FERENČS KASAJI - TELECILVĒKS

Izbeidziet šo nopratināšanu. Jūs taču atgrie­zāties, lai dalītos ar mani savā priekā, vai ne?

Nu bija pienākusi mana kārta soļot no viena kakta otrā. Man par katru cenu vaja­dzēja noskaidrot, kas tam otrajam Birmin- gam bija zināms par manu izgudrojumu. Bet kā to izdarīt tā, lai Lianai nerastos aizdomas?

— Liana, dārgā, jūs mani pazīstat jau sen… Un droši vien labāk par kuru katru no savām lomām.

— Profesor, es jūs nespēju izprast, jūs esat sarežģītāks nekā visgrūtākā loma.

— Liana, vai es stāstīju, kāda ir mana at­klājuma būtība?

— No jūsu sajūsmas pilnajiem vārdiem varēju saprast vienīgi to, ka ir runa par kaut ko ievērojamu, grandiozu, līdz šim nepiere­dzētu … Bet kas tad ir cēlonis jūsu bažām?

— Bet vai par ierīces darbības principu es arī runāju?

— Jūs apgalvojāt, ka televīzija atrodas uz varenas tehniskas revolūcijas sliekšņa, tādas revolūcijas, kas, bez šaubām, izdarīs kolosālu pavērsienu visas cilvēces dzīvē. Bet kā tad lai saprot jūsu izteicienu, ka pats vien esat vainīgs?

— Tā, ka es par savu atklājumu izstāstīju kādam cilvēkam, kas to piesavinājās kopā ar visu tehnisko dokumentāciju.

— Kurš tad tas ir?

— Es pats, Liana.

Pēc viņas sejas izteiksmes nopratu, ka esmu izdarījis jaunu aplamību. Par laimi, Liana pa­steidzās nākt man palīgā, pamezdama glābša­nas riņķi kā slīcējam. Viņa maigi ievaicājās:

— Denij, vai tu ļoti baidies, ka tavu atklā­jumu varētu izmantot pavisam citiem mērķiem?

Ar «tu» mēs viens otru uzrunājām tikai visintīmākajos mirkļos.

— Jā, jā, Liana.

— Bet ja tas tevi tik ļoti baida, tad taču tu nepieļausi, ka notikumi iegūst tādu vir­zienu …

— Ak, dārgā, dažkārt viss nemaz nav no mums atkarīgs.

— Tad tev atklājums līdz īstajam laikam jātur noslēpumā!

Ai, cik daudz pūļu man vajadzēja, lai no­turētos neizsaucies: tur jau ir tā nelaime, ka tagad tas vairs nav iespējams; mans tele- dubultnieks, tas ir, — es pats un tajā pašā laikā tomēr ne es, maskējas ar manu vārdu!

Viņš zina visu to, kas ir zināms man pašam, manā dzīvoklī ierodas kā savās mājās, vārdu sakot, ir īsts Denijs Birmings! Turklāt viņš ne par ko neatbild, jāatbild par visu būs man. Šī doma lika man nodrebēt: tātad īste­nībā viņš var darīt, kas ienāk prātā, kā indi­vīds, kura rīcību neierobežo ne cilvēki, ne apstākļi! Viņa varā ir mani apkaunot un diskreditēt, pilnīgi ar mani nerēķināties …

— Vai tagad tu saprati, Liana, ka esmu pilnīgi izsists no sliedēm. Atceries, vai es šodien neminēju kādas tehniskas ziņas un vai neizskaidroju aparāta uzbūves principu? Vai nerunāju par to, kas īsti ir atklājuma būtība?

— Tu man netici, Denij? Vai tiešām tu no­pietni domā, ka spēju tevi nodot? …

— Dievs sargi, dārgā, man nepieciešams vienīgi sakopot domas.

— Tu apgalvoji, Denij, ka saki man to, ko atļaujies teikt vienīgi sev pašam, — Liana lēni noteica.

Mūsu skatieni sastapās … «Vienīgi sev pašam?» Tas mani nemaz nepārsteidza. Pēc visa notikušā šāds mana dubultnieka teiciens bija pilnīgi izskaidrojams un sagaidāms. Taču interesanti, kādu nozīmi ieguva mana rīcība un vārdi tieši tagad, kad darītājs un runātājs nemaz nebiju es …

— Tā tas arī ir, Liana. Nu, un tālāk?

— … ka uzticies man vairāk nekā pats sev.

Kā gan sev var uzticēties tāds, kas būtībā nemaz nav viņš pats?!

— Tas viss, Liana, ir taisnība… Bet es laikam sarunāju milzumu aplamību. Tādā stāvoklī, kādā es atrados… Diez vai tev radās skaidrs priekšstats par visu.

— Denij, es taču nekad neesmu pat mēģi­nājusi lūgt, lai tu mani iepazīstinātu ar savu darbu vairāk, nekā atzīsti par vajadzīgu.

— Bet es jau tikpat neslēpu, kas man bija uz sirds. Vai nav tiesa?

— Jā, Denij. Tu teici brīnišķīgus vārdus …

— Vai tu tos atceries?

— Vai gan to var aizmirst? Tu teici, Denij, ka reiz jau esot izbaudījis vilšanās rūgtumu un neesot varējis pat iedomāties, ka pēc Lusijas spēšot vēlreiz kādu iemīlēt uz mūžu… Un pašu dzīvi tu iztēlojies kā acu­mirklīgu uguns uzliesmojumu, kam seko plē- nēšana un apdzišana… Taču pēc tam tu saprati, ka nekas šai pasaulē nav mūžīgs, ka viss pāriet, arī vilšanās sajūta. Denij, dārgais, es tev atgādinu to tādēļ, ka man šķiet, tu atkal esi tāds kā agrāk: zinātkārs, šaubu pilns un gudrs! Atceries, vēl nupat tu apgalvoji, ka gudrība — tā ir ticība kaut kam.

— Vai es tā teicu?

— Jā, jā, Denij, un neizliecies, it kā tu būtu visu aizmirsis. Tas viss taču bija tik nesen.

Nabaga Liana! Viņa nojauta, ka es no tās kaut ko slēpju. Viņa būtu daudz ko devusi, lai varētu mani redzēt atkal tādu, kādu bija redzējusi to otro Birmingu «vēl tik nesen», kā pati teica.

— Es lūdzu, dārgā, turpini.

— Labi, es turpināšu, ja tas tev patiešām palīdzēs sakārtot domas. Tu teici, ka par savu atklājumu esi pateicību parādā šai ticī­bai, jo darbs —■ tā nav atsacīšanās no dzīves; radošs darbs ir pati dzīve, kuras gaišajai būtī­bai cilvēkam vajag ticēt…

Mūs iztraucēja telefona zvans. Liana no­cēla klausuli. No pusvārdiem varēju noprast, ka prasa pēc manis. Liana patiešām nodeva klausuli man. Un kaut gan balss vada viņā galā pārgāja čukstos, es to tūdaļ pazinu: tā bija mana paša balss.

— Runā Denijs Birmings, — noskanēja apspiesti čuksti. — Vai jūs esat profesors Birmings?

—-Jā. Klausos. — Ak šausmas! Šos vārdus es izrunāju tikpat klusi kā tas otrs «Bir­mings» …

— Vai bez jums neviens cits mani nedzird?

— Nē, turu klausuli pie pašas auss, — es atbildēju, mazāk brīnīdamies par viņa vār­diem nekā par to, ka pats vēl biju spējīgs iz­runāt kaut ko sakarīgu.

— Nedusmojieties, ka es čukstu, — turpi­nāja balss vada viņā galā, — es ar nolūku runāju tik klusi, lai Lianai nerastos aizdomas. Man gribētos jums pavēstīt, ka esmu paņē­mis pāris jūsu uzvalku un tāpat no čeku grā­matiņas izplēsis dažas neaizpildītas blankas. Neņemiet ļaunā šo patvarīgo rīcibu. Tādu nu jūs esat mani uzkonstruējis, esmu spiests pa­rūpēties par to, lai būtu respektabls. Un vēl viens lūgums: necentieties man sekot. Kad būs vajadzīgs, es pats ieradīšos pie jums.

— No kurienes jūs runājat? — man pa­spruka.

— No Kreti prospekta, protams. Vai esat pārliecināts, ka bez jums neviens cits mani nedzird?

— Pilnīgi, — es atbildēju.

— Tādā gadījumā uz redzēšanos, profesor! Novēlu jums visu labāko. Man jābeidz.

Tikko sadzirdams klakšķis apliecināja, ka saruna beigusies.

— Kas tas bija? — Liana ievaicājās.

— Kāds paziņa, — es atteicu mākslotā mierā.

5

Nezin vai ir vērts sīki attēlot iespaidu, kādu mana izturēšanās atstāja uz vi­siem apkārtējiem. Kaut uz mirkli iedomājie­ties sevi mana sulaiņa Dāvida vietā, kuram vajadzēja atbildēt uz šādiem jautājumiem: «Atgādiniet, Dāvid, uz kurieni man bija jā­iet?» vai arī «Vai es jums gadījumā neteicu, kad atgriezīšos mājās?» Noskaidrojās, ka «es» neko neesmu teicis, tomēr patukšotais drēbju skapis un čeku grāmatiņa, kas glabājās rakstāmgalda atvilktnē, atstāja diezgan spē­cīgu iespaidu.

Kļuva pilnīgi skaidrs, ka pēc iespējas ātrāk jātiek «telecilvēkam» uz pēdām. Gluži izmi­sis es traucos pa visiem stāviem, pārmeklē­dams visas telpas, visus kaktus un stūrīšus. Taču «reproducētais Birmings» nebija atstā­jis manā mājā ne mazāko pēdu. Kad biju jau pilnīgi zaudējis cerību, pēkšņi savā kabinetā uz žurnālu galdiņa atradu ar maniem parak­stiem aprakstītu papīra lapu. Pārlaidis acis zīmītei, pārliecinājos, ka nekad neesmu tādu rakstījis. Uz tās steigšus lakoniskā stilā bija uzrakstīts burtiski sekojošais: «1968. gada 2. oktobrī. Pēc bezgalīgiem eksperimentiem, pateicoties laimīgam gadījumam, pētījumi negaidot vainagojās panākumiem. Esmu kļu­vis dzīvs! Dzīve ir lieliska! Es cīnīšos! Rīt kongress. Tra-ta-ta-ta! Taures lai skan, visus kopā lai sauc!»