Džordžs Orvels - Dzīvnieku ferma

Prom bija visi vīri, palicis tikai viens. Pagalmā Bokseris ar nagu bikstīja staļļapuisi, kurš gulēja ar seju dubļos, un centās pagriezt viņu uz muguras. Puisis nepakustējās.

- Viņš ir beigts un pagalam, - Bokseris sērīgi teica. - Man nebija tāda nolūka. Es aizmirsu, ka man ir dzelzs pakavi. Kas gan ticēs, ka es to neizdarīju tīšām?

- Bez jūtelības, biedri! - uzsauca Sniedziņš, kam no brūcēm vēl aizvien pilēja asinis. - Karš ir karš. Cilvēks ir labs tikai tad, kad beigts.

- Man nav nekādas vēlēšanās atņemt dzīvību, pat cilvēkam ne, - atkārtoja Bokseris, un acis viņam bija asaru pilnas.

- Kur Mollija? - kāds iesaucās.

Mollijas patiešām trūka. Uz mirkli izcēlās liela trauksme; dzīv­nieki baidījās, ka ļaudis būtu varējuši kaut kādā veidā nodarīt viņai pāri vai pat aizvest sev līdzi. Tomēr pēdīgi viņu atrada paslēpušos savā steliņģī - galva iebāzta dziļi siena silē. Viņa bija aizmukusi, tik­līdz atskanēja šāvieni. Un, kad pārējie atgriezās no meklēšanas, izrā­dījās, ka staļļapuisis, kurš patiesībā bija tikai apdullināts, jau ir atžil­bis un aizlaidies lapās.

Dzīvnieki sanāca kopā visnevaldāmākā uzbudinājumā, un katrs ņēmās pilnā kaklā stāstīt par saviem kaujas nopelniem. Nekavējoties tika sarīkoti improvizēti uzvaras svētki. Tika uzvilkts karogs un vai­rākkārt nodziedāti "Angļu zvēri", tad nogalinātajai aitai tika sarīko­tas svinīgas bēres un uz kapa iestādīts baltērkšķa krūms. Sniedziņš pie kapa teica nelielu runu, uzsvērdams nepieciešamību, lai visi dzīvnieki būtu gatavi mirt par Dzīvnieku fermu, ja tas vajadzīgs.

Dzīvnieki vienprātīgi nolēma dibināt militāru godazīmi, "Pir­mās Pakāpes Dzīvnieks Varonis", kura tūliņ uz vietas tika piešķirta Sniedziņam un Bokserim. Godazīme - misiņa medaļa (patiesībā tie bija daži veci misiņa iejūga rotājumi, uzieti zirglietu šķūnītī) - bija jānēsā svētdienās un svētkos. Bija arī "Otrās Pakāpes Dzīvnieks Varonis", ko pēc nāves piešķīra beigtajai aitai.

Izcēlās lielas diskusijas par to, kā nosaukt kauju. Pēdīgi to no­sauca par Laidara kauju, jo tieši tur nojumē bija atradies slēpnis. Tika uzieta dubļos nomestā mistera Džonsa bise, un bija zināms, ka saimniekmājā ir patronu krājums. Bisi tika nolemts uzstādīt karogmasta pakājē kā artilērijas ieroci un izšaut no tās divreiz gadā - vienreiz divpadsmitajā oktobrī, Laidara kaujas gadadienā, un otrreiz vasaras saulgriežos, Sacelšanās gadadienā.

Tuvojoties ziemai, Mollija sagādāja aizvien vairāk raižu. Viņa ik rītus noseboja darbu un aizbildinājās, ka esot aizgulējušies, turklāt sūdzējās par kaut kādām neizprotamām sāpēm, lai gan ēstgriba viņai bija lieliska. Ar visvisādiem ieganstiem viņa muka no darba un gāja uz dzirdinātavas dīķi, kur mēdza stāvēt, dumji raudzīdamās savā atspulgā. Taču klīda baumas arī par kaut ko nopietnāku. Kādu dienu, kad Mollija, vēcinādama garo asti un košļādama siena stieb­riņu, bezrūpīgi ietipināja pagalmā, Dābolīte pasauca viņu sānis.

- Mollij, - viņa iesāka, - man tev jāteic kaut kas ļoti nopietns. Šorīt es redzēju tevi skatāmies pār žogu, kurš atdala Dzīvnieku fermu no Foksvudas. Žogam otrā pusē stāvēja viens no mistera Pilkingtona vīriem. Un es biju tālu, bet esmu gandrīz pārliecināta, ka redzēju, - viņš runājās ar tevi, un tu ļāvi glāstīt sev purnu. Ko tas nozīmē, Mollij?

- Viņš nē! Es nē! Tas nav tiesa! - Mollija iesaucās, sākdama dīžāties un kārpīt zemi.

- Mollij! Paskaties man acīs. Vai tu vari dot man savu goda­vārdu, ka tas vīrs neglāstīja tev purnu?

- Tas nav tiesa! - Mollija atkārtoja, taču nespēja paskatīties Dābolītei acīs, nākamajā mirklī aizšmauca prom un ņēmās aulekšot pa pļavu.

Dābolītei prātā iešāvās kāda doma. Nekā neteikusi pārējiem, viņa aizgāja uz Mollijas steliņģi un ar nagu parušināja salmus. Zem salmiem bija paslēpta cukurgraudu kaudzīte un vairāki saišķīši da­žādu krāsu lentīšu.

Pēc trim dienām Mollija pazuda. Dažas nedēļas par viņas atra­šanās vietu nekas nebija zināms, bet tad baloži paziņoja, ka esot redzējuši viņu Villingdonas otrā malā. Viņa bijusi iejūgta ilksīs smal­kiem, sarkanmelni krāsotiem divričiem, kuri stāvējuši pie kāda kroga durvīm. Rūtainās biksēs un getrās tērpies resns, sarkansejains vīrs, kurš izskatījies pēc krodzinieka, glāstījis viņai purnu un mielojis viņu ar cukuru. Mollijas krēpes bijušas nesen apcirptas un cekulā iesieta koši sarkana lente. Šķitis, ka viņa esot priecīga, tā stāstīja ba­loži. Neviens no dzīvniekiem Molliju nekad vairs nepieminēja.

Janvārī uznāca bargs un griezīgs sals. Zeme bija cieta kā akmens un tīrumos neko nevarēja iesākt. Lielajā kūtī tika noturēts daudz sapulču, un cūkas noņēmās ar darbu plānošanu nākamajam gada­laikam. Bija nācies samierināties ar to, ka cūkas, kuras acīm redzami bija spējīgākas par pārējiem dzīvniekiem, izšķir visus fermas iekšējos jautājumus, kaut arī viņu lēmumi bija jāapstiprina ar balsu vairā­kumu. Šāda kārtība būtu gluži laba, ja nebijis strīdu starp Sniedziņu un Napoleonu. Abi bija dažādās domās par katru jautājumu, par kuru vien bija iespējams būt dažādās domās. Ja viens ierosināja apsēt lielāku platību ar miežiem, tad bija skaidrs, ka otrs pieprasīs lielāku platību auzām, un, ja viens teica, ka tāds un tāds lauks esot tieši piemērots kāpostiem, tad otrs paziņoja, ka tas nederot itin nekam citam kā vien sakņaugiem. Katram bija sava svīta, un lāgiem izcēlās niknas debates. Sapulcēs Sniedziņš bieži guva vairākuma piekrišanu ar savām spožajām runām, toties Napoleonam labāk vedās atbal­stītāju balsu vākšana starplaikos. īpaši viņam veicās ar aitām. Pēdējā laikā aitas bija pasākušas blēt "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti" gan vietā, gan nevietā, nereti šādā veidā pārtraukdamas Sapulci. Bija nomanāms, ka viņas sevišķi sliecas izplūst savos "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti" Sniedziņa runu izšķirošajos brīžos. Sniedziņš bija pamatīgi izstudējis dažus vecus "Fermera un Lopkopja" numurus, ko uzgāja saimniekmājā, un aizrāvās ar plāniem par jauninājumiem un uzlabojumiem. Viņš gudri runāja par lauku nosusināšanu, skāb­barības bedrēm un tomasmiltiem, turklāt bija izstrādājis sarežģītu shēmu, kā visi dzīvnieki varētu atstāt savus mēslus tieši tīrumā, ik dienas citā vietā, lai aiztaupītu grūto pārvadāšanu. Napoleons pats nekādas shēmas negudroja, tikai mierīgi noteica, ka no Sniedziņa shēmām nekas neiznākšot, un šķita gaidām kādu izdevīgu brīdi.

Taču no visiem viņu strīdiem neviens nebija tik nikns kā jautā­jumā par vējdzirnavām.

Lielajās ganībās, netālu no fermas ēkām, pacēlās mazs pauguriņš, fermas augstākā vieta. Izpētījis grunti, Sniedziņš paziņoja, ka šī esot īstā vieta vējdzirnavām, kuras varētu darbināt dinamomašīnu un apgādāt fermu ar elektrību. Tā apgaismotu kūtis un ziemā tās sildītu, kā arī darbinātu ripzāģi, salmu griezēju, runkuļu šķēlētāju un elektrisko slaukšanas aparātu. Dzīvnieki nekad agrāk nebija par tādiem dzirdējuši (jo ferma bija vecmodīga un apgādāta tikai ar vis­primitīvākajiem mehānismiem) un izbrīnā klausījās, kā Sniedziņš uzbur ainas, pilnas fantastiskām mašīnām, kuras darītu viņu darbu, kamēr viņi paši brīvi ganītos pļavās vai attīstītu prātu lasīdami un sarunādamies.

Dažās nedēļās Sniedziņa vējdzirnavu plāns tika izstrādāts pil­nīgi. Mašīnu detaļas pa lielākai daļai bija aizgūtas no trim mistera Džonsa grāmatām - "Tūkstoš derīgu lietu mājai", "Katrs pats sev mūrnieks" un "Elektrība iesācējiem". Par darbistabu Sniedziņš iz­mantoja kādreizējo inkubatoru šķūnīti ar līdzenu koka grīdu, pie­mērotu zīmēšanai. Tur viņš mēdza ieslēgties vairākas stundas. Uzli­cis atvērto grāmatu lapām akmentiņus, satvēris starp priekškājas nagiem krīta gabaliņu, viņš naski kustējās šurpu turpu, zīmēdams līniju pēc līnijas un lāgiem iekviekdamies priecīgā satraukumā. Plāni pamazām izvērtās par sarežģītu kloķu un zobratu jūkli, kas aizņēma vairāk nekā pusi grīdas un pārējiem dzīvniekiem likās pilnīgi nesa­protams, taču ļoti iespaidīgs. Visi nāca paskatīties uz Sniedziņa zīmējumiem vismaz reizi dienā. Nāca pat vistas un pīles, cenzdamās neuzkāpt uz krīta līnijām. Tikai Napoleons turējās nomaļus. Viņš jau pašā sākumā bija izteicies pret vējdzirnavām. Tomēr kādu dienu viņš negaidot ieradās, lai apskatītu plānus. Viņš smagiem soļiem staigāja pa šķūnīti, cieši nopētīja katru plāna detaļu un pāris reižu pat apos­tīja tās, tad brītiņu pastāvēja, greizi vērdamies plānos; pēc tam pie­peši pacēla kāju, uzčurāja plāniem virsū un, neteicis ne vārda, izgāja ārā.