Herberts Velss - Ārsta moro sala

Здесь есть возможность читать онлайн «Herberts Velss - Ārsta moro sala» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ -, Год выпуска: 1963, Издательство: LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA, Жанр: Социально-психологическая фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Ārsta moro sala: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Ārsta moro sala»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

ĀRSTA MORO SALA
Herberts Velss
LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RĪGĀ -1963
Tulkotāji: Jūlijs Aldermanis, Valija Brutāne.
Mākslinieks V. Grants
Herberts Džordžs Velss (1866—1946)
Fantāzijas drosmīgā trauksme, sapņi par dabas spēku pa­kļaušanu cilvēkam nekad nav tik cieši saaudušies ar konkrētiem zinātnes sasniegumiem kā musu dienās — kosmisko lidojumu laik­metā. Un nekad nav tik spilgti un uzskatāmi pierādījies, cik daudz var panākt zinātne, ja to nekavē šķiru pretrunas. Tad tā spēj iekarot kosmosu, atbrīvot atomenerģiju, kalpot progresam, teh­nikas attīstībai.
Par tādu atraisītu, varenu zinātni sapņoja lielais angļu progre­sīvais rakstnieks H. Dž. Velss, un zīmīgi, ka tieši uzvarošā soci­ālismā zemē viņa sapņi raduši spilgtu apstiprinājumu.
Herberta Velsa daiļrade ir loti daudzveidīga un plaša. Viņš uzrakstījis ap 40 romānu, ļoti daudz stāstu, filmu scenārijus, publicistiskus rakstus, rokas grāmatas bioloģijā un vēsturē. Vispo­pulārākie ir viņa zinātniski fantastiskie darbi. Tāpat kā Svifta «Gulivera ceļojumi», Dcfo uzņēmīgais Robinsons Krūzo un Zila Verna darbi, arī Velsa fantastiskie romāni aizvien saista un val­dzina jauno lasītāju. Tie rāda, ka pasaule ir ne vien brīnumu pilna kā pasaka, bet arī izpētāma un iekarojama, izzināma un izdibi­nāma, maināma un labojama.
Velsa stāstījumam ir īpaša ievirze. Būdams viens no pirma­jiem zinātniekiem, kas ienāk daiļliteratūrā, viņš ne tikai aizrauj ar saistošu fabulu, bet vienmēr rosina domu, zinātniskus meklē­jumus. Tanī pašā laikā viņa darbi rāda rakstnieka atsaucīgo sirdi, viņa dzīvo interesi par cilvēces likteni, patiesās rūpes par cilvēku sabiedrības nākotni un pauž gaišu ticību šīs sabiedrības progre­sam. Velss nešaubīgi ticiHinātnes attīstībai. Par savu romānu «Kad pamostas guļošais»' viņš raksta, ka aprobežojies tikai ar to, ko pats uzskata par iespējamu, taču izsaka pārliecību, ka cilvēces prāta sasniegumi būs daudz varenāki nekā tie, ko viņš attēlojis. Sāda pieeja zinātnei gluži nemanot savaldzina jaunatni. Vēl jo vairāk saistošus viņa darbus padara Velsa mīlestība uz dzīvi visās tās izpausmēs. «Dzīve man vienmēr šķitusi ārkārtīgi inte­resanta, tā drausmīgi valdzināja mani, tā piepildīja manu apziņu ar tēliem un idejām, un es jutu, ka tas viss jāatdod atpakaļ dzīvei. Es mīlēju dzīvi, un mīlu to aizvien vairāk,» tā viņš raksta priekš­vārdā savu darbu pirmajam izdevumam krievu valoda.
Rakstnieka nozīmi, viņa aso skatienu, daudzpusību un drosmi varam novērtēt vēl labāk, ja atceramies tā laika vēsturiskos un politiskos apstākļus.
Velss parādījās literatūrā XIX gadsimta beigās, imperiālismā sākuma posmā Anglijā. Tehnikai attīstoties, strādnieki grimst ar­vien dziļāk nabadzībā. Notiek virkne streiku un demonstrāciju. Imperiālistiskās Anglijas koloniālā politika tautu iegrūž būru kara, kas atnes zaudējumus un ciešanas.
Ideoloģiskajā frontē, arī literatūrā, iezīmejas divas reakcionā­ras līnijas: viena novirzās uz dekadenci, antihumānismu, neticību cilvēka prātam. Te visspēcīgākais pārstāvis ir Oskars Vailds. Otrā ar Radjedu Kiplingu priekšgalā slavina imperiālismu, šovinismu, aizstāv Anglijas koloniālās tieksmes. Tāpēc jo liela nozīme šai laikā ir godīgiem, progresīviem rakstniekiem, kas nepakļaujas šiem noskaņojumiem, bet no kritizētāja reālisma pozīcijām dros­mīgi atsedz imperiālisma vainas, aizstāv humānismu, cildina cil­vēka spējas. Viņu vidū Velss ieņem nozīmīgu vietu.
Savos stāstos un romānos Velss spilgti parāda kapitālistis­kās sabiedrības trūkumus, izsmēj angļu buržuāzijas aprobežotību, tajā pašā laikā cildinādams prāta nozīmi cilvēces progresa ceļā.
Oskars Vailds, vilinādams cilvēku tīra skaistuma pasaulē, sludinādams «mākslu mākslas dēļ», noliedz cilvēka prāta vērtību un spēku, turpretī Velsa varonis stāstā «Zvaigzne» izsaucas: «Tu vari mani nonāvēt, bet manām smadzenēm ir vara pār tevi — jā, pār visu universu.» Laika ceļotājs («Laika mašīna»), nevērojot briesmas, drosmīgi risina zinātniskas problēmas. Pat ikdienišķs cilvēks, maza antikvariāta īpašnieks (stāstā «Kristāla ola»), zinātnē atrod savas dzīves jēgu. Velsa varoņu aktīvā iejaukšanās mūsu pasaules norisēs, viņu kvēlās, pašaizliedzīgās, nerimstošās atziņu un zinā­šanu alkas ir izaicinājums mistikas un iracionālisma sludinātā­jiem, tiešiem un netiešiem imperiālisma aizstāvjiem.
Kamēr Radjeds Kiplings slavina «džungļu likumu» un ide­alizē angļu «civilizācijas nesējus», kuri valda pār iedzimtajiem, Velss daudzos savos darbos nesaudzīgi parāda šīs valdīšanas brutalitāti.
Jau Velsa daiļrades sākumā atklājās viņa zinātniski fantastiskā romāna īpatnējās iezīmes un reālistiskais rakstīšanas veids — viņa zinātniski fantastiskie darbi skan kā patiesība. Viņš iet Svifta pē­dās, izlietodams fantastiku kā kritikas metodi, saistīdams zinātnes attīstības un cilvēka izglītības jautājumus ar plašākām sociālām un politiskām problēmām. Velss arī konkrēti parāda zinātnes likteņus kapitālisma apstākļos.
Savā pirmajā sacerējumā «Laika mašīna» (1895) viņš rāda, ka zinātnes un tehnikas attīstība, ja tā notiek kapitālistu šķiras inte­resēs, neatvairāmi noved cilvēci pie pašiznīcināšanās. Laika , ceļo­tājs nokļūst 802 701. gada pasaulē un tur sastop divus cilvēka pa­veidus — nevarīgos, pārsmalcinātos elojus un darba rūķus mor- lokus, rupjas tumsas būtnes. Jo tuvāk viņš iepazīst šos cilvēkus, jo drausmīgāki ir viņa atklājumi. Morloki dzīvo tikai pazemē, viņi ir fiziski un garīgi deģenerējušies. Arī eloji deģenerējušies — zaudē­juši katru interesi, alkas pēc zināšanām, pat aizmirsuši rakstīt un lasīt- Patiešām, intelekts «izdarījis pašnāvību». Un Laika ceļotājs saprot, ka «šāds stāvoklis radies, pakāpeniski pieaugot atšķirībai starp kapitālistu un strādnieku …»
Velsa kritika ir drūma, viņa satīra skumja. Stāstījuma pesi­mismu mazina paša Laika ceļotāja tēls, viņa nenogurstošais mek­lētāja gars, kā arī romāna epilogs, kurā autors izsaka cerības, ka civilizācija tomēr šadi neiznīcinās pati sevi.
Šādus lēcienus laikā un telpā Velss izmanto daudzos sacerē­jumos.
«Pletnera stāstā» jauns maģistrs, izdarot eksperimentu, nokļūst ārpus telpas un no turienes .vēro mantkāri un alkatīgumu, kas cilvēkus urda uz nekrietnu rīcību. «Stāsts par priekšdienām» lasī­tāju aizved XXII gadsimtā, kad sasniegts tīri vai neticams tehni­kas progress. Taču visi šie sasniegumi ir pasaules monopolu rokās, tie neatvieglina cilvēku dzīvi — gandrīz trešā dala iedzīvotāju ir pilnīgi paverdzināta. Sis stāsts sasaucas ar 1899. gadā uzrakstīto romānu «Kad pamostas gulošais», kas sociāli vēl nozīmīgāks nekā «Laika mašīna». Te sevišķi spilgti un konkrēti parādīta buržuāziskā sabiedrība savā galējā attīstībā. šinī romānā Velss norada ne tikai uz briesmām, kas slēpjas kapitālistiskajā iekārtā, bet attēlo arī cilvēkus, kas ceļas cīņā pret to. Guļošais atmostas pasaulē, pār kuru valda Pasaules trests ar Balto padomi priekš­galā. Visi cilvēces sasniegumi atklāti vērsti uz to, lai tautu novestu līdz morloku stāvoklim. Bet tauta negrib to pieļaut, tā saceļas, lai pārņemtu varu.
Taču tas ir vienīgais romāns, kurā Velss atzīst revolūciju. Rakstnieka pasaules uzskats ir pretrunīgs, un tas izpaužas arī viņa daiļradē. Sīs pretrunas sevišķi skaidri parādās romānā «Ārsta Moro sala» (1896).
Galvenais varonis, neparasti apdāvinātais un enerģiskais zi­nātnieks Moro sācis darboties īstas, visnotaļ humānas zinātnes vārdā. Savu mūžu viņš veltījis dzīvnieku ķermeņa plastiskuma stu­dijām, dzīvu audu transplantācijai. Moro uzsRata, ka, apbruņots ar antiseptisko ķirurģiju un īsti izzinājis augšanas likumus, viņš va­rētu mainīt arī instinktus un sliecības. Sabiedrība atstumj šo ģe­niālo cilvēku, atraida viņa pakalpojumus. Rezultātā — Moro vairs neveic sabiedrībai derīgu darbu, bet ar aukstu vienaldzību, ar necil­vēcisku cietsirdību turpina savus zinātniskos eksperimentus viens pats. Autors parāda, ka zinātne, kurai nav humāna mērķa, kļūst par negatīvu spēku, kas laupa pēdējās žēluma un līdzcietī­bas paliekas. Un lasītājs līdz ar Prendiku, kas stāsta mums par ārstu Moro, kaut gan apbrīno ārsta vareno prātu un interesi par zinātni, taču nodreb šausmās, redzēdams, kādas sāpes un ciešanas viņš nodara gluži aukstasinīgi, — lai tikai apmierinātu šo interesi.
Tā ir viena līnija šai romānā. Taču ir vēl arī otra — galvenā līnija. Moro no dzīvniekiem rada puscilvēku pūli, valda pār to, iedvešot viņiem bailes. Lai noturētu viņus paklausībā, Moro liek šiem puscilvēkiem skaitīt īpašus «likumus» un izpildīt baigu ritu­ālu, kas tieši atgādina misionāru ieviestās reliģiskās ceremonijas. Sī paklausība tomēr izrādās tikpat ārišķīga kā šo dzīvnieku cilvē­ciskums. Nogaršojuši asinis, viņi saceļas pret salā ieviesto kartību un pašu Moro nogalina.
Moro valdīšana pār puscilvēkiem , ir baismīga kolonizācijas karikatūra, dzēlīga atbilde uz Kiplinga «Džungļu grāmatu», kas bija iznākusi divus gadus agrāk. Līdz ar to romānā iezīmēta arī treša līnija — bailes no revolūcijas. Būdams zinātnieks un humānists, Velss saprot, ka kapitālisms, koloniālisms jāiznīcina, lai cilvēce ietu progresa ceļu. Taču revolūciju viņš uzskata par nežēlīgu lī­dzekli. Velss baidās no tautas masām, netic, ka tās spētu pārvaldīt valsti, tāpēc liek cerības uz gudriem, kulturāliem zinātniekiem, kas pamazām mainītu cilvēka dabu un vadītu sabiedrību.
Velss ir nesaudzīgs kritizētājs un atmaskotājs, taču, sapinies sīkburžuāziskos uzskatos, neliek saviem varoņiem darboties ta, lai viņi pārveidotu sabiedrību. Viņi nekad neiesaistās socialaja dzīvē. Buržuāziskā sabiedrība viņus ierobežo, bet viņi nemēģina cī­nīties pret šiem ierobežojumiem, jo ir vientuļi un sabiedrotos ne­meklē tur, kur tie atrodami — apspiestās tautas masās. Un tomēr Velsa varoņi iegūst mūsu simpātijas, jo viņi tiecas pēc lieluma, viņu domu lidojums ir augsts.
Savus uzskatus par zinātnieka stāvokli buržuāziskajā sabied­rībā Velss varbūt vislabāk izteicis romānā «Neredzamais cilvēks». Šis darbs ieņem centrālo vietu rakstnieka agrīno zinātniski fan­tastisko romānu virknē. Grifins, jauns zinātnieks, ieguvis prasmi un zināšanas, attīstījis savu talantu, dzīvodams pusbadā un naba­dzībā. Viņam ne tikai jācīnās ar materiālajām grūtībām, bet prī jāsargās no viduvējiem zinātniekiem, kam skauž drosmīgs un nepa­rasts prāts. Taču savu atklājumu, kam milzīga zinātniska nozīme, Grifins grib izlietot egoistiskam mērķim. «Neredzamajam cilvēkam pieder vara,» viņš saka. Paliekot neredzams, viņš var kļūt bagāts un valdīt pār citiem. Tātad ideoloģiski Grifins ir tāds pats kā sa­biedrība, pret kuru viņš cinās, viņam piemīt īsta buržuāzijas pār­stāvja īpašības. Mēģinādams nodibināt savu «terora valsti», Gri­fins iet bojā, un līdz ar viņu zūd arī vērtīgais izgudrojums, tā arī nenesot labumu cilvēkiem.
Mēs atceramies putekļainās, sairušās grāmatas sen pamestajā bibliotēkā, ko vēro Laika ceļotājs, prātodams par to, cik daudz cilvēces pūliņu ir izšķiests veltīgi. Arī Grifina, izgudrojums ir veltīgs un netiek izmantots buržuāziskajā sabiedrībā. Līdzīgu traģēdiju piedzīvo ari dimanta taisītājs, kristāla olas īpašnieks un daudzi citi Velsa varoņi — zinātnieki.
Jo vairāk Velss vēro kapitālistisko īstenību, jo vairāk viņu sāk nodarbināt morāles jautājumi. Tagad viņš saskata ne tikai pret­runu starp tehnikas iespējamo progresu un darbaļaužu augošo nabadzību, bet viņu satrauc arī pretruna starp zinātnes sasniegu­miem un sabiedrības morālo pagrimumu. Līdz ar to savos nāka­majos romānos un stāstos Velss arvien vairāk pievēršas ikdienai. Un tieši te jo spilgti sāk izpausties Velsa humānisms, sirsnība un smalkjūtība, viņš pazīst un izprot cilvēka dvēseli, runā par saviem varoņiem ar patiesu līdzcietību un vieglu ironiju. Tas sevišķi parādās viņa stāstos, mazāk — romānos.
Stāstu darbības vieta parasti ir provinces pilsētiņa, ko autors tik labi pazīst, varoņi — sīki veikalnieki, amatnieki, skolotāji. Lai cik sekla, vienmuļa un pelēcīga būtu viņu dzīve, rakstnieks tanī pratis saskatīt ilgas pēc skaistuma, zināšanām un piedzīvoju­miem — progresa virzošo spēku. Stāsta «Skaistais uzvalks» ma­zais varonis ir īsts sapņotājs, sava sapņa dēļ viņš nelaimīgi iet bojā. Jauneklis stāstā «Durvis sienā» savā ikdienas dzīvē arvien tiecas pēc brīnišķīgās pasaules, kas reiz pavīdējusi aiz šīm dur­vīm. Jaunais skolotājs stāstā «Ābols» atsakās no izziņas ābola, taču visu mūžu nebeidz ilgoties pēc tā. Šie un daudzi citi varoņi modina žēlumu vai liek mums pasmaidīt, jo ari pats autors stāsta par viņiem ar siltu ironiju. Viņi visi ir cilvēciski, viņiem piemīt drosme pacelties pāri savai videi, ja ne citādi, tad vismaz sapņos un iztēlē.
Arī savos sadzīves romānos Velss par varoņiem izvēlas mazos cilvēkus. Romānā «Mīlestība un misters Luišams» (1900) rakst­nieks notēlo tālaika Londonu, kur blakus greznībai valda naba­dzība, kur spoži apgaismotu skatlogu priekšā bērni ubago peni­jus. Luišams cīnās, lai iegūtu izglītību, tomēr spiests atteikties no studijām, jo citādi nevar apprecēt mīļoto meiteni. Daļēji autobio­grāfiskais romāns «Kipss» (1905), kas stāsta par jaunu manufak­tūras veikala pārdevēju, sevišķi izceļas ar satīriskiem angļu aug­stākās sabiedrības notēlojumiem. Vēl interesantāks ir romāns «Tono Bangajs» (1909), kas rāda, kā uzzeļ un izput kāda krāp­nieka bizness, kā izaug monopoli. Šie darbi saturā tikpat plaši un nozīmīgi kā Velsa fantastiskie romāni, un arī šajos ļoti skaidri izpaužas Velsa sīkburžuāzisko uzskatu šaurība. Viņš tā arī neuz­rakstīja sava laika episko romānu, kas viņam bija padomā.
Kad sākas pirmais pasaules karš. Velss ir viens no nedaudza­jiem inteliģences pārstāvjiem Anglijā, kas aicina atbruņoties un saskata, ka Anglijas valdošās šķiras apdraud tautu vairāk nekā vācu armija. Viņa nostāju pauž jauna tipa romāns — sociāls uri politisks — «Misters Britlings beidzot saprot visu» (1916). Mak- sims Gorkijs, ko Velss mīlēja un apbrīnoja, atzina, ka «tā ir neap­šaubāmi labākā, pati drosmīgākā, patiesākā un humānākā grā­mata, kas Eiropā sarakstīta šī nolādētā kara laikā»!
Gorkijs rakstīja Velsam: «Esmu pārliecināts, — vēlāk, kad kļū­sim cilvēcīgāki, Anglija jutīsies lepna, ka pirmā balss, kas paudusi protestu… pret kara zvērībām, atskanējusi Anglijā, un tad visi godīgie un saprātīgie cilvēki Jūsu vārdu pieminēs ar pateicību.»
H. Velsa personību, patieso godīgumu un interesi par katru progresu raksturo viņa drosmīgais brauciens uz Padomju Savie­nību 1920. gadā un pēc šī apmeklējuma sarakstītā- grāmata «Krie­vija miglā». Grāmatas un paša brauciena nozīmi var īsti novērtēt tikai tad, ja atceramies toreizējos starptautiskos apstākļus. Tas bija laiks, kad Eiropa vērsās pret jauno Padomju zemi ar imperi­ālistisko intervenci, ar nekaunīgiem apmelojumiem un naidu un
vadošā loma te bija tieši Anglijai. Patiesīgā grāmata īsti nepatī­kami pārsteidza angļu buržuāzisko sabiedrību. Tiesa, Velss nespēj saprast revolūcijas īsto būtību. Taču viņš godīgi un aizkustinoši stāsta par Petrogradu un Maskavu, atklājot bada un sabrukuma īstos vaininiekus — interventus. Nevis komunisms, bet imperi­ālisms ir vainojams Krievijas postā, jo tas ir sācis intervenci un nežēlīgo blokādi. Velss kvēli stāsta par komunistu godīgumu un patiesīgumu, par viņu pārcilvēciskajām pūlēm atjaunot valst^ normālu dzīvi.
Palikdams sev uzticīgs, Velss galvenokārt interesējās par zi­nātnes un kultūras stāvokli Padomju Krievijā. Viņš ar dziļu ap­brīnu piemin savu veco draugu Gorkiju, kas meties kultūras cīņā, stāsta par Zinātnieku namu, kur Pavlovs sevišķi grūtos apstākļos risina augstākās nervu sistēmas problēmas. Velsam par brīnumu, skolās notiek mācības, teātros — izrādes. Velss beidzot satiekas ar Ļeņinu, kas viņu pārsteidz ar saviem drosmīgajiem sapņiem, savu vienkāršību un cilvēcīgumu. Velsu nepārliecina, taču sajūs­mina Ļeņina valsts elektrifikācijas plāns un viņa ticība Krievijas nākotnes varenajām perspektīvām.
Ar visu savu cieņu pret jauno sociālistisko republiku Velss tomēr apgalvo, ka rietumu pasaulei revolūcija nav piemērojama, to var glābt vienīgi reformu ceļš. Izglītot cilvēku, pareizi mācot vēs­turi, — šī ir viena no Velsa mīļākajām idejām; viņš arī pats mē­ģina pāraudzināt cilvēku, rakstīdams grāmatas par pasaules vēs­turi. 1920. gadā viņš Gorkija dzīvokli raksta, ka īsts miers un inter­nacionālisms lielā mērā atkarīgi no šādas Izglītības.
Taču, šķiet, mūža beigās Velss pats šaubījies, vai viņam bijusi taisnība. Stāstā «Zaudētais mantojums» Velss dzēlīgi izsmej vecu savādnieku, kas visu mūžu rakstījis, lai mācītu cilvēkus, lai cīnītos pret «karu un valodām par karu, un… sociālisma maldiem, un savtīgu kapitālu…», bet neviens nelasa viņa grāmatas, un viņš nomirst, apzinādamies, ka dzīvojis veltigi.
Divdesmito gadu beigās un trīsdesmitajos gados, kad Eiropai uzbrūk fašisms, viss Velsa literārais darbs veltīts cīņai pret šīm briesmām. Balss, kas romānā «Neredzamais cilvēks» brīdina no rupja spēka, no' «terora valsts», vēl skaidrāk un zīmīgāk skan ro­mānā «Misters Bletsvertijs Rempola salā». Romāns uzrakstīts 1928. gadā, kad šāds terors jau valdīja Eiropā. Interesanti, ka te Velss atkal pievēršas fantastikai kā kritikas metodei — tāpat kā antifašistiskajā stāstā «Dzelžotje».
1934. gadā viņš apmeklē Padomju Savienību otru reizi, redz pārmaiņas, kas dziļi ietekmē viņu, redz, ka Ļeņina lielais sapnis pakāpeniski kļūst īstenība.
Trīsdesmito gadu beigās Velss ir viens no aktīvākajiem un drosmīgākajiem angļu inteliģentiem, kas atklāti protestē pret rietumvalstu valdību noziedzīgo neiejaukšanās politiku, kas īstenībā ir izdabāšana fašismam.
Kad sākas otrais pasaules karš, Velss jau ir labi gados. Tomēr pat tad, 75 gadu vecumā, viņš spēj pārvērtēt savu nostāju. Referātā, kas nolasīts 1941. gada 27. septembri Britu Zinātnes Veicināšanas biedrības sasauktajā konferencē, Velss vēršas ne tikai pret hitle- rismu, bet ari pret rietumu pasaules «irstošo, novecojušo sociālo un politisko kārtību». «Mums, garīga darba strādniekiem, jāizlemj,» viņš raksta, «vai būsim līdzīgi grieķu vergiem un darīsim, ko pavēlēs mūsu kungi, gangsteri un peļņas rausēji, vai ieņemsim savu likumīgo vietu kā pasaules kungi un kalpi!»
1945. gada maijā, īsi pirms nāves, Velss raksta avīzei Daily Worker, paziņodams savu lēmumu gaidāmajās vēlēšanās «aktīvi •atbalstīt atdzimstošo komunistisko partiju un nodot savu balsi tās labā».
Herberts Velss ar saviem zinātniski fantastiskajiem sacerēju­miem uztvēris zinātnes attīstības nākotnes virzienu. Daudz kas no viņa sapņiem ir īstenojies, kļuvis daļa no mūsu dzīves.
Velsa sacerējumi vēl arvien modina interesi par pasauli, ro­sina domu, iesilda mūs līdzcietībā pret cilvēkiem, liek kopā ar autoru raizēties par cilvēces nākotni, vērsties pret stingumu, aiz­spriedumiem un reakciju.
T. Zālīte

Ārsta moro sala — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Ārsta moro sala», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Prendik, nenogaliniet viņu! — Moro kliedza.

— Nenogaliniet viņu!

Es redzēju, ka viņš pieliecās, spraukdamies cauri lielajām papardēm.

Nākamajā mirklī Moro ar pātagas kātu aizdzina hiēnu-cūku, un viņš kopā ar Montgomeriju gaiņāja uzbudinātos gaļēdājus dzīvnieku cilvēkus, it sevišķi Mlingu, projām no ķermeņa, kas vēl drebēja. Pelēk- spalvainā būtne šņaukādama līda man garām pie no­galinātā. Citi kustoņi dzīvnieciskā straujumā grūda mani, lai apskatītos tuvāk.

— Velns jūs rāvis, Prendik! — Moro izsaucās.

— Es gribēju viņu dabūt rokā dzīvu.

— Man ļoti žēl, — es teicu, kaut arī nenožēloju pa­darīto. — Ātrumā tā gadījās.

Jutos vārgs pēc uzbudinājuma un piepūles. Es pa­griezos, izspraucos cauri dzīvnieku cilvēku pūlim un devos viens pats pa atgāzi uz zemesraga augstāko daļu. Dzirdēju, ka, paklausot Moro skaļajām pavēlēm, baltās drēbēs ietītie vēršu cilvēki sāka vilkt upuri lejup uz ūdens pusi.

Tagad varēju palikt viens. Dzīvnieku cilvēki iz­rādīja gluži cilvēcisku ziņkāri par nogalināto un šņau­kādami un ņurdēdami sekoja tam ciešā pulciņā, kad vēršu vīri vilka to lejup pa liedagu. Es pakāpos vēl augstāk un vēroju vēršu vīrus, kas, melni zīmēdamies pret vakara debesīm, nesa smago nedzīvo ķermeni uz jūru, un manā prātā kā vilnis iesitās atziņa, ka dzīve uz šīs salas rit neizsakāmi bezmērķīgi. Aplenkuši Moro un Montgomeriju, starp klintīm liedagā stāvēja pērtiķa cilvēks, hiēna-cūka un vairāki citi dzīvnieku cilvēki. Viņi aizvien vēl bija dziļi satraukti, un visi jo skaļi un cītīgi izteica savu padevību Likumam. Taču es jutos pilnīgi pārliecināts, ka arī hiēna-cūka vainojama trušu

nogalināšanā. Man uzausa dīvaina doma, ka uz šīs salas — kaut arī augumi ir groteski un neglīti — es redzu cilvēku dzīvi miniatūrā, instinkta, saprāta un lik­teņa mijiedarbību visvienkāršākajā veidā. Boja bija gājis leoparda cilvēks. Tā bija visa starpība.

Nabaga kustoņi! Es tagad sāku īsti aptvert, cik ļauna Moro cietsirdība. Agrāk nebiju domājis par tām ciešanām un bailēm, kas uzbrūk šiem nelaimīgajiem upu­riem, kad Moro palaidis viņus, vaļā. Līdz šim mani bija šausminājušas vienīgi mokas, ko viņi izcieš apžogo- jumā. Bet tagad tās nelikās galvenās. Agrāk viņi bijuši dzīvnieki, kuru instinkti pielāgoti apkārtējai videi, viņi jutušies apmierināti, cik apmierināti var justies dzīvi radījumi. Tagad viņi kūņojās cilvēka važās, dzīvoja vienās bailēs, viņus mocīja likums, ko paši nespēja saprast; šo izkariķēto cilvēku eksistence sākās sāpju agonijā un bija pastāvīga iekšēja cīņa, pastāvīgas bai­dies no Moro — un kam tas viss? Sī bezjēdzība mani uztrauca. »

Ja Moro censtos sasniegt kādu gudru mērķi, es kaut mazliet justu simpātijas pret viņu. Mani nevar sažēli- nāt tik viegli. Es šo to piedetu viņam pat tad, ja viņa dzenulis būtu naids. Bet viņš rīkojās tik bezatbildīgi, tik vieglprātīgi. Ziņkāre, neprātīgi bezmērķa pētījumi gumdīja viņu, un pārvērsti kustoņi tika izsviesti no apžogojuma, lai viņi pāris gadus dzīvotu, cīnītos, ciestu, kļūdītos un pēdīgi nomirtu mokās. Viņi bija patiešām nožēlojami, vecais dzīvnieciskais naids urdīja uzbrukt otram, Likums atturēja no īsas, niknas cīņas, kas darītu galu iedabātai nesaticībai.

Tanīs dienās manas bailes no dzīvnieku cilvēkiem saistījās ar bailēm par Moro. Beidzot mani pārņēma slimīga jūtoņa, dziļa un ilgstoša, tā nebija rada bailēm un atstāja neizdzēšamas pēdas manā apziņā. Jāatzīs­tas, es zaudēju ticību veselajam saprātam, vērodams bezjēdzīgās mocības uz šīs salas. Akls liktenis, milzīga, nesaudzīga mašīna šķita grafzām un veidojam dzīves audus, un, pastāvīgi griežoties, šī ārkārtīgi sarežģītā mehānisma riteņi nežēlīgi un nenovēršami spieda un plosīja mani, Moro, kas nodevies pētījumiem, Mont­gomeriju, kas nodevies dzeršanai, un garīgi aprobežo­

tos dzīvnieku cilvēkus, kuriem savi instinkti. Bet šī jūtoņa neuzmācās piepeši… Patiešām, man šķiet, ka, stāstīdams par to, esmu mazliet aizsteidzies priekšā notikumiem.

XVII. NELAIME

Aizritēja turpat vai sešas nedēļas, un es nejutu vairs neko citu kā vienīgi nepatiku un riebumu pret Moro kaunpilnajiem eksperimentiem. Es karsti vēlējos Mikt projām no šiem briesmoņiem, atgriezties jaukā un veselīgā cilvēku sabiedrībā. Atminēdamies cilvēkus, no kuriem biju atšķirts, sāku viņiem piedēvēt idilisku krietnumu un skaistumu. Ar Montgomeriju es. ciešāk ne- sadraudzējos. Viņš man likās tāds kā samaitāts, jo bija tik ilgi dzīvojis šķirti no cilvēkiem, palaidās- dzeršanā un, acīm redzot, mīlēja šos kustoņus. Vairākas reizes Montgomerijs viens devās pie viņiem — es negāju līdzi. Es visnotaļ vairījos satikties ar viņiem. Aizvien ilgāk un ilgāk uzturējos liedagā, raudzīdamies pēc kuģa, kas atbrīvotu mani, bet tas neparādījās, un pēdīgi mums kādu dienu uzbruka drausmīga nelaime, tā ka mana dī­vainā apkārtne kļuva redzama gluži citā skatījumā.

Bija pagājušas septiņas astoņas nedēļas kopš ma­nas ierašanās — pat vairāk, man šķiet, kaut arī ne­esmu centies skaitīt laiku. Nelaime notika agrā rītā — liekas, ap pulksten sešiem. Es piecēlos un pabrokastoju agri, jo mani pamodināja troksnis, ko sacēla trīs dzīvnieku cilvēki, ienesdami malku apžogojumā.

Pēc brokastīm aizgāju līdz apžogojuma vaļējiem vārtiem un stāvēju, smēķēdams cigareti un baudīdams agrā rīta svaigumu. Pēc brīža Moro nāca gar apžogo­juma stūri un sveicināja mani. Viņš devās man ga­rām, un es dzirdēju viņa atslēdzam durvis un ieejam laboratorijā. Moro negantības jau bija nocietinājušās manu sirdi, tāpēc es nemaz nesatraucos, dzirdēdams, ka viņa upurim — pumai — sākas vēl viena mokpilna diena.' Savu spīdzinātāju puma sagaidīja ar spalgu

kliedzienu, kas tieši izklausījas pēc saniknotas sievietes kliedziena.

Tad kaut kas atgadījās. Kas īsti notika — to nezinu vēl šobaltdien. Es dzirdēju griezīgu kliedzienu aiz mu­guras un kritienu un pagriezdamies ieraudzīju bais­mīgu ģīmi, kas metās uz mani; tas neizskatījās ne dzīvniecisks, nedz cilvēcisks, tas bija velnišķīgs, brūns, zarainu, sarkanu rētu izvagots, sarkanas lāses spiedās uz āru, bezplakstiņu acis gailēja. Es pašāvu roku aug­šup, atvairīdamies no sitiena, un kūleniski nogāzos ar pārlauztu apakšdelmu, un lielais šausmonis, savīstīts linu plučos, pārlēca man pāri un devās projām, asi­ņainiem apsējiem plandoties. Es vēlos lejup pa lie­dagu, mēģināju piecelties sēdus un- saknupu uz pār­lauztās rokas. Tad parādījās Moro. No viņa pieres te­cēja asinis, kas lielo, bālo seju vērta vēl baigāku. Viņš turēja rokā revolveri. Moro nemaz nepaskatījās uz mani, bet tūlīt traucās gūstīt pumu.

Es izmēģināju otru roku un piecēlos sēdus. Apvīs- tītā būtne skrēja lieliem, platiem lēcieniem pa liedagu, un Moro tai sekoja. Tā pagrieza galvu, ieraudzīja viņu, cirtās sānis un devās uz krūmiem. Ar katru soli tā at­tālinājās no viņa. Moro skrēja iešķērsām, gribēdams tai nogriezt ceļu. Es redzēju to ienirstam krūmos, un viņš izšāva, bet netrāpīja. Pēc tam arī viņš nozuda zaļajā biezoknī.

Es vēros viņiem nopakaļ, un tad mana roka sāka skaudīgi sāpēt, un es ievaidēdamies uzķepurojos kājās. Montgomerijs apģērbies parādijas vārtos, turēdams rokā revolveri.

— Lai dievs pasargā, Prendik! — viņš izsaucās, nemanīdams, ka esmu savainots. — Tas kustonis ticis vaļā! Izrāvis ķēdi no sienas. Vai neredzējāt viņus? — Pēc tam, ievērodams, ka esmu saķēris savu roku, viņš strauji noprasīja: — Kas jums kaiš?

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Ārsta moro sala»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Ārsta moro sala» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Herberts Velss - Kad Gulošais mostas
Herberts Velss
Herberts Velss - PASAUĻU karŠ
Herberts Velss
HERBERTS VELSS - LAIKA MAŠĪNA
HERBERTS VELSS
libcat.ru: книга без обложки
HERBERTS VELSS
Herberts Velss - DIEVU EDIENS
Herberts Velss
libcat.ru: книга без обложки
Herberts Velss
Herberts Velss Velss - KAD GULOŠAIS MOSTAS
Herberts Velss Velss
Mario Salazar - DIE WELT MEIN HERZ
Mario Salazar
Отзывы о книге «Ārsta moro sala»

Обсуждение, отзывы о книге «Ārsta moro sala» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x