barakosa barakosa

«Atomic» izpilda galvenokārt kara pasūtījumus, tas ir, pārvērš urānu atomieročos. Bez tam šis koncerns apgādā ar radioaktīvo izejvielu arī pārējās tautas saimniecības nozares.

«Tad redz, kur viņš stūrē,» domāja profesors Voids. «Droši vien viņš gribēs glābt civilizāciju no bojāejas . . .»

Vents Dorots vienā mierā turpināja: Viņi paredzēja, ka kodollādiņus izvietos kosmosā, cerēja pielidot pie tiem, iedarbināt dzinējus un izraisīt uz Zemes kodolkaru. Dzīvas radības virszemē pēc tam vairs nebūs un, kad gaiss tur būs attīrījies, viņi izies no savas pazemes un pārVaļdīs visu planētu.

Vents Dorots apklusa. Viņš cieši raudzījās savā sarunas biedrā, pūlēdamies uztvert, kādu iespaidu atstājuši viņa pēdējie'

vārdi. ? .

«Neapšaubāma šizofrēnija,» domāja profesors Voids un sāka precizēt diagnozi.

Tikmēr Vents Dorots atkal izvilka no kabatās * atklātni un, pierakstījis dažus skaitļus, sniedza to Voidam.

— Te ir precīzi dati par to, cik urāna oksīda viņi katru gadu piegādā koncernam.

— Tad jau iznāk, ka mūsu prezidents zina par Atlantidas valsts eksistenci, — Voidam paspruka.

— Iespējams . . . Bet viņš to var arī nezināt. Visu, kas saistās ar urānu, pārzina koncerns «Atomic».'

— Tas mani satrieca, — turpināja Dorots. — Man bija jābrīdina virszeme. Citādi agri vai vēlu mums visiem būtu beigas.

— Jūs taču paliktu dzīvs, — profesors svieda galdā savu pirmo kārti.,

Vents Dorots to pārtrumpoja.

— Bet bojā aizietu mana māte un līgava.

«Tā tam, protams, jāturpinās nosprieda Voids. «Citu glābšana . . . Uzupurēšanās cēlu ideālu vārdā ... un tā bez gala Tipiska šizofrēnija. Nesaprotu, ko es te varu līdzēt. Sī slimība vēl arvien ir pusaprakstīta lapa.»

Bet Vents Dorots turpināja:

— Sāku izstrādāt plānu, kā tikt no šejie¬nes projām. Ar Hariju nebija ko rēķinā¬ties. Tam prātā bija tikai mīlestība.

Es jau stāstīju, ka. biju paņēmis līdzi vairākas pudeles spirta. Tām tagad vaja¬dzēja palīdzēt realizēt plānu.

Stiprie dzērieni te bija pieejami tikai sabiedrības augstākajām aprindām un tā¬dēļ jo vairāk tikoti.

Izvēlējos grupu divdesmitgadīgu jaunie¬šu, kuriem bija autoritāte vienaudžu vidū, un sāku uzbrukumu.

Profesors klausijās ar vienu ausi. Viņš prātoja, kā šo cilvēku izārstēt. Uz spēles bija likta viņa vārda slava. Ja izdosies, viņš varēja kļūt pat par veselības aizsar¬dzības ministru, ja ne . . .

Vents Dorots bija iejuties un pašapzi¬nīgi turpināja:

— Kārtējā Barakosas vakarā, kad vai¬rums jau bija ekstāzes varā, es tuvojos puišu bariņam, kuri nomaļus garlaiko¬jās.

— Sveiki, puiši. Ko tad jūs tik drūmi?

— Apnicis ... — kāds novilka.

— Tā jau tam jābūt, — visgudri pie-

bildu. — Katru vakaru -viens un tas

pats ... ,

Pēc šādas kritikas puiši kļuva drošāki.

— Nospļauties mums uz to Barako-su . . . Mums vajadzīga šodiena, ne tas, kas būs, velns zina, pēc cik gadiem . . .

Uzliku jaunu plati.

— Vai gribat ieraut? Skatos, veči jūs te ar pieniņu vien baro. Paši laikam ņem krietni uz krūts . . .

— Vai tad nu bešā . . .

— Jums nedod?

— Tikai augstos svētkos . . .

Es ieņēmu malku un aplaidu pudeli ap-

kārt. .-. • . . '

— Nu, kā?

— Primā . . .

— Nav jau nekas prātīgs. Atšķaidīts spirts. Man tur augšā palika īsts konjaks. Mēli var norīt . . . Esat dzēruši?

Puiši klusēja.

Nākamajā vakarā sarunu atkārtoju.

— Pagaršojiet . . . Tas ir konjaks. Nu? . . . Nav vārdam vietas . . .

— Jā, — puiši kā vienā balsī apstip¬rināja.

Un tā vairākas dienas pēc kārtas, lidz ķēros vērsim pie ragiem.

— Ja jūs nebūtu zaķpastalas, mēs varētu kādu vakaru aizskriet līdz virszemei. Visi te aizņemti ar gatavošanos Barakosas die¬nas svinībām. Nepamanīs . . . Ieeju taču apsargā jūsu vienaudži. Nezinu, kā te, bet pie mums ar savējiem vienmēr var sa¬runāt.» ,

— Kas dežurē? — viens pajautāja. Tā jau bija laba zime.

— Valfrlds ar savu baru.

— Nesanāks . . . Tie ir baigi apzinī¬gi . . .

— Vai tad jūs domājat, ka mēs izdarām kādu noziegumu? Aizskriesim, paķersim un būsim atpakaļ . . . Man te tiri labi pa¬tīk .. . Jūsu sievišķi nav zemē metami, — es norādiju uz savu pirmās dienas pa¬ziņu, kas visu laiku uzturējās manā tu¬vumā.

— Tā, — puiši nosmīnēja, — ir izbijusi karaļa mīļākā . . .

— Nebūsim tik sīkumaini . . . Vai tāpēc sieviete jānosoda?

Nākamajā vakarā pēc kārtējā malka bē¬dīgi piemetināju:

— Viss, — un iesviedu pudeli krūmos. Puiši sērigi noskatījās, kur tā aizripo,

un novilka:

— Parīt dežurēs Vilhelms. Ar to var sarunāt ....

Lai viņus vēl vairāk ieinteresētu, tūdaļ piemetināju: ,

— Pie reizes varēsim paķert līdzi da¬žas bikses un te «uzsist gaisā». Tad pa īstam varēs nosvinēt, kā jūs to saucat, Barakosasi dienu.

Kad šķiramies, jau bijām par visu vie¬nojušies. Lai neradītu nekādas aizdomas, pievērsos savam sievišķim.

Pēc kāda laika sāku meklēt Hariju. Atradu viņu klusā nostūri pie strūklakas. Saprotams, ne jau vienu . . . Pasaucu savu biedru sānis un pastāstiju par savu plānu. Harijs nebija sajūsmināts. Viņš bija iemī¬lējies līdz ausīm.

Pēdējā vakarā pazemē uzrunāju pui¬šus:

— Nu kb, ejam? Varbūt tomēr raustā¬ties no večiem?

Tas aizskāra pašcieņu. Kāds tūliņ no¬rūca:

— Liela lieta veči . . . Neesam maziņie .... .-' , j

— Nu, tad ejam! Nē, vienu acumirkli. Pateikšu dažus vārdus savam biedram. Varbūt arī viņš nāks lidzi.

Tas puišiem diezin kā nepatika, bet iebilst viņi neko neiebilda.

Harijs kļuva skumīgs un vairākas reizes smagi nopūtās. Tie divi, mīlestība un brīvība, plēsa viņu pušu. Tomēr mīlestība izrādījās stiprāka. Harijs vēlreiz nopūtās:

— Neņem, vecais, ļaunā, es palikšu . . .

Roku viņš man nesniedza. Neuzdrīkstējās. Viņš labi zināja, ka, tikko būs sajutis manas rokas spiedienu, neizturēs un nāks līdzi, bet visu mūžu sapņos par meiteni, kas palikusi pazemē.

Atpakaļceļā radās mazs šķērslis. Saskrējos ar savu dāmu. Nolēmu riskēt. Izstāstīju par ieplānoto gājienu. Kad pieminēju konjaku, viņa turpat uz vietas apķērās man ap kaklu un nobučoja mani.

— Mīļais, tu esi ģēnijs. Es iešu jums lidzi.

Puiši jau bija savās vietās un atviegloti nopūtās, ieraudzījuši Harija vietā karaļa bijušo mīļāko.

Ar izejas sargiem viss bija sarunāts, viņi izlikās mūs neredzam. Mēs straujā gaitā devāmies uz virszemi. Stiprā dzēriena vieglas dzīves tīkotāju bija vesels desmits Pārspēks bija viņu pusē. Tāds bars var daudz ko pārnest, iztukšot visu bāzi saliekt mani kāsi, ja būtu vajadzīgs.

Gājām klusēdami. Katrs domājām savu domu. Pie atstātajām drēbēm es uzrunāju savu miļāko:

— Tu paliec te . . . Tālāk būs auksti Sasaldēsies, manu dūjiņ. Mēs drīz būsim atpakaļ.

Kad nokļuvām aukstuma zonā, atlantu apģērbi pēkšņi ietinkšķējās un sabirza Puiši stāvēja kā mātes radīti. Stirīna šķiedra, no kuras bija darināti viņu apģērbi ir mīksta un patīkama tikai tad, kad ir silts, aukstumā šī šķiedra uzreiz sastingst un sabirst.

Ja jūs būtu redzējis, kā viņi aprmulsa. Gandrīz vai raudāja.

Pagājis gabaliņu, atgriezos un sacīju;

— Kur tad ir jūsu gods? Par šņabi pārdot pirmajam svešiniekam savu dzimteni! Pasaules iekarotāji, nākotnes civilizācija . . . Teciet nu, bērniņi, atpakaļ, lai vecie uzskaita pa jūsu plikajiem dibeniem. Uz redzēšanos . . .