R. Vormsers - Pans Satiruss

— Lai cik tālu ārpus pilsētas zooloģiskais dārzs būtu, rezusus gan es aizbraukšu ap­skatīties, — -sacīja Pērtiķis.

Kaut gan Pikins bija izgājis, kajītē jo­projām bija neērti.

— Es maz ko saprotu no šaujamajiem ieročiem, džentlmeņi, — ierunājās Pans, — taču man gribētos, lai jūs beigtu plātīties ar tiem. Kaut vai tādēļ vien, ka tad, ja jūs iebāztu rokas kabatās, mums būtu vairāk brīvas vietas. — Viņš smaidot piebilda: — Es varu uzlekt uz caurules tur augšā un atbrī­vot jums vietu uz grīdas.

— Labāk ne, mister Satirus, — ieteica Hepijs. — Tā ir tvaika caurule.

— Paldies, pirmās klases radist.

Hepijs Bronsteins pavīpsnāja. Un ne tikai

viņš viens pats. Bet Pana smaids satrauca drošības dienesta aģentus daudz vairak.

— Mičman, — ierunājās Pans, — kādēļ jus nelūdzat savus viesus piesēsties?

Makmagons un Kroufords nobāza savas trīsdesmit astotā kalibra pistoles un apsēdās uz kojas.

Tai brīdī atgriezās Pikins.

— Kapteinis uzdeva to man. Admirālis piekrita.

— Ko uzdeva? — jautāja Kroufords.

— Apsargāt pērtiķi, — paskaidroja Pi­kins.

— Šimpanzi, — pieklājīgi izlaboja Pans

Satiruss. — Vai jums patiktu, ka jūs sauci par zīdītāju vai par mugurkaulaini? Mani nepatiktu, lai gan mēs visi esam ir zīdītāji, ! ir mugurkaulaini. Vai tā nav?

— Viss kārtībā, mičman, — sacīja Pikins, i — jūs un radists varat būt brīvi. Dariet 9 savu darāmo.

Pans Satiruss nosprieda, ka laiks ierēkties. .' Viņš rēca kā cilvēki, kas televīzijas uzve-* dūmos tēlo gorillas.

Kroufords metās uz durvīm un gribēja 1 tās atvērt, bet kajīte bija pārāk pilna, laif viņam tas izdotos. Pans Satiruss sagrāba viņu, pacēla mazlietiņ gaisā, un zilais va-I saras uzvalks aģentam uz muguras pārplīsa. *

— Redziet, džentlmeņi, es esmu šimpanze, bet jūs — nekas vairāk kā cilvēki, — Pans teica. — Es varu nolikt jūs gar zemi kā niekus.

— Mums ir pistoles, — sacīja Pikins.

Viņš nebija paguvis izrunāt šos vārdus, ļ

kad Pans Satiruss, kurš vēl joprojām turēja | Kroufordu aiz apkakles, ar otru roku bija a izrāvis Kroufordam no maksts pistoli. ToJ viņš izdarīja parupji: Kroufordam pārtrūka* josta un bikses uz dibena pārplīsa tieši tā-B pat kā žakete. Likās, NASA okšķeris kuruļ katru mirkli sāks raudāt.

Pans Satiruss turēja pistoli pareizi: kopā| ar sargiem, īsinot garlaicīgās nakts dežūras,% viņš bija noskatījies ne mazumu televīzijas uzvedumu. Tad viņš izsvieda pistoli pa at­vērto iluminatoru un sacīja:

— Jūs mani nenošausiet, džentlmeņi. Vis­maz tikmēr, kamēr nebūšu izstāstījis, kā es liku kosmosa kuģim traukties ātrāk par gaismu.

Kajītē valdīja klusums. Gar kuģi maigi glaudās tropu jūras viļņi."

— Jūs darīsiet to, ko es likšu, — sacīja Pans Satiruss. — Tā ir vai nav?

Neviens neatbildēja.

— Vai neesat te tieši tādēļ? — Pans Sati­russ jautāja. — Piemēram, jūs, Krouford. Atbildiet man un beidziet jel turēt ciet savas bikses. Es esmu kails, un nekā briesmīga tur nav. Kādēļ jums jākaunas?

— Jums ir vairāk vilnas, — beidzot ieru­nājās Kroufords.

Hepijs Bronsteins gandrīz vai aizrijās. Viņš nebija dienējis tik ilgi kā Pērtiķis Beitss, kura sejā nesakustējās ne muskulītis.

— Ne to es jums jautāju, — teica Pans Satiruss. — Faktiski jautāju gan, taču tas bija retorisks jautājums. Kādēļ jūs nācāt šurp, Krouford?

— Lai izdibinātu, kādēļ «Saibs Mems» lidoja pretējā virzienā un ar tādu ātrumu, — Kroufords atbildēja, nepārtraukti _stostīda- mies. — Atverot sānlūku, jūs sarāvāt vadus.

— Nē, — sacīja Pans, — paļauties uz ne­jaušību es nedrīkstēju. Pirms pogas nospie­šanas un izkāpšanas es sakārtoju visas sis­tēmas tā, kā bija sākumā.

— Kādēļ? — smalkā balstiņā iespiedzās Pikins.

— Redziet, — sacīja Pans, — ja cilvēki lidotu ar tādu pašu ātrumu kā es, tikai pre­tēja virzienā, vigi attīstītos līdz šimpanžu ! vai vismaz līdz gorillu līmenim. Bet tā nav nekāda zelta dzīve, džentlmeņi. Maz prieka \ dzīvot pērtiķu mītnē… Zooloģiskais dārzs, | kurā es piedzimu, pārdeva manu māti un j mani, kad es biju divarpus gadus vecs. Val­dībai, kurai jūs, džentlmeņi, kā redzams, tik ; aizrautīgi kalpojat.

— Mēs neesam nākuši klausīties jūsu bio-j grāfiju, — sacīja Makmagons. — Vai jūs i domājat, ka pērtiķis drīkst šantažēt Savie- i noto Valstu valdību?

— Kā teiktu mans draugs Hepijs, — sacīja Pans, — jums, sasodīta būšana, ir taisnība.

— Kas ir Hepijs? — jautāja Pikins, iz­vilkdams piezīmju grāmatiņu. — Arī šim­panze?

— Kā nu to ņem, — klusi noteica Hepijs Bronsteins.

— Es lūdzu, džentlmeņi, mani atvainot, —^ ierunājās Pērtiķis. — Pan, kur patlaban at-ļ rodas tava māte?

— Viņa nomira reaktīvajos ratiņos Jaun- mehiko, — atbildēja Pans. — Viņa strādāja NASA vajadzībām.

Kroufords palaida vaļā savas saplēstās . bikses un aizmirsa tās uzvilkt augšā.

Visi izdzirdēja, kā viļņi laiza patentēto ' krāsu no «Kuka» borta.

Pirmais ierunājās Makmagons.

— Darīsim mazliet savādāk… mister Satirus. Atļaujiet jautāt jums. Var redzēt, ka jūs daudz ko zināt. Jūs droši vien esat dzirdējis tādu jēdzienu kā «aukstais karš». Vai jūs šajā karā nejūtat simpātijas pret krieviem?

— O, nē, — atbildēja Pans Satiruss. — Es vispār nejūtu simpātijas pret cilvē­kiem. Starp citu, Pērtiķis un Hepijs šķiet lāga zēni, un doktors Bedojans arī nav slik­tāks. Tomēr es izturos pret cilvēkiem pie­sardzīgi. Vai jūs manā vietā nedarītu tā­pat?

Pikins iebāza piezīmju gramatiņu kabata.

— Man gribētos nokāpt krastā, — teica Pans Satiruss. — Dodu jums šimpanzes goda­vārdu, ka uzvedīšos pieklājīgi, ja mani draugi Hepijs un Pērtiķis lidos helikoptera kopā ar mani. Un bez kādiem trako krekliem un nomierināšanas līdzekļiem.

— Kur jūs dabūsiet pilotu? — jautāja Pikins.

— Varbūt kāds no šiem jūrniekiem prot vadīt helikopteru, — gaišu domu izteica mis­ters Makmagons.

— Nē, — sacīja Pērtiķis, — mēs esam zemākās pakāpes, nevis piloti.

Pans Satiruss paraustīja plecus. Viņa muskuļi, kā vienmēr, kad piebrieda, iedvesa bailes. Pans Satiruss dziļi nopūtās, un arī tas mazajā, pieblīvētajā kajītē izklausījās iespai­dīgi.

— Tādā gadījumā jums vajadzēs aizvest mani ar šo MA, — viņš teica.

Pikins atdzīvojās.

— Kā jūs zināt, ka tas ir MA? MA ir pil­nīgi slepens kuģis!

— Lai gan jūs neesat šimpanze, — sacīja Pans Satiruss, — pat ne gorilla, tomēr pa­mēģiniet likt lietā smadzenes, ko jums de­vusi evolūcija. Norunāts?

Pikins pietvīka.

Dažādas sugas mainās analoģiski, Čārlzs Darvins. «Sugu izcelšanās», 1859.

Florldavilas krastmala bija ļaužu pilna. «Kuks» manevrēja trīs stundas, uzņemdams kursu te uz Maiami, te uz Kīvestu, un NBC, ABC un CBS [4] reportieri šajās pilsētās klai­gāja un svaidījās no vienas piestātnes uz otru, bet mani, Bilu Danhemu, vis nepie- šmauks: es biju ietaupījis ceļanaudu, par šiem līdzekļiem noīrējis helikopteru, un tā nu es, vienīgais televīzijas pārstāvis, ar sa­viem palīgiem atrados notikuma vietā FIo- rīdavilā gatavs sākt pārraidi.

Tiesa, te bija vēl pāris avīžnieku — viens no vietējiem un viens no «Associated Press», bet lai nu viņiem arī tiek. Ja laimēsies, es būšu pirmais cilvēks, kas intervēs šimpanzi pie mikrofona, un tas nozīmē, ka man nau­diņa tikpat kā makā. Dāmas un karaļi lai paliek citiem, man labāk dodiet divus dūžus.