Lidija OBUHOVA - LILITA

LILITA

Lidija OBUHOVA

IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1967

Zvaigzne tuvojas, kaut arī bija vēl talu — vairāku planētu paaudžu attālumā.

… Iesnaudusies, Lilita piepeši uztrūkās. Viņai šķita, ka starp šiem diviem mirkļiem nav pagājis ilgāks laiks kā nepieciešams ro­kas vēzienam; īstenībā viņa bija gulējusi tik ilgi, kamēr izdega divi ugunskuri. Saule sen bija norietējusi, un melnā debess bija sa­mudžinājusi zarus.

Viņu pamodināja bungu rīboņa. Lilita pa­cēla galvu. Iepriekšējā dienā ciltij bija vei­cies medībās; tikai vienam dzinējam bija gadījusies nelaime — mirstoša zvēra ķetna bija norāvusi gabalu ādas no viņa pleca. Taču asinis drīz vien apturēja, un tagad viņš līdz ar citiem līksmojās pie kopējā ugunskura.

Lilita ziņkārē izstiepa kaklu. Tāpat kā visi bērni, viņa gulēja aiz mietu žoga, pār kuru zvērs nevarētu pārlēkt. No zāles klēp­jiem, uz kuriem viņa gulēja, plūda skurbs vītuma aromāts, kas pārspēja visas citas smaržas. Iekāms stiebri un lapas nebija pār­vērtušies par dzeltenu plēksnīšu kaudzi, tie izdvesa valgmi; lapas vēl bija dzīvas, bet ziedi kā krastā izmestas zivis vārstīja mu­tes — to ziedlapiņas pirmoreiz nebija aiz­vērušās vakara gaidās.

Lilita mēģināja ar plaukstu atgaiņāt ko­dīgo smaržu, viņas acis kāri tvēra uguns­kura atspīdumu. Iesarkanajā dūmainajā miglā dimdēja tabundas skaņas — pareti sitieni, kas bija līdzīgi asins grūdieniem. Pa Lilitas dzīslām tie plūda kā ugunīgas strūklas, vi­ņai metās te auksti, te karsti.

Viņa apjukusi pagrūda vienu, otru, trešu gulētāju. Pagrūda rupji, kā būtne, kas pati radusi ciest sāpes un sagādāt sāpes citiem, neuzskatot tās par ko svarīgu — nav jau bads!

Taču neviens nepamodās. Viņas vienau­džiem atliku likām pietika dienas, viņi aiz­miga pirms rieta; viņiem likās, ka saules ritums nekad nepārtrūkst. Ja arī viņus mo­dināja nakts trauksmes, tad viņi tikai akli blisināja acis: kņada un satraukums šķita kā sapnis.

Tomēr Lilita jau no mazotnes zināja, ka ir nakts — pasaules otra puse. Par to viņai stāstīja māte, kas bija viņu dzemdējusi īsi pirms pusnakts. Pats vārds «Lilita» nozī­mēja krēslu, tumsu, kad pat retās zvaigznes slēpj mākoņi, — tāpēc visi brīnījās, kādēļ meitenei izraudzīts tāds šausminošs vārds. Citas sievietes taču uzticēja savus bērnus gaismas spēkiem. Bet Lilitas māte gribēja, lai viņas meita būtu nakts meita. Varbūt slimīgās sievietes dīvainajā stūrgalvībā slēpās cerība, ka tieši viņas bērns ar laiku pārvarēs bailes no tumsas, tāpat kā dros­mīgie pārkāpj maģisko apli.

Māte par to nekad nerunāja ar Lilitu, un viņas jau arī satikās reti: no krūts atšķirtie bērni auga veceņu uzraudzībā, bet vīrieši un sievietes bija vienādā mērā nodarbināti ar barības sagādi.

Tabundas cilts ļaudis (tas nozīmēja — tie, kas radījuši bungas) jau sen klīda pa mežiem, apstādamies tikai tāpēc, lai sarī­kotu medības. Viņi visiem spēkiem centās iz­kļūt zālainā klajumā, no kāda bija atnākuši. Aklajā mežā viņi jutās kā aprakti, tā nai­dīgais sasprindzinājums nomāca: nekādu taku, tikai zvēru iemītas stigas! Ja gadījās nejauši sastapt sev līdzīgus, pāri palika ti­kai neizpratne: meža cilvēki bija bikli un tramīgi, katru, kas tuvojās, viņi uzskatīja par ienaidnieku un pazuda, iekāms bija iespējams viņus uzrunāt. Un cilts gāja un gāja starp milzu kokiem, pa kuru stum­briem tecēja dzintaram līdzīgi stiklveida sveķi. Lilita nevarēja zināt, kad sākās lielais gājiens un kas to izraisīja. Viņa bija dzi­musi ceļā. Mežs viņai bija dzimtene, grau­zēju saēstie zemē gulošie stumbri — viņas šūpulis un mājvieta. Lilitai māte stāstīja, ka atceroties nakts debesis ar daudzām ugunīm. Līdz pēdējai stundai, līdz pat sa­vai pāragrajai nāvei, — viņa nomira, čūs­kas sakosta, — māte skuma zem koku zema­jām velvēm, caur kurām tikai retumis pavī­dēja izķēmots, iegarens zvaigznes vaigs.

Diez vai arī māte savām acīm bija redzē­jusi tās bezgalīgās debesis: viņa taču bija tik jauna, bet mežs tik liels! Varēja būt, ka viņa tikai aiz naivuma, neprazdama atšķirt sevi no pārējiem cilvēkiem, gluži vienkārši bija uzglabājusi savā atmiņā citu nostāstus: laika skaitīšanā cilts bija nevarīga; dzīve līdzenumā šķita kā vakarējā diena.

Kurp devās tabundas ļaudis? Kurp vis­pār plūda visas cilvēku ciltis? Līdzīgi ūde­nim tās piepildīja planētas ieplakas.

Kaut kur ziemeļos ganījās mošus vērši, biezokņos bija sastopami meža ziloņi, plan­kumainais zirgs ar lielu galvu, prāviem zo­biem un šauru purnu nikni zviedza, aulek­šojot pa līdzenumiem, — taču tā bija aiz­ejošā pasaule.

Pēc tam kad zeme bija trīsreiz dziļi no­pūtusies, te aizdarot aizsalušās kontinentu acis, te plaši atverot tās, — kūstošo ledāju veidotie ezeri lielā paļāvībā saplūda kopā ar debesīm; tad atkal tuvojās apledojums, auksti vēji izkaltēja augsni, tā plaisāja, morēnas saira un dzeltenīgi putekļi vēlās tūkstošiem kilometru, kamēr kaut kur no­sēdās kā auglīga lesa slāņi, — pēc visa tā vispirms ēnainajos mežos, bet vēlāk zaļajos līdzenumos parādījās cilvēks.

Viņš bija nemanāms, taču nebija bezpa­līdzīgs. Viņa ierocis bija viņa jaunība!

Tabundas cilts vēsture sākās ar bungu iz­gatavošanu. Dzīvnieku ādu uzstiepa uz apaļiski sapītiem zariem. Kad no tiem pa­zuda pēdējie sulas pilieni un zari izkalta, tad bungas kļuva stingras un vieglas. Vaja­dzētu tikai mazliet pieskarties, lai to āda ietrīcētos un izdvestu dīvainas skaņas — vēl gan bezgala tālas no mūzikas, taču jau rit­miskas un saviļņojošas.

Tabunda — bungas — nepiederēja nevie­nam. Tās saudzīgi pārnesa no vienas vietas uz citu un sargāja no lietus. Tās bija ik­viena īpašums. Pat vismazākajiem bērneļiem dažkārt atļāva ar nosmulētām melnīgsnē­jām plaukstiņām skart to skanīgo ādu.

Atdarinot bungu skaņas, cilts sāka saukties par tabundu. Kad pēc veiksmīgām medī­bām visi pieēdusies atstāja ugunskurus un siltajā mēness naktī nevarēja aizmigt, tad sākās bungu vara. Katrs steidzās pastāstīt par savu drosmi, kaut ko piemelot klāt un palielīties, bet, tā kā vārdu bija maz, vajadzēja griezties kā virpulim un palēk­ties, lai izskatītos lielāks, un, protams, sist bungas, jo, kur liels troksnis, tur daudz spēka!

… Tabundas skaņu pamodināta, Lilita sākumā nemaz nedomāja pārkāpt aizliegu­mu, kas bija pietiekami skaidrs: kad metās krēsla, bērni nedrīkst atstāt nožogoto nakts­guļas vietu. Taču bungas dunēja un dunēja; to atsevišķajām aprautajām taktīm piemita liels pievilcības spēks, tās it kā pulsēja — tas izklausījās kā mostošās būtnes pirmais sauciens.

Lilita izkustināja mietus, izbāza caur spraugu galvu un pēc tam šauros plecus. Nejuzdama skrambas, viņa izrāvās brīvē kā zvērēns no cilpas.

Viņas acis drīz aprada ar tumsu; viņa ar izbrīnu pārliecinājās, ka visapkārt visu var samanīt gandrīz tikpat skaidri kā dienā.

Neizmērojamo mežu plašumā, kas pletās ap viņu, ņudzēt ņudzēja nakts kaislības, spēcīgākais gūstīja vājāko. Ugunskura liesma atgādināja vaļēju brūci.

Sajutusi rasas vēsumu, Lilita atģidās. Ugunskurs gailēja tuvāk, žogs bija pali­cis aiz muguras. Viņai likās, ka tai pievēr­sušās daudzas acis: koku acis, zāles acis, liesmu acis… Viņa aizturēja elpu — tūlīt nāks sods — pakausi skars zvēra ķetna. Meitene gaidīja atmaksu. Trīsas pārskrēja pār viņas ādu kā izbiedētam vilcēnam.