Džordžs Orvels - Dzīvnieku ferma

Mīklainais jautājums par to, kur paliek piens, drīz noskaidrojās. To ik dienas iejauca cūku dzirā. Pašlaik nāca gatavi agrie āboli, un zāle augļudārzā bija kā sētin nosēta ar vēja notrauktajiem augļiem. Dzīvnieki bija uzskatījuši par pašsaprotamu, ka tie tiks sadalīti vien­līdzīgi, tomēr kādu dienu tika izdota pavēle, ka visi kritušie āboli jāsavāc un jānogādā zirglietu šķūnītī cūku vajadzībām. Te nu daži no pārējiem dzīvniekiem pakurnēja, taču veltīgi. Visas cūkas šai jau­tājumā bija pilnīgi vienisprātis, pat Sniedziņš un Napoleons. Kvie­cēju aizsūtīja sniegt nepieciešamos izskaidrojumus pārējiem.

- Biedri! - viņš sauca. - Ceru, jūs neiedomājaties, ka mēs, cūkas, darām to aiz savtības un tīkojam pēc privilēģijām! Daudziem no mums piens un āboli patiesībā nemaz negaršo. Kaut vai man pašam. Mūsu vienīgais mērķis, ņemot visu to sev, ir mūsu veselības sagla­bāšana. Piens un āboli (to, biedri, ir pierādījusi Zinātne) satur vielas, kas absolūti nepieciešamas cūkas labsajūtai. Mēs, cūkas, esam garīgā darba darītāji. Visa šīs fermas pārvaldīšana un darbu organizācija ir atkarīga no mums. Dienu un nakti mēs esam nomodā par jūsu lab­klājību. Tieši jūsu dēļ mēs dzeram šo pienu un ēdam šos ābolus. Vai jūs maz zināt, kas notiktu, ja mēs, cūkas, neizpildītu savu pienā­kumu? Atgrieztos Džonss! Jā gan, atgrieztos Džonss! Bez šaubām, biedri, - Kviecējs brēca gandrīz vai lūdzoši, lēkādams šurpu turpu un vicinādams astes gredzenu, - bez šaubām, jūsu vidū taču nav neviena, kas gribētu redzēt atgriežamies Džonsu?

Ja nu bija kaut kas tāds, par ko dzīvnieki būtu pilnīgi pārlie­cināti, tad tā bija nevēlēšanās redzēt atgriežamies Džonsu. Kad viss tika parādīts šādā gaismā, viņiem nekas vairs nebija sakāms. Bija skaidrāks par skaidru, cik svarīgi ir saglabāt cūku labo veselību. Tā­dēļ bez tālākiem strīdiem tika nolemts, ka piens un kritušie āboli (kā arī lielākā tiesa ābolu ražas, kad tie nogatavojušies) jāpataupa tikai un vienīgi cūkām.

Vasaras nogalē ziņa par notikumiem Dzīvnieku fermā bija iz­platījusies jau pusē grāfistes. Sniedziņš un Napoleons ik dienas sūtīja ceļā baložu bariņus, kuriem tika uzdots iejukt kaimiņfermu dzīv­nieku vidū, pastāstīt tiem par Sacelšanos un iemācīt "Angļu zvēru" melodiju.

Lielāko daļu laika misters Džonss bija pavadījis, sēžot Villingdonas "Sarkanā Lauvas" bārā un žēlojoties katram, kurš vien gribēja klausīties, par šaušalīgo netaisnību, ko viņš izcietis, kad viņu no paša īpašuma izdzinusi nekur nederīgu dzīvnieku banda. Citi fermeri prin­cipā juta viņam līdzi, taču sākumā neko lielu nepalīdzēja. Klusībā katrs prātoja, vai no Džonsa likstas kaut kādi nevarētu iedzīvoties. Laimīgā kārtā abi fermeri, kuru īpašumi robežojās ar Dzīvnieku fermu, nemitīgi bija uz nažiem. Viena no fermām, ko sauca par Foksvudu, bija liela, nolaista un vecmodīga, zeme pa krietnai daļai aizaugusi ar mežu; visas ganības te bija pagalam noplicinātas un dzīvžogi gluži apkaunojošā stāvoklī. Fermas īpašnieks, misters Pilkingtons, bija bezrū­pīgs džentlmenis, kas lielāko tiesu laika pavadīja makšķerējot vai medījot - atkarībā no gadalaika. Otrā ferma, ko dēvēja par Pinčfīldu, bija mazāka un labāk uzturēta. Tās īpašnieks bija kāds misters Frederiks, spēcīgs, viltīgs vīrs, kurš nemitīgi bija iejaukts tiesas prāvās un izslavēts kā liels naudas plēsējs. Šie abi tik ļoti nevarēja viens otru ciest, ka viņiem bija grūti par kaut ko vienoties, pat aizstāvot pašu intereses.

Lai nu kā, Sacelšanās Dzīvnieku fermā bija abus pamatīgi nobie­dējusi, un viņi bija gatavi darīt nez ko, lai pašu dzīvnieki neuzzinātu par to pārāk daudz. Sākumā viņi izlikās tikai nicīgi pasmejamies par iedomu, ka dzīvnieki paši varētu pārvaldīt fermu. Ar to būšot cauri pāris nedēļās, viņi teica. Abi izplatīja baumas, ka dzīvnieki Muižas fermā (viņi neatlaidīgi sauca to par Muižas fermu, jo nosaukumu "Dzīvnieku ferma" nu nekādi nevarētu paciest) bez mitas ķīvējoties un drīz vien tik un tā nosprāgšot badā. Kad pagāja laiks un dzīvnieki acīmredzot vēl nebija nosprāguši badā, Frederiks un Pilkingtons uz­ņēma citu meldiņu un sāka runāt par šausmīgajām briesmonībām, kas tagad zeļot un plaukstot Muižas fermā. Tika paziņots, ka dzīv­nieki tur nodevušies kanibālismam, spīdzinot cits citu ar sarkani nokaitētiem pakaviem un ka mātītes visiem esot kopējas. Tā, redz, iznākot, ja saceļoties pret Dabas likumiem, sacīja Frederiks un Pil­kingtons.

Tomēr neviens šiem stāstiem īsti neticēja. Joprojām klīda ne­skaidras un sagrozītas baumas par brīnumainu fermu, no kuras pa­dzīti cilvēki un kur dzīvnieki paši visu pārzinot, un tā augu gadu pār apvidu vēlās dumpības vilnis. Aizvien tik paklausīgie buļļi pie­peši kļuva mežonīgi, aitas apgāza žogus un aprija dābolu, govis iz­spēra spaiņus, zirgi atteicās lēkt pār šķēršļiem un līdz ar saviem jāt­niekiem drāzās prom gluži pretējā virzienā. Bet galvenais - it visur bija zināma "Angļu zvēru" melodija un pat vārdi. Dziesma bija izplatījusies pārsteidzošā ātrumā. Cilvēki, to padzirdot, ar pūlēm valdīja niknumu, tomēr izlikās, ka uzskata to tikai par smieklīgu. Viņi teicās nespējam saprast, kā gan kāds, kaut arī tikai dzīvnieks, varot piespiest sevi dziedāt šādas nožēlojamas blēņas. Katrs dzīv­nieks, ko pieķēra dziedam, uz vietas tika nopērts. Un tomēr - dziesma nebija savaldāma. Strazdi to svilpoja dzīvžogos, baloži to dūdoja gobās, tā iekļuva smēdes dunā un baznīcas zvanu melodijā. Un, klausīdamies dziesmā, cilvēki slepus drebēja, sadzirdēdami tajā savas tuvās bojāejas pareģojumu.

Oktobra sākumā, kad labība bija nopļauta, sakrauta statiņos un daļēji arī nokulta, pa gaisu atvirpuļoja baložu bariņš un milzīgā sa­traukumā nolaidās Dzīvnieku fermas pagalmā. Džonss un visi viņa vīri ar vēl pusduci citu no Foksvudas un Pinčfīldas bija ienākuši pa piecbaļķu vārtiem un tuvojās pa lauku ceļu, kas veda uz fermu. Visi nesa nūjas, bet Džonss soļoja pa priekšu ar bisi rokās. Viņi acīm redzami bija sagatavojušies mēģinājumam atgūt fermu ar varu.

Tas bija gaidīts jau sen, un bija veikti arī visi priekšdarbi. Sniedziņš, kurš tika izstudējis saimniekmājā uzietu vecu grāmatu par Jūlija Cēzara karagājieniem, atbildēja par aizsardzības operācijām. Viņš aši izdalīja pavēles, un jau pēc brītiņa ikviens dzīvnieks atradās savā postenī.

Kad cilvēki sasniedza fermas ēkas, Sniedziņš sāka pirmo uzbru­kumu. Visi baloži, trīsdesmit pieci pēc skaita, lidinājās šurpu turpu pār vīru galvām un no gaisa ķēzīja tiem virsū; un, kamēr vīri cīnījās ar šo likstu, zosis, kas bija slēpušās aiz žoga, metās ārā un ņēmās nikni knābt tiem stilbos. Taču šis bija tikai viegls ierindas manevrs, kam vajadzēja radīt mazas jukas, un vīri bez pūlēm padzina zosis ar nūjām. Nu Sniedziņš laida darbā otro uzbrukuma ierindu. Mjūriela, Bendžamins un visas aitas ar Sniedziņu priekšgalā metās uz priekšu un sāka grūstīt un badīt vīrus no visām pusēm, bet Bendžamins apgriezās apkārt un vantēja tos ar pakaļkājām. Taču atkal izrādījās, ka vīri ar nūjām un naglotajiem zābakiem ir pārlieku stipri; un pēk­šņi pēc Sniedziņa kvieciena, kas bija atkāpšanās signāls, visi dzīv­nieki pagriezās un pa vārtiem iebēga pagalmā.

Vīri iekliedzās uzvaras priekā. Viņi iedomājās, ka redz savus ienaidniekus mūkam, un nekārtīgā pūlītī pa galvu pa kaklu skrēja tiem pakaļ. Tieši to tika paredzējis Sniedziņš. Līdzko vīri bija pa­galmā, aizmugurē negaidot parādījās visi trīs zirgi, trīs govis un vai­rākas cūkas - šie dzīvnieki bija gulējuši slēpnī laidarā - un nogrieza viņiem atpakaļceļu. Nu Sniedziņš deva uzbrukuma signālu. Viņš pats drāzās tieši virsū Džonsam. To redzēdams, Džonss pacēla bisi un izšāva. Skrotis ieskrāpēja Sniedziņa mugurā asiņainas švīkas, un viena aita pakrita beigta. Ne mirkli neapstājies, Sniedziņš ar visiem saviem 100 kilogramiem metās pret Džonsa kājām. Džonss ievēlās mēslu kaudzē, un bise izlidoja viņam no rokām. Tomēr visdrau­dīgākais izskatījās Bokseris, kurš bija pacēlies pakaļkājās gluži kā ērzelis un ar lielajiem, dzelzi apkaltajiem nagiem zvetēja uz visām pusēm. Pats pirmais trieciens ķēra Foksvudas staļļapuiša galvu, un tas bez dzīvības izstiepās dubļos. To redzot, vairāki vīri nometa nūjas un lūkoja bēgt. Viņus pārņēma panika, un nākamajā brīdī visi dzīv­nieki kopā sāka trenkāt viņus apkārt pa pagalmu. Viņus badīja, spār­dīja, mīdīja kājām, viņiem koda. Fermā nebija neviena dzīvnieka, kurš neatriebtos kā mācēdams. Pat kaķis pēkšņi nolēca no jumta uz kāda lopkopja pleciem un ielaida nagus tam kaklā, tā ka vīrs šaus­mīgi iebrēcās. Brīdī, kad ceļš uz izeju atbrīvojās, vīri bija gaužām priecīgi, ka var izsprukt no pagalma un jozt uz lielceļa pusi. Un tā nu piecas minūtes pēc iebrukuma viņi ar kaunu atkāpās pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākuši, bet pakaļ šņākdams dzinās zosu bars, nemitīgi knābjot viņiem stilbos.