FERENČS KASAJI - TELECILVĒKS

FERENČS KASAJI

TELECILVEKS

Fantastiska hronika

1963. gadā Budapeštas Ferenca Mora jaunatnes lite­ratūras redakcija laida klajā Ferenca Kašaji zinātniski fantastisko stāstu «Telecilvēks». Šī grāmata tūliņ saistīja ungāru lasītāju, it īpaši jaunatnes uzmanību.

Stāsta autors Ungārijā vairāk pazīstams ka žurnā­lists, taču pēdējos gados viņš ar panākumiem darbojas arī zinātniskās fantastikas laukā.

Stāsta vai, autora vārdiem runājot, «fantastiskās hronikas» darbība risinās izdomātā valstī Miklanā 1968.—1969. gadā. Grāmatas sižeta pamatā ir visā pa saulē pazīstama Miklanas zinātnieka profesora Birminga atmiņas par savu dzīvi, kas veltīta televīzijas problēmu pētīšanai.

Birminga ilggadīgo pētījumu un ilgstošo eksperi­mentu rezultātā tiek radīta principiāli jauna stereo- skopiska biotelevīzijas ierīce. Viņa atklājuma īpatnība turklāt tā, ka televīzijas pārraides laikā izzūd visas ekrāna kontūras un paliek vienīgi noteikta objekta, ari dzīvas būtnes attēls. Kāda eskperimenta laikā zinātnieks pūlas iegūt pats savu attēlu, kas neparedzētu apstākļu dēļ pēkšņi atdzīvojas un sāk patstāvīgas gaitas.

Tā stāstā ienāk Birminga dubultnieks jeb «Tele- birmings», kas, atšķirībā no sava radītāja, tūdaļ aktīvi iesaistās valsts politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Zi­nātnieku kongresā, kas veltīts cīņai par mieru, televīzi­jas dubultnieks nāk klajā ar sensacionālu paziņojumu, izklāstīdams teoriju par iespēju radīt tā saucamo tele- cilvēku. Sis paziņojums dziļi satrauc zinātniekus, tai skaitā arī īsto profesoru Birmingu, un visu cilvēci. Daudzi no tiem. tāpat kā šīs teorijas «autors», skaidri apzinās, kādu postu cilvēcei var nodarīt šis atklājums, ja tas tiks izmantots kara mērķiem. Tādēļ «Telebir- mings» sāk strauji rīkoties, pūlēdamies saliedēt zināt­nes un visus progresīvos spēkus valstī, lai sargātu mieru un novērstu karu.

Pamazām arī īstais Birmings nonāk pašā straujo noti­kumu virpulī un kļūst tajos par aktīvu dalībnieku. Dažādu apstākļu ietekmē (piedalīdamies sabiedriskās sapulcēs un mītiņos, pārrunās ar valdības un militāro aprindu pārstāvjiem, sastapdamies un sarunādamies ar savu dubultnieku) viņš lielā mērā revidē savus līdz­šinējos uzskatus un sāk jau citādi vērtēt zinātnieka lomu sabiedrībā, izprot tā milzīgo atbildību cilvēces priekšā.

Kašaji grāmata uzrakstīta saistoši un ir viegli la­sāma. Autors izmantojis dažus žurnālistikas paņēmie­nus, sevišķi prasmīgi sniedz materiālu sensacionālu pa­ziņojumu stilā, kas raksturīgi mūsdienu buržuāziskajai presei. Tādā veidā viņam izdodas labāk atmaskot ažio­tāžas un visdažādāko politisko spekulāciju atmosfēru, kādu kapitālistiskajās zemēs rada ap lieliem zinātnis­kiem atklājumiem.

Bez izziņas vērtības Kašaji grāmatai ir arī dziļa politiska nozīme. Tā savdabīgi atmasko kapitālistiskās sabiedrības un militāro aprindu tikumus un parašas, ar ko tās cenšas izmantot savā labā izcilākos zinātnes atklājumus. Reizē ar to grāmatā atsegta mūsdienu problēma: zinātnieku morālā atbildība cilvēces priekšā buržuāziskajā sabiedrībā visai aktuālā un sarežģītā par saviem zinātniskajiem atklājumiem, kurus militārās aprindas varētu izmantot kara nolūkos.

B. Ševikins

Profesoram Birmingam palaimējās slepus iz­sūtīt no cietuma savu memuāru manuskriptu. Taču pēc tam visu viņa grāmatas tirāžu konfiscēja Miklanas varas iestādes. Kā teikts pret dienas avīzi «Miclan's Future» un izdev­niecību «Progress» vērstās lietas prokuratū­ras apsūdzības pirmajā punktā, tām tika inkriminēts noziegums, ka abas «gatavojušās darīt zināmu atklātībai nacionālajā aizsar­dzībā ārkārtīgi nozīmīga izgudrojuma aprak­stu un tādā veidā nodot ārvalstu rīcībā sevišķi svarīgu valsts noslēpumu».

Miklanas varas iestāžu nedibinātie apgal­vojumi neatbilst īstenībai. Profesors Birmings savos memuāros nesniedz itin nekādus teh­niskus datus; viņš raksta tikai par to, ko pats pārdzīvojis, un attēlo vajāšanas, kādām viņš ticis pakļauts kā zinātnieks izgudrotājs. Bez profesora memuāriem izmantojām arī oficiā­lus protokolus, referātus, ziņojumus un citus dokumentus, kā arī avīžu rakstus, kas vien kaut nelielā mērā apgaismotu tik sensacio­nālo «Birminga lietu» un palīdzētu lasītājiem gūt par to skaidru priekšstatu. Kur tas nepie­ciešams, esam memuāru un citu materiālu tekstu papildinājuši ar piezīmēm un komen­tāriem.

Ne tikai Eiropā, bet arī pašā Miklanā plaši izplatīta versija, ka profesors Birmings jau sen izceļojis no Miklanas un ka viņa, domā­jams, vairs neesot starp dzīvajiem, bet ares­tēts esot tikai profesora teledubultnieks, jo viņa skandalozā uzvedība «rada nopietnus draudus sabiedriskajam mieram un drošībai». Bija izplatītas baumas, ka Birminga reprodu­cētie teledubultnieki esot sadumpojušies pret savu radītāju un pat viņu nogalinājuši. Pa­tiesībā būdami sava veida roboti, viņi it kā ar mehānisku nepiekāpību cenšoties visus pielīdzināt sev un radīt sabiedrību, kurā tik­šot nežēlīgi apspiests viss, kas dzīvs, kas jūt un domā, — viss, kas piešķir cilvēka perso­nībai neatņemamo īpatnību. Rezultātā visi cilvēki zaudēšot individualitāti un tikšot pār­vērsti domāt nespējīgos robotos.

Profesora Birminga dienasgrāmata, ko pub­licējam, ir pienācīga atbilde šiem melīgajiem izdomājumiem.

Miklanas varas iestādes šo rindu autorus sauca pie atbildības tiesā, nepatiesi apvaino­damas viņus, ka tie esot «mākslīgi radīti cil­vēki» (par to vajāšanas kampaņu, kas tika vērsta pret biorobotiem vai tā saucamajiem mākslīgajiem cilvēkiem, būs runa turpmāk, pašā grāmatā). Līdz tiesai bijām atbrīvoti no aresta pret lielu drošības naudu un, vienīgi pateicoties tam, guvām iespēju pārsūtīt pro­fesora Birminga memuāru manuskriptu uz Eiropu.

Izsakām viskvēlāko pateicību Vispasaules solidaritātes komitejai ar profesoru Bir- mingu, kā arī visiem tiem labas gribas cilvē­kiem, kuru neatlaidība piespieda Miklanas valdību izsniegt mums ārzemju pases un vī­zas izbraukšanai. Kad Eiropā grāmata «Tele- cilvēks» būs izdota, mēs esam nolēmuši atkal atgriezties dzimtenē, lai pilni stingras apņem­šanās turpinātu cīņu par profesora Birminga atbrīvošanu un par viņa izcilā atklājuma iz­mantošanu miermīlīgiem nolūkiem vispirms pašā Miklanā.

Hirls Rinčess,

laikraksta «Miclan's Future» galvenais redaktors

Sids Stensens,

izdevniecības «Progress» direktors

1969. gada 12. jūlijā

Saliedēties vienkop cilvēkiem vairāk par visu palīdz draudzības saites, un ir svarīgi, lai viņu rīcība arvien kalpotu šo saišu nostiprināšanai!

SPINOZA

? I R M a b a V A

1

Biju aicināts ierasties Beklahema klubā tieši pulksten astoņos vakarā. Bija ap pieciem, un es jau posos uz māju, lai pārģēr­btos, kad pēkšņi sākās negaiss. Lietus gāza kā ar spaiņiem, un sākumā šķita, ka tas drīz pāries. Bet nekā nebija … Nez kādēļ man iešāvās prātā, ka tā niknums ir neizsīkstošs tāpat kā- cilvēkiem, kuri strīda brīdī cenšas izgāzt viens pār otru visas dusmas, kas krāju­šās daudzos saspīlētu, naidīgu attiecību gados.

Tātad es grasījos aizbraukt uz māju pār­ģērbties un, ja iznāktu laiks, aizstaigāt kā­jām līdz klubam. Tik ļoti gribējās ieelpot svaigu gaisu! Nevarēju nemaz atcerēties, kad būtu sev atļāvies tādu greznību. Bet kādreiz jaunībā man taču bija ļoti patikušas garas pastaigas, sevišķi pēc lietus. Un tā ari paš­reiz es ar baudu iztēlojos, kā bez steigas soļoju un mani pavada melodija, kas atlido kaut kur no tālienes. Asfalts pēc lietus lais­tās un mazliet klusinātas atnes šīs skaņas pie manis. Šī mazliet klusinātā melodija it kā ļauj cilvēkam sajust, ka tas nav vientuļš, kad to uz saviem spārniem nezināmā tālē nes sapņi par nākotni, laimi un slavu …