FERENČS KASAJI - TELECILVĒKS

— Vai jūs varbūt esat kļuvis sarkanais? — bez ap­linkiem noprasīja pazīstamais baņķieris Higens.

Profesors Birmings, uzacis saraucis, kādu brīdi pārdo­māja atbildi, pēc tam ironiski atteica:

— Jūs tik atklāti uzsvērāt savu nicināšanu, baņķiera Kungs, it kā šaubītos, vai man bankā ir noguldījums. Uz­drošinos jums apliecināt, ka ir, tikai ne jūsējā. Ceru, atbilde jūs apmierina?

Birminga atbilde zālē izraisīja nosodošu kurnēšanu.

Dž. Akhims, Vidusmiklanas štata valdības galva, pa­vaicāja:

— Vai jūsu uzstāšanās, profesor, nozīmē, ka esat :ādas sabiedrības piekritējs, kas dibināta pēc kolektī­visma principa?

— Es esmu katras saprātīgas idejas piekritējs! — zinātnieks atcirta.

Atbildējis vēl uz pāris jautājumiem, profesors Bir- mings negaidot paziņoja, ka šobrīd viņam neesot laika _n uz pārējiem jautājumiem viņš labprāt atbildēšot nā­košajā reizē.

Tik nekautrīga aiziešana vēl vairāk padziļināja klau­sītāju sašutumu. Musu speciālkorespondents griezās pie dažiem sabiedriskiem darbiniekiem, kas klausījās lek­ciju, ar lūgumu izteikt savas domas par šo nedzirdēto uzstāšanos. Sniedzam viņu atbilžu izvilkumus:

S. Redi (Dienvidaustrumu naftas kompānijas direk­tors): «Pēc manām domām profesors Birmings cenšas mūs pārsteigt ar politiskām sensācijām, par cik ar zi­nātniskiem atklājumiem viņš vairs pasauli pārsteigt nespēj. Nedomāju, ka viņa atklātību vajadzētu uzņemt nopietni.»

G. Rihards (senāta izglītības komisijas priekšsēdētājs, universitātes profesors): «Es jau sen pazīstu kolēģi Deniju. Birmingu un uzskatu viņu par talantīgu zināt­nieku. Viņam, bez šaubām, piemīt izcilas spējas. Taču niez vai es kādu pārsteigšu, apgalvodams, ka viņš nav politiķis. Profesors Birmings ir humānists. Es varētu citēt viņa paša vārdus no tikko nolasītās lekcijas «Zinātne un cilvēces nākotne» (citē pēc atmiņas): «Nevienam nav dotas tiesības runāt visas cilvēces vārdā, tādēļ ka ikviens cilvēks ir tikai atsevišķs indivīds. Tātad uzstā­ties visas cilvēces vārdā pēc būtības nenozīmē neko citu kā runāt atsevišķas personas, atsevišķa indivīda vārdā. Jebkura koncepcija, kas izriet no kolektīvisma principa, slēpj sevī nopietnus draudus personībai. Ir pieļaujama tikai viena veida sabiedriskā ideja: tāda vienošanās cil­vēku starpā, saskaņā ar kuru tie pārstās uzspiest cits citam savas idejas un savu gribu.» Profesora Birminga šodienas uzstāšanās ir kliedzošā pretrunā ar tiem uz­skatiem, kādus viņš atzina līdz šim, un man liekas, ka šī pretruna izskaidrojama ar manu zinātņu kolēģa poli­tisko nenobriedumu.»

Ziņojums, kas tika saņemts pec tam, kad augstak sniegtais materiāls jau bija aplauzts:

Apmēram stundu pēc pēkšņās aiziešanas profesors Birmings atkal parādījās Beklahema klubā. Tērpies savā parastajā darba uzvalkā, viņš izskatījās gluži apmulsis un pat satraukts. Sākumā cenzdamies izvairīties no daudzajiem žurnālistu jautājumiem, Birmings tomēr bija spiests paziņot: «Nemaz neprasiet! Es pats neko nezinu!» Un jau pielaidīgākā tonī piebilda: «Lekcija kā jau lek­cija. Nekā sevišķa nebija.» Vai ši piezīme nenorāda, ka profesors Birmings lekciju nolasījis afekta stāvoklī?

Atceroties tagad tā nozīmīgā va­kara notikumus, man pavisam objektīvi jāat­zīst, ka es patiesi atstāju tādu iespaidu kā cil­vēks, kas atrodas afekta stāvoklī. Spried pats, lasītāj: vai gan cilvēks ar veselu saprātu var pūlēties izdibināt patiesību, interesēdamies par to, ko pats darījis vai teicis un kurp devies. Bet es taču nevarēju atzīties, ka tas Birmings nemaz neesmu bijis es. Tā nu man vajadzēja uzņemties šo tik neglīto lomu un nospēlēt to līdz galam. Es devos pa sava «dubultnieka» pēdām, cerēdams nepieļaut, ka viņš pastrādā tādus darbus, kas man — īstajam Birmin- gam — varētu draudēt ar neparedzētām sekām.

Kad nonācu pie Lianas, viņa bija ne mazāk pārsteigta par Nilu, bet pēc tam nomierinā­jās, nospriedusi, ka es aiz prieka par tik iz­cilu zinātnisku atklājumu esmu mazliet sa­jucis.

— Hallo, profesor! Jūs taču gribējāt likties uz auss? — viņa zobgalīgi uzņēma manu pa­rādīšanos.

— Kā tad jūs to zināt, mīļā?

- Vai tad jūs pats man nesen neteicāt, ka pēc visiem uztraukumiem jums katrā ziņā vajagot atpūsties?

— Atpūsties? Kur?

Liana uzmeta man pārsteiguma pilnu, zob­galīgu skatienu:

— Protams, savā paša mājā.

— Jā, jā! Jums taisnība … Piedodiet tik vēlu apmeklējumu … Tik daudz uztraukumu! Man patiešām laiks doties mājās.

— Dārgais profesor, vai tikai jūs nedomā­jat līdzīgi vēzeklim svārstīties starp Kreti prospektu un manu māju?

— Nejokojiet, Liana, man šodien bija tik daudz pārdzīvojumu …

— Es vismaz zinu par jūsu pārsteidzoša­jiem eksperimentiem. Jūs tik dedzīgi par tiem stāstījāt!

—• Tiešām? — es izbrīnā pārprasīju.

Lianas tumšajās acīs iekvēlojās nemiers.

— Es likšu, lai uzvāra stipru kafiju, jā?

Viņa jau pastiepa roku pēc zvana, taču es

to atturēju. Pieskāries Lianas rokai, jutu, kā dreb manĻpirksti.

— Lūdžu^ jūs, Liana, izstāstiet visu pēc kārtas.

— Ko tad, mans dārgais?

— Par kādiem eksperimentiem es stāstīju?

— Atceros, jūs teicāt, ka cilvēce kļuvusi bagātāka ar izcilu, laikmetīgu atklājumu — ar kolosālu mūsdienu civilizācijas sasnie­gumu, kas spēs paātrināt progresu, piešķirt tam vēl neredzētu vērienu… Bet, dieva dēļ, kas jūs tā satraucis?

— Liana, man draud neglābjama nelaime.

— Vai tikai kāds nav piesavinājies jūsu izgudrojumu?

— Vēl daudz sliktāk. Galvenais, ka es pats vien esmu vainīgs. Taču, lūdzu, turpiniet.

Piecēlusies no krēsla, Liana sāka nemierīgi staigāt pa istabu. Mīkstais paklājs pilnīgi no­klusināja viņas soļu troksni, un tas mani satrauca vēl vairāk, padziļinot jau tā mocošo klusumu. Es jau iepriekš zināju, ko viņa tūlīt jautās, un ļoti labi sapratu, ka vislabāk būtu atklāti pašam visā atzīties. Varbūt mums divatā arī būtu izdevies atrast izeju. Taču ļoti negribējās iejaukt Liānu šai notikumā: tas, kam uztic kādas krimināllietas noslē­pumu, gribot negribot kļūst par nozieguma līdzzinātāju.

— Denij, kāpēc mēs nevarētu parunāt at­klāti? — Lianas vārdi pēkšņi izskanēja nepa­rasti svinīgi. Man pat uz mirkli likās, it kā

viņa atrastos uz skatuves. Bet mana baiss skanēja dobji kā aizsmakušam suflierim.

— Liana, es jūs lūdzu, esiet iecietīga. Man tas viss ir ļoti svarīgs, viss līdz pēdējam sī­kumam. Ko es jums vēl teicu par savu izgud­rojumu?

Visu laiku bija sevi jākontrolē, lai neizpļā­pātos par šķietamo Birmingu, nenosauktu viņu trešajā personā, citiem vārdiem sakot, bija jāuzņemas uz sevis viss, lai ko viņš būtu pastrādājis vai sarunājis. Diezgan kuriozs solidaritātes izpausmes piemērs!

Liana uzreiz it kā saduga. Apklususi tā ap­sēdās, un viņas seja pēkšņi kļuva skumja.

— Jūs, Denij, esat ne tikai ievērojams zi­nātnieks vien, bet arī talantīgs aktieris. Jums piemīt neparastas spējas pārvērsties, kā arī māka pārsteidzoši ātri mainīt garastāvokli. Vēl nupat jūs te sēdējāt uzvaras spārnots, bet nu… Kas gan varēja notikt tik īsā laika sprīdī?

— Ar laiku uzzināsiet. Bet nu pastāstiet taču beidzot, ko es jums teicu par savu at­klājumu?

-— Denij, kāpēc tas jūs tik ļoti uztrauc? Ne­saprotu, kādas briesmas jums var draudēt?