu vai par misteru Satirusu.

— Nesauciet to par misteru.

. — Vai tad viņš nav pilots? Es apsargāšu to un pieskatīšu, lai neviens ar viņu nesaru­nātos, iekams no krasta nebūs ieradušies drošības dienesta puiši.

Pans Satiruss šūpojās uz rokām, atrau­dams kājas no klāja. Viņš jau sāka bažīties, cik ilgi vēl varēs te palikt. Uz kuģa bija daudz patīkamāk nekā Kanaveralas zemes­ragā.

— Kā jūs zināt, ka jaierodas drošības dienesta ļaudīm, mičman? — jautāja admi­rālis.

Pans juta līdzi Pērtiķim Beitsam, kurš izskatījās tā, it kā gribētu pakasīt pakausi. Šo sajūtu Pans pazina itin labi, būdams iežņaugts kosmiskajās kapsulās, barokamerās vai reaktīvajos ratiņos. Mičmanis drudžaini meklēja atbildi.

— Lau.. . pusdienu laikā Pans teica, it kā esot pārtaisījis savu kuģi tā, ka tas li­dojis ātrāk par gaismu. Nu, tad es aplēsu … Jūs saņēmāt telegrammu par to un pavēlējāt nelaist nevienu tuvumā kosmosa kuģim, kā arī aizliedzāt runāt ar misteru Satirusu. Ja jau tas lido ātrāk par gaismu, tad tam jā­būt varenam slepenajam ierocim.

Admirālis pamaja ar galvu. Viņa seja bija atguvusi parasto sārtumu.

— Uzticams vecs jūrnieks, — viņš teica, nokāsējās un pavēlēja vecākajam leitnantam: — Jūs te esat komandieris, rīkojieties!