FERENČS KASAJI - TELECILVĒKS

— Interesanti, kur tad es pārģērbos?

— Savā mājā, protams.

— Kreti prospektā?

— Jā, villā.

— Un jūs mani pavadījāt tieši uz mājām?

— Jā.

— Kā tad mēs tur nokļuvām?

— Cik atceros, jūs, profesora kungs, tei­cāt, ka nebūtu par ļaunu kaut reizi pamēģi­nāt, kā brauc vienkārši mirstīgie …

— Vienkārši mirstīgie?

- Jā.

— Mēs laikam braucām ar autobusu?

— Nē, ar metro.

— Bet pēc tam?

— Jūs pārģērbāties, un pēc tam mēs devā­mies šurp, uz klubu.

Manas smadzenes darbojās zibenīgi, un, neskatoties uz to, šķita, it kā galvā nerastos neviena vienīga kaut cik saprātīga doma. Tā­tad iznāk, ka mans teledubultnieks ierodas pie manis mājās un rīkojas tur kā saimnieks? Tādā gadījumā nebūtu grūti viņu izsekot un aizturēt. Bet cik visam tam var ticēt? Prāts nespēj aptvert…

— Kā mēs nokļuvām šeit?

— Profesora kunga mašīnā.

— Kurā?

— Zilajā «Bekerā».

— Un jūs apliecināt, ka klubā es uzstājos ar priekšlasījumu?

— Protams!

— Nu, bet pēc tam?

— Neilgi pirms jūsu uzstāšanās piezvanīja Lianas kundze.

— Nevelciet garumā, Nil.

— Drīz viņa atbrauca uz šejieni, acīm re­dzot, jūs bijāt viņu ielūdzis. Pēc priekšlasī­juma jūs kopā ar viņu iesēdāties mašīnā.

— Un kurp mēs devāmies?

— Jūs neteicāt.

— Bet vai mēs ar jums kaut ko norunā- t jām?

— Nē. Starp citu, norunājām, ka rīt no rīta turpināsim eksperimentus.

— Kur tieši?

— Mūsu studijā, «Pilī».

— Tur, kur atradās «reproducētais Bir- mings»?

— Jā. Jo tāds pat defekts var atklāties kurā katrā citā baterijā …

— Kā tad īsti šis defekts izpaužas?

— Notiek spontāns kontakts gammas staru zonā starp baterijas «Bēta» pakāpēm, un tā

rezultātā — īssavienojums. Izdarot sīkas iz­maiņas konstrukcijā, šo trūkumu var viegli novērst.

— Piekritu.

Nils uzmeta man jautājošu skatienu, it kā gaidītu tālākus paskaidrojumus.

— Nil, kā jūs domājat pavadīt atlikušo vakaru un nakti?

— Līdz kādiem pulksten divpadsmitiem būšu klubā kopā ar Dotiju r pēc tam braukšu mājās.

— Vienu mirklīti, Nil. Man gribētos pār­liecināties, vai patiešām viss noticis tā, kā jūs teicāt. Esiet tik laipns un piezvaniet uz manu villu, uz Kreti prospektu. Noskaidro­jiet, lūdzu, kad es izgāju no mājas. Klausuli tū­daļ pasniedziet man: atbildi gribu dzirdēt pats.

Nabaga Nils, kādas mocības gan viņam nācās pārdzīvot šajā nelaimīgajā vakarā! Ar trīcošu roku viņš uzgrieza numuru.

Pie telefona pienāca mans sulainis Dāvids.

— Labvakar! Runā no Beklahema kluba, pasauciet, lūdzu, profesoru Birmingu … Aiz­braucis? Kad? Bez ceturkšņa astoņos? Patei­cos jums.

Es skaidri sadzirdēju atbildes.

— Jūs neesat vesels, profesor?

Jāatzīstas, ka visa ši komēdija man bija līdz kaklam apnikusi, taču citādi nebūtu iz­devies no Nila izvilināt ne vārda par šķie­tamā Birminga dēkām. Es intuitīvi nojautu, ka šo ārkārtējo atgadījumu vēl arvien vajag glabāt kā vislielāko noslēpumu. Gribot ne­gribot vajadzēja turpināt spēli.

— Jā, Nil. Jūtos pavisam nelādzīgi.

— Vai kaut kas gadījies?

— Tas ir garš stāsts. Gan kādā citā reizē.

— Vai varu jums kaut kā palīdzēt?

— Jā, jā, katrā ziņā.

— Esmu jūsu rīcībā, — Nils cienīgi pa­klanījās.

— Pagaidām lūdzu jums tikai vienu: pa­centieties uzkavēties klubā līdz pusnaktij, kā bijāt iecerējis, bet tad dodieties mājās. Naktī es jums zvanīšu, iespējams pat, ka vairākas reizes.

— Vai labāk nebūtu pavadīt jūs uz mājām un palikt pa nakti pie jums?

— Pateicos jums, Nil, tas nav vajadzīgs. Un brīdinu, rīkojieties, kā norunāts. Tas ir jūsu pašu interesēs.

Man pat iešāvās prātā doma, vai nebūtu labāk piezvanīt policijai un bez garas domā­šanas iesēdināt Nilu aiz restēm, apvainojot viņu «reproducētā Birminga» nolaupīšanā. Taču šo domu es tūdaļ noraidīju. Skaidrs, ka Nils runāja tīru patiesību. To apstiprināja arī mans sulainis Dāvids. Bet, no otras puses, es taču nevaru riskēt un pieļaut, ka viss noti­kušais kļūst zināms atklātībai. Turklāt pašlaik nav iespējams paredzēt, kādas sekas būs šim notikumam. Šīs nakts laikā man jāpārlieci­nās, vai mans dubultnieks patiesi ieguvis pat­stāvīgu eksistenci, vai varbūt te iejaukts Nils. Ja Nils pretēji mūsu norunai aizbēgs, viņa vaina būs pierādīta, un tad vajadzēs sacelt kājās policiju.

Nila bažīgā skatiena pavadīts, es izgāju no kluba pilns apņēmības atrast un padarīt ne­kaitīgu mākslīgi radīto profesoru Birmingu. Jau tobrīd es vairs nešaubījos, ka manas nevērības dēļ biokameras nejauši bijušas ieslēgtas.

Šovakar Beklahema klubā profesors Bir- mings nolasīja lekciju «Zinātne un cilvēces nākotne», kas tika gaidīta ar milzīgu nepacietību. Pārpildītajā •duba konferenču zālē varēja sastapt mūsu galvaspil­sētas visievērojamākos ļaudis un izcilākos darbiniekus, kas bija atbraukuši uz visā pasaulē pazīstamā zinātnieka priekšlasījumu. Klausītāju vidū bija senāta vicepriekš- sēdētajs Moress K. Erestons ar kundzi. Erestona kundze bija ģērbusies fosforiscējoša auduma vakara tērpā, kas uz klātesošajiem atstāja kolosālu iespaidu. Raugoties tajā no dažādām pusēm, audums, laistīdamies spilgtās krāsās, iegūst nevien visdažādākos toņus, bet arī pavi­sam jaunu piegriezumu un fasonu. Tomēr vislielāko sensāciju radīja profesora Birminga uzstāšanās. Parasti lojālais, allaž ar veselīgu saprātu apveltītais zinātnieks, kas turējās tālu no politikas un bija plaši pazīstams ar savu humānismu un neatkarīgajiem spriedumiem, kas neļāva viņam piekļauties nevienai no politiskajām par­tijām, šoreiz atstāja novārtā savus principus un atļāvās ārkārtīgi asus izlēcienus pret Miklanas sabiedrisko iekārtu.

l.ūk ( ko paziņoja Birmings: «Mūsu dienās daudz runa par karu. Atrisinot jautājumu — būt vai nebūt karam, daudz kas ir atkarīgs no zinātnes. Zinātniekiem nav tiesību stāvēt nomaļus no tautu cīņas par miera nostip­rināšanu, viņu pienākums ir atklāti uzstāties plašas sa­biedrības priekšā. Ir svarīgi cilvēkiem izskaidrot, ka interešu pretrunas uri sadursmes, dažādu indivīdu, grupu, tautu un valstu nostāšanās vienai pret otru nebūt ne­izriet no paša cilvēka dabas, tas šai dabai nepavisam nav raksturīgs. ..

Mums, zinātnes darbiniekiem, jāizpilda cildena misija: jāpavēsta tautai taisnība, ja mēs gribam attaisnot zināt­nieka augsto nosaukumu. Zinātne arvien aktīvi cīnās par progresu, ari mums nemitīgi jāizrāda šī aktivitāte! Mums jārada tāda sabiedrība, kas balstītos uz visas cilvēces kopējo interešu atzīšanu. Mūsu dienās cilvēces vislielākā laime — stingrs miers. Bet kara un miera jautājuma izlemšana nedrīkst būt atsevišķu personu pri­vilēģija. Citiem vārdiem sakot, tiesības izlemt tautām vitāli svarīgus jautājumus nedrīkst ar varu savās rokās sagrābt atsevišķas personas līdzīgi tam, kā tās rīkojas ar savu privāto īpašumu. Privātīpašuma kundzībai tu­vojas gals!»

Profesora Birminga vārdi burtiski apstulboja sapul­cējušos. Viņi uzņēma zinātnieka runu ar kapa klusumu (ja neskaita atsevišķu cienītāju šķidros aplausus). Taču atmosfēra zālē pamazām kļuva saspīlētāka un sasniedza kulminācijas punktu, kad klausītāji sāka lektoram uz­dot jautājumus.