R. Vormsers - Pans Satiruss

Pirmo reizi daudzu gadu laikā es aizmirsu, ka runājn televīzijas kameras priekšā. Pagāja labs brīdis, iekams es attapu, ko at­bildēt, bet Radiositijā jums par to gaišā dienas laikā norautu no svārku atloka no­zīmīti ar mikrofona attēlu.

«Tā noticis tikai viduslaikos,» es atbildēju. «Mūsdienās uzvarētājs vienmēr pārtrauc kārtot rēķinus, lai palīdzētu zaudētājam tikt uz kājām.»

«Tā, jūs atbildējāt pats uz savu jautā­jumu,» teica misters Satiruss. Tad viņš ne­gaidot apsēdās piestātnē un saņēma galvu lielajās rokās. «Šimpanze,» viņš sacīja, «ja man ir ļauls citēt Aivenu Sendersonu, un katrs šimpanze ir viņu lasījis kaut vai pār plecu, jūtas labi tikai augstā, biezā mežā. Citiem vārdiem sakot, džentlmeņi, man va­jadzīga ēna.»

Viņš piecēlās kājās tik daudz, cik piecejas visi šimpanzes, — ar pirkstu kauliņiem skar­dams zemi, — un sāka šļūkt uz priekšu. Abi jūrnieki metās viņam nopakaļ.

Man iešāvās prātā, vai viņš negrib iegāzt jūrā mūsu piectonnīgo autobusu, bet šim­panze pagriezās sāņus un nogāja tam ga­rām. Tad viņu panāca jūrnieki. Jaunākais no viņiem noņēma savu balto cepuri un uz­lika galvā misteram Satirusam; šimpanze pastiepa roku un uzsita viņam uz pleca.

Jūrnieks sagrīļojās, bet noturējās kājās un soļoja tālāk.

Okšķeri Makmagona vadībā gāja viņiem līdzi, ieturot krietnu drošības distanci, un ar to intervija bija beigusies.

«Associated Press» vietējais reportieris Lefingvels skatījās viņiem nopakaļ.

«Velns parāvis,» viņš sacīja, «tas pērtiķis ir integracionists.»

«Nebūt ne,» es ierunājos. «Viņš katego­riski ir pret to, ka viņu pieskaita pie pērti­ķiem. Viņš ir sliktākais no visiem rasistiem.»

«Derētu iedzert,» sacīja Lefingvels.

«Es izmaksāju,» es atbildēju.

Visi mīti par viņu saistīti ar mīlas dēkām.

No raksta par Panu, Izdevniecības «Columbia Viking Desk» «Enciklopēdija», 1953.

Florīdavilā ir viens vienīgs hotelis, un tas pats nav labākais pasaulē. Bet tam ir kāda priekšrocība: komivojažieriem ir īpašas tel­pas, kur guļamistabā var tikt iekšā tikai caur lielāku istabu, kurā rīko preču paraugu izstādes.

Pans Satiruss, Pērtiķis Beitss un Hepijs Bronsteins apmetās guļamistabā. Makma­gons, Pikins un Kroufords sargāja viņus izstāžu istabā. Kroufords tagad bija ģērbies zilbaltsvītrotā indiešu linaudekla uzvalkā, kas bija piegriezts pēc 1930. gada modes.

Neviens no drošības dienesta vīriem neiz­skatījās iepriecināts.

Toties guļamistabā valdīja prieks. Hepijs Bronsteins dabūja no sargiem atļauju noiet lejā un atnest grozu ar augļiem Panam Sajti- rusam. Kad viņš atgriezās, zem banāniem, apelsīniem, pampelmūzēm un mango izrā­dījās paslēpta pudele diezgan draņķīga vis­kija un pudele džina.

Hepijs un Pērtiķis nebija spēruši kāju uz zemes veselus trīs mēnešus; MA komandā no mutes mutē gāja neizdevies joks, ka ātrāk

krastā netikšot, pirms nebūšot beidzies die­nesta laiks.

Kas attiecas uz Panu Satirusu, tad viņam vēl ne reizi savā mūžā nebija izdevies kār­tīgi piedzerties; paretam, kad Panu mocīja bronhas, — vājas kā visiem viņa ciltsbrā­ļiem, — viņam iedeva zāļu tiesu atšķaidīta spirta.

Nelikdamies ne zinis, kādu iespaidu atstāj uz klātesošajiem, Pans Satiruss gulēja uz muguras uz grīdas, vienā rokā šūpodams viskija pudeli, bet ar kājām tīrīdams banā­nus un mezdams mizas uz vecmodīgas lustras.

— Veikli iznāk, — uzslavēja Pērtiķis.

— Kā tu domā, ja es nekad nebūtu valkājis zābakus, — vai es arī varētu tāpat?

— Diezin vai, — atbildēja Pans Satiruss.

— Tāds lielais kājas pirksts kā man nav raksturīgs Homo sapieris.

— Domā, sāpēs? — jautāja Pērtiķis.

— Tāpat kā šimpanzi zinātniskā valodā sauc Pan satirus, tā cilvēku — Homo sa­pieris. Mūslaiku Homo ir vienīgais šīs sugas pārstāvis.

— Kā gan Pērtiķis savā laikā nav sau­kāts, bet par Homo — nekad, — teica Hepijs un sāka vilkt dziesmiņu par veco mācītāju Kelliju.

Pērtiķis iemeta malku džina un iespieda pudeli rokā Hepijam, la'i tas apklustu. Viņš pats sāka dziedāt «Jauktenis Anglijas kara­lis».

Pans veikli uzmeta uz lustras trīs banānu mizas pēc kārtas.

— Mums trūkst vienīgi meiteņu, — ieru­nājās Hepijs.

Pērtiķis pārstāja dziedāt un paraudzījās uz Panu Satirusu.

— Nekas neiznāks, — teica Pans. — Tie kretīni ar baltajām apkaklītēm mūs nesapra­tīs.

— Tu gan neizskaties pēc jūrnieka, bet runā un domā kā īsts jūrnieks, — sacīja Hepijs.

— Būtībā, — sacīja Pans, — tam nav nekādas nozīmes. Atklāti runājot, meitietis, kas gatavs ielaisties ar šimpanzi, nesaistītu manu uzmanību.

— Nezinu, — padomājis teica Pērtiķis. — Tu esi slavenība. Meitenes uz to uzķeras. Paskaties uz tām Holivudas aktrisēm, uz kinozvaigznēm.

— Es neesmu redzējis nevienu filmu, — sacīja Pans, — bet, ja tur spēlē tās pašas aktrises, kas televīzijā, tu neesi man glai­mojis.

Panam bija apnicis noņemties ar banānu mizošanu. Paņēmis viskija pudeli kājā, viņš ar rokām stūķēja mutē apelsīnus, pagadī­jušos kauliņus izspļaudams uz lustru, lai tā justos, nicināta.

Šai brīdī atvērās durvis un ienāca kalsnējs cilvēks. Viņš aizvēra durvis un teica:

— Semij, tu esi pilnā.

Hepijs un Pērtiķis piecēlās, lai izlingotu viņu laukā.

Pans nevērīgi pamāja ar kāju, kas turēja viskija pudeli, un teica:

— Liecieties mierā, puiši. Tas ir mans ārsts, viņu sauc Bedojans. Agrāk mani sauca Semijs, kamēr tā netikle Magvera nebija iesaukusi mani par Memu. Iedzeriet, Aram.

Doktors Bedojans pārlaida skatienu ista­bai.

— Nebāzies, kur nevajag, — viņš sacīja, paņēma no Hepija džina pudeli un iedzēra.

— Gribu tevi apskatīt, Semij.

— Mani sauc Pans Satiruss. Esmu mai­nījis vārdu.

— Tu daudz ko esi mainījis, — doktors Bedojans sacīja un izņēma no kabatas ste- toskopu. — Kopš kura laika tu esi sācis runāt?

— Es nevarēju nerunāt, — atbildēja Pans.

— Es lidoju ātrāk par gaismu, un jūs jau zināt, ko par to teicis Einšteins.

— Nē, nezinu. Esmu vienkāršs terapeits. Tu esi vesels, Semij … tas ir, Pan … —ļ Ārsts paskatījās vispirms uz šimpanzi, tad uz abiem jūrniekiem un pasmaidīja. Pēc tam viņš piegāja pie durvīm, pavēra tās un sa­cīja: — Mister Makmagon, varat sagatavot paziņojumu presei. Kosmiskajam lidojumam nav nekādu kaitīgu seku. Tomēr, starp mums runājot, es būtu pateicīgs, ja jūs pagādātu mums pudeli vislabākā viskija. Manam pa­cientam ir mazliet nomākts garastāvoklis.

Viņi dzirdēja vienu no aģentiem blakus istabā sakām:

— Man negribētos redzēt viņu pacilātā garastāvoklī…

Bet ārsts jau bija aizvēris durvis.

— Vislabāko viskiju! *-— iesaucās Pērtiķis Beitss.

— Valdība samaksās, — piezīmēja dok­tors Bedojans. — Pan, — šis vārds tev, pa­klīdeni, piestāv, — tu gribēji teikt kaut ko gudru par runas dāvanām un doktoru Ein- šteinu.

— Tikai to, ka esmu regresējis. Es jūtu nepārvaramu tieksmi runāt, gluži kā cilvēks. Es nebrīnītos, ja man sāktu izkrist spalva un kāju lielie pirksti iztaisnotos. Es re- gresēju tādēļ, ka pārsniedzu gaismas āt­rumu.

— Es domāju, ka jālieto vārds «degradē­jies», bet tam nav nekādas nozīmes, — teica doktors Bedojans. — Bet varbūt tu esi tieši progresējis?