R. Vormsers - Pans Satiruss

— Džonij, pirms aiziešanas pensijā jūs vēl brauksiet pats zem sava karoga.

— Pateicos, ser.

«Kuka» mičmaņu kopkajīte bija maza — pie galda sēdēja četri mičmaņi un astoņi pirmā ranga apakšvirsnieki. Kopā ar Memu iznāca trīspadsmit, bet šimpanze mierināja:

— Galu galā es biju trīspadsmitais pērti­ķis, kas lidoja kosmosā, un viss beidzās labi.

Pirmā ranga radists Hepijs Bronsteins piebilda:

— Jā, ser. Ja jūs neesat māņticīgs, tad ar^mums neklājas tādiem būt.

— Džentlmeņi, nesauciet mani par seru.

— Lai notiek, tikai jūs savukārt nesauciet mūs par džentlmeņiem, — sacīja Hepijs. — Mēs neesam virsnieki.

— Pērtiķis … piedodiet, es gribēju teikt — mīnētāju mičmanis Beitss šeit ir vecākais. Dien flotē trīsdesmit piecus gadus.

Šimpanze Mems iesmējās.

— Jūsu palama ir Pērtiķis, mičman?

Atgadījās kaut kas Savienoto Valstu flo­tes vēsturē atzīmējams: mičmanis Beitss no­sarka.

— Jā, ser.

Mems atkal iesmējās un tīksmi pakasījās.

— Par to nav ko kaunēties, mičman. Es labprātāk sauktos par Pērtiķi nekā par Memu. Tā stulbā ģenerāļa sieva gribēja pat liet man uz galvas šampānieti, kad bija nokrus­tījusi mani šajā vārdā. Doktors Bedojans viņu atrunāja… Man kaut kas ienāca prātā!

Smagais, krunkainais plakstiņš pacēlās, pavērdams piesārtušu kreiso aci. Šimpanze noskatīja galdu.

Hepijs Bronsteins skumīgi pašūpoja galvu.

— Mums nav pat denaturētā spirta, Mem, piedodiet, Pērtiķi.

— Sauciet mani par Panu, — sacīja šim­panze. — Manas sugas pērtiķa latīniskais nosaukums ir Pans Satiruss.

Viņš domīgi pasmaidīja.

— Tā bija rakstīts uz metāla plāksnītes, kas karājās kaklā manai mātei. Kad es vēl biju mazs pērtiķēns, es domāju, ka tā viņu sauc.

Pērtiķis Beitss sacīja:

— Eh, pie velna to visu! Ja jau esmu rupjš tēviņš, Pan Satirus, lai tā būtu. Esmu inīnētājs divdesmit piecus gadus. Gribu zi­nāt, kur jūs iemācījāties runāt.

Pans Satiruss iesmējās.

— Vai tad tiešs jautājums ir kāda rupjība, mičman? Bez šaubām, es atbildēšu. Runāt un lasīt, ja reiz esam pie tā nonākuši, es pratu jau divu gadu vecumā. Man vienkārši ne reizi neradās vajadzība likt lietā savu prasmi, kamēr nebiju pacēlies gaisā tajā kosmosa kuģī ar savu muļķīgo vārdu un blusu skafandrā.

Vecākais rakstvedis Dilings teica:

— Sasodīts, vai tad jūsējie visi var runāt, kad iešaujas prātā?

— Droši vien. Neesmu nekad par to no­pietnāk domājis.

— Okei, — sacīja Hepijs Bronsteins, — okei! Bet, ka visi šimpanzes, tas ir, Pani Satīriķi vai kā nu jūs tur sauc, varētu laist vaļā pēc Morzes ābeces, pie tam vēl bez at­slēgas — sitiet mani nost, to es nespēju ap­jēgt.

— Vai mans raksts bija labs? — apjau­tājās Pans. — Ilgi nebiju praktizējies. Kad es vēl dzīvoju kopā ar māti, naktssargs šad tad klaudzināja atslēgu. Viņš gribēja dabūt darbu tirdzniecības flotē. Es uz krātiņa grī­das klaudzināju viņam līdzi.

Dieninieki, čukstus apspriedušies kambīzē, sāka nest ēdienus. Pans Satiruss pārlauza frančmaizīti un sāka kost vienlaikus no abām pusēm.

— Svaigu augļu laikam nav, — viņš sa­cīja. — Bet tas nekas. Kopš mazotnes dzīvo­jot kopā ar cilvēkiem, esmu pieradis ēst visu ko. Mirstu nost aiz izsalkuma: brokastis man

nedeva — baidījās, ka nepievemju ķiveri.

— Atnes, puis, džentlmenim bundžu fir- ziķu konservu, — teica Pērtiķis.

Dieninieks sarosījās.

— Pan, jūs man patīkat. Vai jūs vienmēr runāsiet?

Pans Satiruss uz brīdi piemirsa zemeņu ievārījumu, ko bija ēdis ar karoti.

— Pērtiķi, — viņš lēni teica, — šis jau­tājums bija vietā. Šķiet, ka es vairs nespēšu apstāties. Jādomā, esmu kļūdījies, aplidodams apkārt pasaulei ar tādu ātrumu un tādā vir­zienā, kā es to darīju. Man vajadzēja ieturēt dabisko virzienu, proti, lidot no rietumiem uz austrumiem. Šķiet, es regresēju. Hepijs Bronsteins jautāja:

— Ko, ko?

— Laikam tas nav īstais vārds, — sacīja Pans. Viņa melno acu skatiens bija drūms. — Citiem vārdiem sakot, evolucionēju pre­tējā virzienā.

— Manā galdā ir vārdnīca, — sacīja rakstvedis, taču neviens viņā neklausījās.

— Redziet, šimpanzes ir attīstītāki par cilvēkiem, — Pans Satiruss turpināja. —Nav pieklājīgi tā runāt, jo esmu jūsu viesis, bet patiesība paliek patiesība. Starp citu — to es izlasīju doktoram Bedojanam pār plecu, kad es biju slims un viņš mani kopa, — kāds cilvēks vārdā Einšteins radījis teoriju par ļoti ātru ceļojumu, ar ātrumu, kas pārsniedz gaismas ātrumu, un par to, kas notiek ar ceļotājiem.

— Lidot ātrāk par gaisinu nav iespē­jams, — sacīja Bronsteins.

— Un tomēr es lidoju, — atbildēja Pans Satiruss. — Kā redzat, viņi tupināja mani tajā kapsulā jeb kosmosa kuģī vai kā nu to sauc … — Viņš noskurinājās, kā jau pērtiķi mēdz darīt, un spalva viņam viscaur saslē­jās stāvus. — Lai trenētu, imitētu lidojumu uz Zemes. Tur nebija ko darīt, un es pētīju kuģa uzbūvi. Tiklīdz biju gaisā, es pārtaisīju visu pēc sava prāta.

— Es nesaprotu, — sacīja Pērtiķis.

— Esmu regresējis, — teica Pans Sati­russ. Bez jebkāda redzama iemesla viņš pie­liecās un vieglītiņām uzsita Pērtiķim Beit- sam pa roku. — Jā, esmu pārliecināts, ka tas ir īstais vārds. «Deevolucionējis» neder. Kā redzat, man ir nepārvarama vēlēšanās ru­nāt. Es allaž esmu uzskatījis to par Ādama lāstu.

Viņš nopūtās.

Neviens cits, izņemot Pērtiķi Beitsu, viņu acīmredzot nesaprata.

Vecais mičmanis teica:

— Tu vari dienēt flotē. Uz jūras nav ne­maz tik slikti. Ja ir tā, kā Bronsteins saka, no tevis var iznākt otrās un varbūt pat pir­mās klases radists.

— Man ir tikai septiņarpus gadu, — sa­cīja šimpanze. — Mani nepieņems.

— Pat ar jūsu vecāku piekrišanu ne­ņems, — piebalsoja rakstvedis, lai gan ne­viens viņā neklausījās.

— Katrā ziņā, — sacīja Pans Satiruss, — formas tērps nav piemērots šimpanzēm.

— Saprotu, ko jūs ar to gribat teikt, — sacīja Bronsteins. — Es redzēju Beitsu no­fotografētu, pirms vēl viņš bija kļuvis mič- manis.

Piepeši atskanēja svilpieni, zvana skaņas un pavēloša komanda:

— Visi vīri uz augšējā klāja! Visi vīri uz augšējā klāja!

— Jādomā, ka es arī esmu vīrs, — teica Pans Satiruss, — lai gan man nemaz nepa­tiktu būt četras pēdas garam.

Bet kopkajītē neviena vairs nebija; visi steidzās uz augšējo klāju ieņemt savas vie­tas. Viņš notiesāja pēdējos firziķus un čāpoja tiem nopakaļ, ik uz soļa pieklaudzinādams ar pirkstu kauliņiem pa tērauda klāju.

Kuģa komanda jau bija nostādīta, kad Pans Satiruss uzkāpa uz pacelšanās klāja. Jūrnieki stāvēja pa nodaļām vai pa rotām, vai kā nu tur flotē parasti stājas; neviens no viņa sargiem nekad nebija lasījis stāstus par jūru, tā ka viņš nebija gluži pārlie­cināts.

«Saibs Mems» bija aizvilkts uz klāja otru malu. Šimpanze aizslāja līdz kapsulai, at­spiedās pret to un vēroja, kā jūrnieki kār­tojas, pūš stabules, sien troses un dara die­zin ko vēl. «Kukam» tuvojās helikop­ters.

Skatīdamies Pans Satiruss cītīgi kasījās un labpatikā ļāva siltajam vējiņam glāstīt

uz muguras spalvu. Beidzot veiklie pirksti atrada blusu, kas bija piespiedusi «Saibu Memu» pārtraukt lidojumu, un viņš ar ierastu kustību to iepriecināts nospieda. Viņš mīļuprāt atgrieztos Vaitsendā: Florīda no­teikti bija problusu un antipērtiķu apga­bals.