Džordžeta Heiere - Frederika

Džordžeta Heiere ir uzrakstījusi vairāk nekā piecdesmit grāmatu. Viņa ir viena no mīlētākajām un zināmākajām vēsturisko romānu autorēm, kura Lielbritānijas pavaldonības laiku attēlo tik spilgti, it kā pati tajā būtu dzīvojusi. Savu pirmo romānu “Black Moth” Džordžeta Heiere sarakstīja, kad viņai bija tikai piecpadsmit gadu, un tas bija paredzēts viņas sasirgušā brāļa izklaidēšanai. Šās autores pēdējais romāns ir “My Lord John”. Džordžeta Heiere ir kļuvusi populāra tieši ar saviem vēsturiskajiem romāniem, taču viņa ir sarakstījusi arī vienpadsmit detektīvstāstu. Rakstniece nomira tūkstoš deviņi simti septiņdesmit ceturtajā gadā septiņdesmit viena gada vecumā.

Ne vairāk kā piecas dienas pēc tam, kad viņa savam brālim, augsti godājamajam marķīzam Olverstokam, bija aizsūtījusi steidzamu ziņojumu ar aicinājumu ierasties, cik ātri vien iespējams, atraitne lēdija Baksteda ļoti apmierināta uzklausīja savas jaunākās meitas vēsti par to, ka tēvocis Vērnons ir tikko piebraucis pie mājas un izskatās gluži kā jauna piecu pensu monēta un mugurā viņam ir mētelis ar neskaitāmām pelerīnēm. – Un arī ekipāža ir gluži jauna. Tik eleganta, mamm! Viss tik jauns un spožs! – mis Kitija paziņoja un, piespiedusi degunu pie loga, pūlējās saskatīt kaut ko vairāk. – Viņš nu gan ir varen glauns , vai ne, mamm?

Lēdija Baksteda izrādīja savu neapmierinātību un stingri piekodināja meitai šādus vārdus aizmirst, jo jaunai lēdijai tādus lietot neklājas, tas neatbilst viņas sabiedriskajam stāvoklim. Pēc tam viņa meitu steigšus aizsūtīja uz mācību istabu.

Pie sava brāļa apbrīnotāju pulka lēdija Baksteda nepiederēja. Un tas, ka viņš bija izvēlējies Grosvenorpleisā ierasties smalkā ekipāžā, nekādi neietekmēja viņas vēlību.

Bija dzidrs pavasara rīts, tomēr pūta ass vējš un neviens, kurš marķīzu pazina, neiedomātos, ka viņš savus labi koptos šķirnes zirgus atstās ārā stāvam ilgāk par piecām minūtēm. Un tas īsti neiederējās lēdijas Bakstedas prātā izveidotajā priekšstatā par marķīzu – viņa, protams, nebija tik krasi noskaņota kā vecākā māsa, kura nekad negaidīja neko labu no cilvēkiem, – tomēr Olverstoks, viņasprāt, bija egoistiskākais un nelaipnākais radījums uz pasaules.

Šajā jautājumā lēdija Dževingtone, valdonīga, krietni vairāk nekā četrdesmit gadus veca matrona, varēja sniegt vienīgi daļēju atbalstu. Lēdija bija noskaņota domāt (un tieši tā arī domāja), ka viņas vienīgais brālis ir nelaipns egoists, tomēr nesaskatīja nevienu iemeslu, kālab gan viņai Luīzas dēļ būtu jādara kaut kas vairāk nekā sevis pašas labā. Luīzai bija divi dēli un trīs meitas, un lēdija Dževingtone nebija gatava nosodīt Olverstoku par to, ka viņam noteikti nerūp neviens no šiem radiniekiem. Nudien bija gluži neiedomājami, ka par tik ikdienišķiem bērniem kāds vispār varētu ieinteresēties. Tas, ka lords Olverstoks tikpat lielu neieinteresētību izrādīja arī par viņas pašas atvasi, tikai pierādīja viņa egoistisko dabu. Ikviens taču būtu gatavs uzskatīt, ka smalku aprindu vecpuisis, kuram turklāt pieder arī vērā ņemams kapitāls, būtu tikai priecīgs par iespēju sniegt atbalstu tik daudzsološam māsasdēlam, kāds bija viņas Gregorijs, un palīdzēt iekļūt izmeklētajās aprindās, kurās pats gozējās un bija gatavs uzņemties pūles turp atvērt ceļu arī dārgajai Annai. Tas, ka Anna pat bez vismazākās palīdzības no viņa puses bija kļuvusi par iekārojamu līgavu, nekādi nemazināja lēdijas aizvainojumu. Viņa gan atzina par pamatotu sava vecmodīgā vīra aizrādījumu, ka aprindas, pie kurām pieder Olverstoks, viņa uzskata par seklām un nemitējas izteikt cerību, ka Gregorijs nekad nepieļaus, lai tiktu tajās ievilkts, tomēr nespēja piedot Olverstoka neieinteresētību kaut vai mēģināt to izdarīt. Lēdija sacīja, ka viņa par to pat neliktos ne zinis, ja vien viņai nebūtu pamatota iemesla pieņemt, ka Olverstoks ir ne vien nopircis korneta vietu leibgvardē savam gados jaunajam radiniekam un mantiniekam, bet arī piešķir viņam pieklājīgu naudas summu tēriņiem. Savukārt lords Dževingtons viņai atbildēja, ka pats ir gana spējīgs nodrošināt savu dēlu, kurš, kā zināms, pat nav devis ne mazāko mājienu par vēlmi kaut ko saņemt no sava tēvoča, un ka viņš – lords Dževingtons – varot visai atzinīgi novērtēt Olverstoka veselo saprātu, jo marķīzs nav piedāvājis finansiālu palīdzību. Ir taču saprotams, ka šādu piedāvājumu godājamie Gregorija Sendridža vecāki no sirds noraidītu. Un tā bija skaidra patiesība, tomēr lēdija Dževingtone uzskatīja, ka Olverstokam nepiemīt ne kripatas pareizo jūtu. Pretējā gadījumā viņš noteikti būtu izrādījis savu labvēlību nevis kaut kādam brālēnam, bet gan savam māsasdēlam. Viņa bija dziļi pārliecināta arī par to, ka labāk organizētā sabiedrībā Olverstoka vecākās māsas dēls būtu tas, kurš mantotu viņa īpašumus, nevis brālēna dēls.

Lai arī nevēlēdamās redzēt Gregoriju negodīgā kārtā nonākušu labākās pozīcijās, lēdija Baksteda tomēr bija vienotos uzskatos ar māsu attieksmē pret Endimionu Dontriju. Abām bija kopīgs tas, ka lēdijas šo cilvēku nicināja, un abas atbalstīja viena otru visā, kas saistījās ar vēršanos pret viņu. Nevienam nenāca ne prātā uzdot jautājumu, vai šis naidīgums pret nevainojamo jauno cilvēku cēlās no nepatikas pret viņa māti, kas bija palikusi atraitnēs, vai arī to veicināja jaunekļa pievilcīgais vaigs un lieliskais augums, kurš pavisam noteikti atstāja dziļā ēnā gan Gregoriju Sendridžu, gan arī jauno lordu Bakstedu.

Lai kāds arī būtu patiesais iemesls, abas Olverstoka vecākās māsas bija nešaubīgi pārliecinātas, ka nebūtu iespējams sameklēt vēl nepiemērotāku un nekam nederīgāku mantinieku par Endimionu: gluži tāpat māsas bija vienotas uzskatos, ka nekādā ziņā nav vērts nopūlēties, lai pievērstu brāļa uzmanību glītākajām un piemērotākajām jumpravām, kuras gadu no gada lielā skaitā parādījās sabiedrībā.

Taču par Olverstoka galveno grēku tika uzskatīts tas, ka viņam viss ļoti ātri apnika un kļuva garlaicīgs. Un māsas tālab jutās satriektas. Lai gan viņam piemita ārkārtīgi daudzas sliktas īpašības, abas lēdijas tomēr neuzskatīja viņu par cilvēku, kas nav spējīgs pakļauties sievietes valdzinājumam, un nebija arī tādas aitasgalvas, lai ļautos optimismam brīdī, kad viņš sāka izrādīt maigumu pret kādu izcilu dārgakmeni – skaistu un augstdzimušu jaunavu, ko viņam deguna galā pagrūdušas māsas. Dažas nedēļas viņš bija pilnībā spējīgs lēdiju apburt un izrādīt viņai savu galantumu, lai pēc tam sāktu izturēties visai dīvaini un pat aizmirstu par to, ka šāda sieviete vispār eksistē. Kad māsas atskārta, ka šo jaunavu piesardzīgie vecāki sāk uz brāli raudzīties ar greizu aci un viņš tiek uzskatīts par bīstamu, abas lēdijas atmeta ar roku saviem pūliņiem sagādāt Olverstokam līgavu un enerģiski ķērās pie daudz vieglāka uzdevuma. Lēdijas sūkstījās par viņa slinkumu, nosodīja viņa egoismu un izteica pārmetumus viņam par itin visiem pārkāpumiem, par kuriem viņām tapa zināms. Vienīgi jaunākā māsa izturējās apvaldīti, taču, atteikusi vairākiem glaimojošiem rokas un sirds piedāvātājiem, apprecējusies tikai sava prieka pēc un par vīru izraudzījusies vienkāršu lauku cilvēku, viņa reti iegriezās metropolē, tādējādi savu māsu acīs kļūdama par vērā neņemamu lielumu. Ja viņas vispār kādreiz apsprieda māsu, un to viņas darīja patiešām reti, tad šajās sarunās allaž skanēja vārdi “nabaga Eliza”. Viņas zināja, ka Olverstokam jaunākā māsa ir daudz tuvāka nekā vecākās, tomēr viņām ne prātā nenāca prasīt nabaga Elizas padomu brāļa apprecināšanas darījumos. Kad tas būtu izdarīts, viņas varētu noraidīt jebkurus mājienus par to, ka jelkādā veidā ietekmējušas Olverstoku.