FERENČS KASAJI - TELECILVĒKS

Gluži bez spēka es atšļuku sēdeklī. Bet tūliņ attapies pielēcu kājās un, Dāvida neizpratnes pilnā skatiena pavadīts, pa galvu pa kaklu metos lejup pa kāpnēm. Ielēcis mašīnā, es ar vislielāko ātrumu drāzos uz laboratoriju un apņēmos neaiziet no «Stereoskopiskā efekta pils», iekāms nebūšu atklājis lietas būtību.

Mašīna paklausīgi iegriezās Bari avēnijā. Kaut gan jau bija vēls, pa ielām klaiņāja trokšņaini ļaužu bari. Spilgtās reklāmu ugu­nis aicināja nakts staigātājus, solīdamas tiem neizbaudītus priekus. Uz mirkli iedomājos sevi par tādu nejaušu bāra apmeklētāju, kas neveikli apsēdies uz augstās taburetes, no kuras tik bezpalīdzīgi lejup nokaras kājas … Nekad agrāk dzīves likstas nebija mani tik bezgala nomākušas kā tagad, kad muļķīga gadījuma dēļ izrādījos nokļuvis tā «cilvēka» varā, kurš pieņēmis manu ārējo izskatu, lieto manas drēbes un tomēr ir man pilnīgi svešs, pat naidīgs, kaut gan manā mājā ierodas gluži kā pats savā un, pēc visa spriežot, ma­nas mantas uzskata par savu likumīgu īpa­šumu!

Mēģinājumi pārraidīt bioelektriskās strā­vas pa televīziju tika izdarīti jau sen, tomēr līdz šim rezultāti bija gaužām nenozīmīgi.

Mašīna iebrauca pa Monsena zinātniski pētnieciskā telecentra vārtiem. Automobiļa prožektoru gaismā iemirdzējās laboratorijas platie logi. Bremzēm nočīkstot, mašīna ap­stājās Stereotelevīzijas studijas priekšā. No sardzes telpas paraudzījās laukā samiegojies durvju sargs.

Tagad, kad rakstu savas atmiņas, ar jaunu spēku manu acu priekšā atdzīvojas šīs draus­mīgās nakts ainas: atkal viss šķiet kā vel­nišķa apmātība, kā baismīgs murgs. Tai brīdī es jutos gluži nespēcīgs.

Ātrgaitas lifts vienā mirklī mani uzrāva četrpadsmitajā stāvā. Lūk, šeit pie kāpnēm man iesita pa galvu, tas ir, «es» pats sev iesitu. Un, rau, kur studija, stereotelevīzijas uztveres stacijas zāle, laboratorija. Šeit gla­bājās visi pieraksti ar tehniskajām aplēsēm, formulām, aprēķiniem un izgudrojuma ap­raksts.

Taču parastajā vietā pierakstu nebija un nekādus materiālus atrast neizdevās. Es me­tos pie tālruņa:

— Hallo! Vai Nila Kersena dzīvoklis?

Atsaucās miegaina, man nepazīstama vī­rieša balss:

— Kersens ir aizlidojis kopā ar profesoru Birmingu.

— Vai jūs nekļūdāties?

— Es taču skaidri sacīju: aizlidojis kopā ar profesoru Birmingu!

— Uz kurieni?

—■ Uz kongresu.

— Uz kādu kongresu?

— Uz pretkara kongresu Bodienā,

— Kad viņi izlidoja?

— Tieši pusnaktī.

Tas tik bija pārsteigums! Taču tajā naktī, sagatavojies uz visu, es vairs ne par ko ne­brīnījos.

Tuvojās rīts. Uz mājām vairs nebraucu un neizģērbies atlaidos uz dīvāna atpūtas istabā, kas atradās blakus laboratorijai.

6

No rīta laikrakstiem guvu galīgu pārliecību, ka esmu iekļuvis ārkārtīgās ne­patikšanās, no kurām nebūs tik viegli iz­kulties.

Ar avīžu pārskatiem iepazinos mazliet ne­parastā situācijā — Zinātnisko pētījumu valsts komitejā, ministra kabinetā. Tas notika pēc tam, kad man uz laiku izdevās pārlieci­nāt ministru, ka manas gara spējas — ak vai! — nav visai labā stāvoklī, tiesa gan, no manis neatkarīgu apstākļu dēļ.

Agri no rīta ieskanējās tālruņa zvans un kāds visai pieklājīgi, tomēr tādā tonī, kas necieš iebildumus, palūdza mani tieši pulk­sten divos pēc pusdienas ierasties Zinātnisko pētījumu komitejā uz konsultāciju ar val­dības locekļiem kādā ļoti steidzamā jau­tājumā.

Mani ieveda plašajā, komfortablajā minis­tra kabinetā. Tomēr šoreiz ne platais ādas dīvāns, ne dziļie sēdekļi, ne durvis, kas bija apsistas ar skaņu necaurlaidīgu audumu, nedz arī ar bieziem aizkariem aizsegtie logi neradīja manī mājīguma un pilnīgas nošķir­tības ilūziju. Tas bija izskaidrojams ne vien ar to, ka bez ministra kabinetā atradās vēl kāds man nepazīstams cilvēks, bet galveno­kārt ar to, ka ministra ciešajā skatienā pa­manīju kaut ko noraidošu, nelabvēlīgu, gan­drīz neslēptas dusmas. Sākumā tomēr saruna risinājās pieklājīgā veidā. Ieraudzījis mani, ministrs piecēlās, panācās galda priekšā un, pastiepis roku, teica:

— Pirms stādu jūs priekšā mūsu viesim, atļaujiet no sirds apsveikt, cienījamo pro­fesor!

— Piedodiet, ministra kungs, ar ko īsti?

Ministrs plati iepleta muti, it kā grasītos

ar mēli izgrūst zobos ieķērušos gaļas ga­baliņu.

— Nu, nu, nekautrējieties! Protams, ar iz­cilo, epohālo atklājumu, profesora kungs.

Pēc tam, neļāvis man izrunāt ne vārda, viņš stādīja priekšā nepazīstamo, kas atradās kabinetā. Mēs paspiedām viens otram roku. Ministrs ar rokas mājienu aicināja mūs pie galda, uz kura rindās stāvēja spīguļojošas kristāla glāzes un viskija pudeles.

Pieliedams glāzes, ministrs ieminējās:

— Senāta pārstāvja klātbūtnē jūs varat būt pavisam atklāts.

— Vaļsirdīgi sakot, man nav skaidrs, ko īsti no manis vēlas dzirdēt. ..

Piepeši durvis plaši atvērās un kabinetā burtiski iedrāzās Monsens. Viņa izspūrušie mati un dārdošais bass tūdaļ pa daļai iz­kliedēja sasprindzinājumu.

— Lūdzu piedošanu, kungi! Aizkavējos re­vīzijas komisijas sēdē, bija atskaite, ap­sprieda finanses … Velns lai parauj, profe­sor, esat gan jūs ievārījis putru!

Pamanījis, ka visi klusē kā smagi slimo palātā, Monsens pārtrauca savus vārdu plū­dus un pārmetoši paskatījās manī.

Ministrs pacēla glāzi:

— Par jūsu izgudrojumu, profesor!

Aiz pārsteiguma es tik vien attapu kā iz­saukties:

— Ko jūs par to zināt?

Monsens sarauca savas pinkainās uzacis:

— Dārgais Birming, galu galā jūs diezgan ilgi eksperimentējāt mūsu telecentrā par mūsu naudu, un es uzskatu, ka …

— Taču viss sasniegtais — ir tikai fikcija.

— Fikcija? — Ministrs iepleta acis.

— Protams, no spraustā mērķa mēs vēl esam tālu.

— Bet vai tad jūs pats pērkona dārdiem līdzīgā balsī nepaziņojāt, ka eksperimenti spīdoši pabeigti.

— Es?

Visi trīs stīvi noskatījās manī. Monsens pa­berzēja pieri, pārējie, juzdamies neveikli, sagrozījās savos sēdekļos.

Ministrs nolika glāzi.

— Tātad, profesora kungs, jūs noliedzat pats savus vārdus?

— Vispirms man gribētos zināt, ko īsti esmu teicis.

Ministrs spēji pagriezās, apgāzdams glāzi ar zeltaino dzērienu.

— Neņemiet ļaunā, cienījamo profesor,

taču jūsu vārdi… mums rodas tāds iespaids, ka jūs, piedodiet, neesat pie pilna… vārdu sakot, jūs droši vien esat par daudz pārpū­lējies.

— Tā tas ir, — es dzīvi piebalsoju.

— Man liekas, mēs esam sākuši drāzt iesmu, kamēr mednis vēl kokā? — nepazīs­tamais nievīgi izmeta.

— Lūdzu jūs izteikties skaidrāk, — es aicināju.

— Lasiet avīzes, — tur pateikts pietiekami skaidri, — ministrs atteica un, paņēmis pašu jaunāko laikrakstu no žūkšņa, kas gulēja uz rakstāmgalda, pastūma to man.

Mūsu speciālkorespondents ziņo no Bodienas:

«Pēc profesora Birminga vakardienas ievērojamās uz­stāšanās Beklahema klubā viņa ierašanās Bodienas pretkara kongresā nevienu vairs nepārsteidza. Pēc še­jienes komentētāju domām zinātnieka sensacionālais

paziņojums bija vērsts galvenokārt uz vienu mērķi — pievērst Bodienai plašas sabiedrības uzmanību, sabiedrī­bas, kas līdz šim nav izrādījusi pietiekamu interesi par šeit notiekošo miera piekritēju kongresu. Jāatzīst, ka šis mērķis, bez šaubām, ir sasniegts. Kas tad palīdzēja zināt­niekam gūt panākumus? Par ko viņš runāja? Līdz pēdē­jai iespējai pārpildītajā kongresa sēžu zālē Birmings sīki pastāstīja par, domājams, pašu diženāko atklājumu visā civilizācijas vēsturē. Viņš starp citu paziņoja (ci­tējam vārdu pa vārdam):