barakosa barakosa

— Nu, ko teica?

— Ārstēšot . . . Nekas nopietns neesot.

— To viņi saka visiem . . . Veseli te ne¬nāk. Lielākā daļa šajā iestādē iespundēti ar varu . . . Jūs iespundēja?

Profesors viegli pamāja ar galvu. Viņam nepatika par šo jautājumu runāt.

— T' it kā mani, — Vents Dorots kon¬statēja.

— Tikai atcerieties — par brīvu te ne¬vienu neārstē. Kādam ir jāatver maks . . .

Nu, iekārtojieties . . Vai vēl neesmu ap¬nicis?

Profesors noraidoši papurināja galvu. Vi¬ņam šī spēle sāka apnikt.

— Tad turpinām . . . Nolēmu iet divas stundas. Kad man bija atlicis iet uz priekšu vēl desmit minūtes, no sienā izcirstām nišām iznāca cilvēki ar šķēpiem rokā. Viens no viņiem, tas laikam skaitījās vecākais, uzrunāja mani:

— Karaļa Karlosa Gudrā vārdā. Jūs esat aizturēts par patvarīgu ielaušanos viņa ekselences neaizskaramajos īpašumos.

Tas viss notika tik negaidīti, ka paliku, kā saka, stāvot ar vienu kāju gaisā. Par pārsteigumā apmulsušo seju puiši atklāti uzjautrinājās. Pie griestiem iedegās spuldzes. Kļuva gaišs kā saulainā dienā. Tikai manas smadzenes nedarbojās. Negri¬bējās ticēt tam, ko redzēju. Viņi bija tādi paši cilvēki kā mēs, jauni puiši, ģērbu¬šies aizvēsturiskos tērpos. Viņi izskatījās tik groteski, ka sāku nevaldāmi smieties. Beidzot tas pats, kas pirmoreiz uzrunāja mani, uzsita man uz pleca un familiāri teica:

— Pietiek, vecīt . . . Paspēlējies . . . Ta¬gad muti ciet! . . . Tas krīt uz nerviem. Vajag prast savaldīties. Labi audzināts cil¬vēks nekad skaļi neizrāda savas emoci¬jas . . . Ejam . . .

Kādu gabalu mēs gājām klusēdami. Tad, jādomā, puišiem tas apnika vai arī viņi gribēja mani uzmundrināt.

— Mēs jau vakar te vienu saņēmām ciet. Tas gan nesmējās, tikai pamatīgi la¬mājās . . . Tavējais?

Nevarēja būt divu domu, ka tas bijis Harijs. Neatbildējis es apstiprinoši pamāju ar galvu.

Puiši kļuva runīgāki . . . Nesaprotu, kā¬pēc vienmēr pirmais, ko ierauga, ir otra bikses. Tās saistīja arī viņu uzmanību. Man kājās bija firmas «Gepards» — sintē¬tiska auduma bikses ar neskaitāmām kabatām un metāla apkalumiem. Puisis tās vēroja ar neslēptu interesi.

— Ir gan tev biksītes . . .

Es vienaldzīgi atmetu ar roku, jo tūlīt aptvēru, ka, tāpat kā pie mums, arī šeit biksēm var būt ievērojama loma. Lai pa¬lielinātu to vērtību, es iebāzu rokas uz di¬bena uzšūtajās kabatās un pēc iespējas vienaldzīgāk teicu:

— Tās ir darba . . . Man tur augšā palika ducis labāku . . .

— Sīs jau arī nav sliktas . . .

— Kā nu kuram liekas . . .

To pūlējos pateikt tā, lai svešie nojaustu zemtekstu: «Kas labākas nav redzējis, tam katra skranda ir sajūsmas vērta.»

Kaut ko jau puiši arī uztvēra. Viņi kļuva domīgi, bet es iebāzu rokas bikšu priekšējās kabatās.

Pēc brīža mēs iznācām no alas, un es ieraudzīju plašu pazemes valsti. Tā nebija ne elle, ne paradīze, bet nepazīstama ci vilizācija zem Anaradas lediem.

Karalis bija ģērbies ultramodernā uzvalkā. Vispirms viņš uzrunāja kādu, kurš laikam bija kara ministrs, un pavēlēja:

— Apbalvojiet šos drošsirdigos kareivjus ar Lielā Barakosas ordeni un izsniedziet no valsts noliktavām katram pa jaunām sporta biksēm.

Viņš apklusa. Domājams, apsvēra nopelnu svarīgumu un jau klusāk piebilda:

— Sintētiskās . . .

Manu pavadoņu sejas pastiepās nedaudz garākas, tomēr viņi godbijīgi nolieca savus šķēpus un izgāja.

Tagad karalis pievērsās man.

— Jūs, Zemes iemītniek, esat patvarīgi ielauzies manas karaļvalsts neaizskāramajos īpašumos. Ja būtu pirmā reize, varetu domāt, ka tā ir nejaušība, bet mūsu robežas ir aizskartas atkārtoti. Tāpēc mēs varam atbildēt tikai ar karu.

' Sis uzspēlētais patoss, diplomātiskā runība, iebiedēšana un oda pārvēršana zilonī lika man pat šajā situācijā pasmaidīt.

Tas nepalika nepamanīts. Karalis nekavējoties sāka runāt par ciltsrakstiem

— Mēs esam miermīlīga tauta. Mūsu senči bija slavenie atlanti, bet mēs esam Atlantīdas bērni. Dabas untumi mūs piespieda noiet pazemē. Mēs jums cēlsirdīgi piedodam. Tikai ņemiet vērā, ka no šejienes jūs nekad neizkļūsit. Tas būs Vienīgais ierobežojums. Citādi jūs būsit brīvs pilsonis.Gribēju paskaidrot, ka viņu valstī esmu iekļuvis nejauši, meklējot savu biedru bet karalis pateica vārdus, pēc kuriem sarunu vairs nebija nozīmes turpināt:

— Ja mēs jūs no šejienes izlaistu, mums vairs nebūtu miera. Surp drāztos miljoniem jūsu dīkdieņu. Tā būtu liela sensācija Zemes vēsturē: zem Aneras lediem dzīvo senie atlanti . . . Mūs vienkārši sabradātu . . . Turklāt mums pašiem ir savi plāni . . . Dzīvosit, redzēsit.

Paliku stāvot . . . Man nebija, kur iet. Karalis pamāja, un troņa zālē ienāca mana vecuma sieviete dziļi dekoltētā apģērbā Tā tiešām bija skaistule, kādu reti var stapt. Viņa paņēma mani pie rokas, it es būtu bērns vai aklais, valšķīgi uzsmaidīja un teica:

— Iesim!

Es paklanījos karalim, un mēs izgājām

— Mums jau viss ir priekš jums sagatavots . . . Pēc vakardienas mēs jau zinājām, ka jūs ieradīsities . . . Vai esat precējies?

— Vēl ne, — vaļsirdīgi atbildēju

— Pēdējais laiks . . . Pie mums sieviešu ir vairāk nekā vīriešu. Varēsit izvēlēties . . . Tikai nedomājiet, ka mēs karamies kaklā kuram katram. Savējos vērtējam augstāk par svešiniekiem.

No man ierādītās istabas logiem varēja pārredzēt gandrīz visu karaļvalsti. Es tomēr nepūlējos to izpētīt. Jutos noguris. Vispirms atbrīvojos rio mugursomas. No¬sviedu to uz pirmā krēsla, bet pats atgūlos gultā.

Bija skaidrs, ka Harijs atrodas šeit. Vajadzēja viņu satikt un aprunāties. Palikt te netaisījos.

Viņu debesis varēja aizsniegt ar roku. Tās bija krāsotas, nevis dabiskas. Katras zvaigznes atrašanās vietu un kustību no¬teica cilvēki. . Nestāstīšu par. ražošanas attiecībām at¬lantu valstī, ekonomisko struktūru, milzī¬gajiem Stirlinga motoriem, k,uri izmantoja zemes dzīļu siltumu un Anaradas ledu, ter-mopāriem, kas kā zirnekļu tīkli tiecās de¬besīs un zemē, galma māksliniekiem, kuri krāsoja debesis pēc karaļa gaumes . . .

Hariju satiku vēl tai pašā vakarā, kad visa pazeme bija pārvērtusies milzīgā disko zālē, kurā bez mitas skanēja: «Barakosa, barakosa, barakosa...» Viņš gāja roku rokā ar kādu tumšmatainu jaunieti un skaļi smējās. Pārmijām dažus vārdus, un viss. Harijs bija nevaļīgs. Un kā lai liek sievietei gaidīt!

Barakosa es nepiedalījos, jo nesapratu tās jēgu. Arī sievieti, kas man bija vel¬tījusi nepārprotamu uzmanību, nemanīju, tāpēc nolēmu apskatīt pazemes valsti.

Taču, tikko gribēju ieiet kādā nišī man ceļu aizšķērsoja nevis šķēpi, bet mo derni automāti.

— Karaļa vārdā, šeit ieiet aizliegts . . .

Tikai vēlāk uzzināju, ka esmu mēģinā¬jis iekļūt tā saukto lidojošo šķīvīšu no¬vietnē. Atlanti atšķirībā no mums zināja monopolo magnētu noslēpumu, -ko izman¬toja dzinējos.

Pēc pāris dienām es jau zināju, ko no¬zīmē vārds «Barakosa». «Barakosas plāns» bija veltīts kādreizējā valdnieka atcerei. Tā būtība īsumā bija šāda.

Tā kā uz Zemes kodolā izkausētais urāna oksīds un dzelzs oksīds dotajos apstākļos nesajaucas, praktiski var iegūt tīru urāna oksīdu. Tad, lūk, atlanti šo oksīdu izsūknēja no zemes dzīlēm un ar saviem «lidojošajiem šķīvīšiem» nogādāja virszemē koncernam «Atomic», kuram ir cieši sakari ar manu tēvu.