ANDRIS PURIŅŠ - BEZRŪPĪGIE CEĻOTĀJI

— Tu vienmēr esi griezis man ceļu, — Vilfrēds mur­mina. — Vienīgi aiz Marka muguras tu juties droši. Marks, visur pa priekšu gāja Marks; ne tev staigāt tos ceļus, pa kuriem gāja viņš vai eju es.

Kārtības Grupas Numuri satrūkušies blenž te savā vadonī, te atnācējā… Vadonis, ko gaida vadonis, vai patiešām viņš ir… noraustījies?

Nolādēts ar vienu aci, man tomēr nāksies cīnīties vienam, Vilfrēds drudžaini domā.

— Nu, ko tu gaidi, gļēvuli?! — viņš iekliedzas, mezdamies ienaidniekam virsū un triekdams ar dunci, bet Ingus izvairās, satver Vilfrēdu, viņi nogāžas zemē un vārtās dubļos, sizdami viens otru mežonīgā niknumā, un ik pa brīdim kāds grābj dubļos, kur ieslīdējis dun­cis. Ingus un Vilfrēds uzveļas virsū Markam, taču tas vairs nekā nejūt, tam jau vienalga, kas te notiek.

Vilfrēds dubļos sagrābsta dunci…

Ingus cenšas viņam izgriezt roku, bet paslīd, un Nu­muru vadonis uzmetas viņam virsū un ņirgdams atvē­zējas dūrienam. Ingus pēdējiem spēkiem turas pretī, bet salinieki tikai mēmi noraugās… Kaut kas stiprāks par prātu neļauj pakustēties, čukstēdams, neej pir­mais, kā tu zini, ka citi tev sekos… Valdies, jo dzīvot jau var arī uz ceļiem.

Un tad pār salu atskanēja šaušalīgs izmisuma kau­ciens. Jenotsuns, kuram no šausmām bija gaisā saslē­jušies violetie mati, pielēca klāt un ar zara atlūzu iesila Vilfrēdam. Tas, pirmajā mirklī pat nenoticēdams, ka no saliniekiem kāds kaut ko tādu uzdrīkstējies, atskatījās, un Jenotsuns, zobus atņirdzis, sita vēlreiz.

Un te Ingum izdodas izraut no Vilfrēda rokas dunci, un viņš to iegrūž ienaidniekam sānos.

Vilfrēds iestenas, viņa sejā pazib nāves bailes, bet tajā pašā laikā arī kaut kas neaizsargāts, bērnišķīgs pavīd kā atspulgs no tāliem laikiem, un viņš nočukst kā nogrēkojies puišelis:

— Nevajag… Lūdzu, nevajag… Es tā vairs ne­darīšu .,.

Un sagumst uz Ingus.

No salinieku krūtīm izlaužas mokošs vaids, un viņi metas virsū Vilfrēdam, norauj no Ingus un aizvelk pa pļavu līdz krastam, un ielidina mežonīgajā upē, kas, krācēs un akmens radzēs plosīdama, aizrauj Numuru vadoņa ķermeni uz jūru.

To redzot, Kārtības Grupas Numuros ierunājas mūž­senais pašsaglabāšanās instinkts. Nometuši nūjas, rau­dami nost formas tērpus, viņi nāves bailēs mūk, lai paslēptos, atrazdami tādas spraugas un alas, kur nevie­nam pat neienāktu prātā viņus meklēt.

Taču neviens viņus vajāt negrasījās.

Migla krita, un salinieki ieraudzīja tiltu, kura galu straume jau divas dienas kā bija pārsviedusi šai pusē; iesprūdis starp resnām apsēm, kas auga upmalā, tas tagad — šķībi greizs, piespiests pie klinšu radzēm — straumē raustījās un drebēja, draudēdams kuru katru brīdi izjukt.

Vairākas dienas savā apmātībā, tumšajās bailēs un bezcerībā salinieki pat nebija paskatījušies uz tilta pusi. Un tagad viņu sirdis sažmiedzas kā spīlēs: bēgt, ātrāk bēgt projām no šīs nolādētās salas, tikai prom, prom, neatskatoties, kamēr tas vēl iespējams.

Erinakejs nometas rāpus un nedroši dodas uz priekšu. Kaut arī tilta laipas raustās straumē, ir slap­jas un slidenas, viņš veiksmīgi aizrāpo līdz upes vidum, atskatās un aicinoši pamāj.

Un tad sākas salinieku gājiens. Kā termīti viņi lien pa tiltu. Gints jeb Otrais numurs aiz jostas ir aizbāzis cirvi.

Bet Ingus, dubļiem un asinīm nošķiests, sēdēja bla­kus mirušajam draugam. Viņš raudzījās Marka izmocī­tajā sejā. Viņam agrāk bija šķitis, ka būtu tik daudz kas sakāms draugam, taču savādi: pašlaik viņš neva­rētu atrast vārdus pat vienam teikumam, ja Marks ari būtu dzīvs.

Džīna atnesa konservu bundžā ūdeni un nomaz­gāja Marka seju.

Migla ir nokritusi, mākoņi izklīduši, virs salas at­kal ir zilas debesis un spīd saule, koki, krūmi, zāle un pļavu puķes zied un zaļo reibinošā vasaras skurbumā, čivina putni, un san kukainīši, un pasaule elpo spirgta un tīra kā tikko radīta, bet Ingus pārlaiž ar plaukstu pār drauga seju, plaksti aizveras — kam Markam vairs jāskata šī pasaule …

Džīna un Ingus apglabāja Marku akas bedrē, kuru tas pats bija racis.

Vēl neiemetis kapā trīs saujas zemes, Ingus Markam aplika ap kaklu zelta plāksnīti, tās vienā pusē skaistā Lībekas sieviete ar madonnas smaidu mūžam gaidīja atgriežamies savu dēlu, savu vienīgo un labo dēlu.

Kad Ingus un Džīna pārkjuva pāri upei, puisis pie tilta gala ieraudzīja zemē nomestu cirvi. Mirkli pado­mājis, viņš sāka cirst troses, kas saistīja tiltu pie ši krasta, un mežonīgā straume acumirklī satvēra tiltu un ierāva sevī, svieda atvaros, trieca pret klinšu ra­dzēm, un tilts satrūka gabalos, un, it kā ar to vēl būtu par maz, akmeņi dēļus sadauzīja šķēpelēs un laipu saistķēdes pa akmeņaino dibenu aizrāva prom uz jūru.

Džīna un Ingus raudzījās uz salu, kura tagad patie­šām bija kļuvusi par zaļu kuģi zili baltajā upē; to ne­kas vairs nesaistīja ar cilvēku zemi, vienīgi atmiņas.

— Ko tālāk, Džīn? — Ingus noguris prasīja.

— Marka vairs nav, bet kurp ved mūsu ceļš? Ko mēs meklējam? Es nekā vairs neatceros…

— Es atceros, — Džīna teica, pieglauzdamās Ingum.

— Taču tagad mums ir jāiet. Mēs nedrīkstam apstāties.

Puisis pamāja, un viņi devās augšup klinšainajā

krastā, kur tos, izrādās, gaidīja bijušie salinieki.

— Tu izdarīji pareizi, kad iznīcināji tiltu, — Ce­turtais numurs ieteicās.

— Tie, kas palika uz salas, ir saindēti, — piebilda Desmitais. — Labi, ka viņi nekad vairs neparādīsies mūsu pasaulē.

— Tu tagad esi mūsu vadonis, gaišmati, — sāci ja Udensžurka.

— Mēs beidzot tevi esam pazinuši, Marka draugs, — Jenotsuns klusu teica.

— Saki — ko mēs darīsim? — vaicāja Kervids.

Ingus paraustīja plecus.

— Viņš zina, ko darīs, — Džina iejaucās. — Tikai tas nav dažos vārdos izstāstāms.

— Droši, ka viņš nekā nezina! — k.ids no puikām iesmējās.

Abas skolotājas smīnēdamas skatījās.

— Pastāsti, gaišmati, pastāsti! — Orioiida iesaucās, raudzīdamās Ingū spulgām acīm.

— Mums jādodas uz priekšu, — puisis tad teica un pamāja, kur otrpus kraujajai nogāzei līdz pat. horizon­tam pletās līdzenums, nomācošs savā vienmuļībā.

Salinieki paskatījās un nesacīja ne vārda.

— Labi, — Ingus teica. — Es jūs nesteidzinu. Kat­ram tas jāizlemj pašam.

— Ies tie, kas dzims šogad, — viena no skolotājām pavīpsnāja.

— Jā, mums jāpadomā, — kāds bikli novilka. — Mēs vairs negribam tik pēkšņi.

Kāds izlaboja:

— Nespējam …

— Mēs ar Džīnu nakti pārlaidīsim līdzenumā, — Ingus sacīja. — Tur jūs mūs panāksiet.

— Droši vien, ka mēs iesim, — kāds līdzjūtīgi no­teica.

Bijušie salinieki piekrītoši sāka māt ar galvu, taču neviens no viņiem neuzdrīkstējās paskatīties Džīnai un Ingum acīs.

1981—1987

Арис Пурипьт БЕСПЕЧНЫЕ ПУТЕШЕСТВЕННИКИ Роман

Рига «Лиесма» 1989 На латышском языке Художник Имаятс Крепицс Рецензент Янис Мелбарздис

HB ^ 461?

Andris Puriņš

BEZRŪPĪGIE CEĻOTĀJI

Pedaktors A. Rijnieks. Mākslinieciskā redak- toie M. Dragune. Tehniskā redaktore I. Je-

rarte. Korektore I. Kalniņa. Nodota salikšanai 05.05.88. Parakstita iespie­šanai 09.11.88 JT 00929. Formāts 84X108/32. Tipogrāfijas papīrs JSJ 2. Ballikas garnitūra. Augstspiedums. 16,80 uzsk. Iespiedi.; 17,12 uzsk. krāsu nov.; 17,89 izdevn. 1. Metiens 50 000 eks. Pašūt. JMš 490. Cena 1 rbl. 10 kap. (47 300 eks.), iesējumā 1 rbl. 30 kap. (2700 eks.). Izdevnieciba «Liesma», 22G256 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. .Nl 302/32982/J-2908. Iespiesta tipogrāfijā «Ciņa», 226011 Rigā, Blaumaņa ielā 38/40.