Marieta Šaginjana: MESS-MEND jeb jenkiji Petrogradā

To pateicis, nepazīstamais visai lēnā gaitā nokāpa no estrādes, drebošajam Lepsiusam skrienot pakaļ. Lejā cilvēkos resnītis saķēra viņu aiz svārku stērbeles un sa­jūsmā krita viņam ap kaklu.

— Tss! — ģenerālprokurors pielika pirkstu pie lū­pām. — Cietiet klusu! Vispirms parūpēsimies par šiem diviem. — Un viņš norādīja uz Arturu Morlenderu un Vivianu, kuri gulēja dziļā ģībonī.

Divatā viņi iznesa abus no zāles, pasauca automa­šīnu, iesēdināja jaunos cilvēkus, ielēca paši, un prokurors nosauca šoferim kādu no Petrogradas vies­nīcām.

Klusēdami cilvēki atstāja kongresu. Ārzemnieku loža gan bija tukša jau sen. Tingsmeistars, Sorovs, Bisks lē­niem soļiem devās uz ostu, uz Sorova vienkāršo mitekli. Bjutija tecēja viņiem nopakaļus. Spalva tai jopro­jām bija sacelta, bet aste krampjaini iežmiegta kāju starpā.

— Viss beidzās labi, Mik, — klusi sacīja Sorovs, — un tomēr sirdī baigi, kad padomā, ka tie, kas atbalsta Ciči, — vēl dzīvi un neskarti.

— Jā, — Tingsmeistars atbildēja. — Tomēr trieciens, ko viņi dabūja, ir stiprāks par lodi.

Ģenerālprokurors un Lepsiuss ienesa nedzīvo jauno pāri viesnīcas numurā. Doktors laida darbā savas pro­fesionālās iemaņas un pēc dažām minūtēm Viviana un pēc tam arī Arturs sāka izrādīt dzīvības zīmes. Jaunā mei­tene dziļi nopūtās, pakustināja lūpas un pacēla plakstus. Viņai pretī sēdēja Ilinoisas štata ģenerālprokurors, rau­dzīdamies rūpju pilnu seju. Tai pašā mirklī no Vivianaš lūpām izlauzās kluss sauciens:

— Jeremija Morlenders! — un viņa atkal atkrita uz •spilvena.

— Tēvs! — Arturs nomurmināja, atgūdams samaņu.

— Jūs esat dzīvs!

— Es esmu dzīvs, mani draugi, — ģenerālprokurors mierīgi atbildēja, sniegdams dēlam roku. — Bet, pirms -es sāku stāstīt par sevi, man jāapliecina Vivianai, ka viņas mātes nāve man nebija mazāk sāpīga kā viņai. Es tajās dienās biju viņas mātes slepkavu upuris. Es biju sagūstīts, bez ieročiem, sakropļots, izraidīts no Amerikas. Es biju zaudējis atmiņu un sapralu. Ja man nebūtu dzelzs nervu, kurus jūs, Artur, diemžēl, neesat no manis mantojis, es būtu jau pagalam vai arī nožēlojams idiots. Bet man izdevās izglābties, un tā bija Cičes pirmā ne­veiksme.

— Bet misis Elizabete? … — ar šausmām ieminējās Arturs, sākdams nojaust patiesību.

— Viņa nekad nav bijusi mana sieva! Šī noziedzīgā sieviete, Artur, — kura kalpoja tam, kas nonāvēja Vivia­naš māti, kura būtu nonāvējusi arī mani un jūs abus,

— viņa ir Džeka Kreslinga sekretāre! … Bet šodien pie­tiek. Jums abiem krietni jāatspirgst, pirms dodamies atpakaļ uz Ņujorku!

Arturs uz mirkli aizvēra acis.

— Tēvs, — viņš čukstēja, — es uzskatu par labāku palikt šeit.

Vecais Morlenders izbrīnā sarauca uzacis. Viņa acīs iedzirkstījās jautras uguntiņas.

— Palikt šeit? — viņš aprauti pārvaicāja.

— Jā, — Arturs atbildēja un uz mirkli kļuva līdzīgs savam tēvam. — Te es esmu atradis pats sevi. Te man ir darbs!

— Jūs esat sapropagandēts, — Jeremija lēnām no­teica, — jūs, lielākā Amerikas izgudrotāja dēls, esat no­stājies svešas lielvalsts pusē. Lepsius, viņš ir sapropa­gandēts! — Ar šiem vārdiem Jeremija Morlenders sa­rauca sirmās uzacis, sakrustoja rokas uz krūtīm un bargi paskatījās dēlā. — Labi, ser, palieciet! Bet paturiet prātā, ka par manu izgudrojumu jūs neuzzināsiet nekad neviena vārda. Mans pienākums ir nodot to dzimtenei un tikai dzimtenei. Man netīk melodrāmās, un es netai­sos jūs nolādēt. Tomēr es jums teikšu: «Sveiki, ser!» Un tas būs uz visiem laikiem.

Arturs pietrūkās no savas vietas un piegāja pie tēva. Abi viņi bija vienāda auguma, un jaunais cilvēks ar sirmo matu šķipsnu uz pieres izskatījās tikpat līdzīgs vecajam Morlenderam kā viens ūdens piliens otram.

— Nekā tamlīdzīga, ser! — viņš stingrā balsī iesau­cās. — Jūs ļoti labi zināt, ka es pats nokļūšu pie jūsu noslēpuma. Jūs ļoti labi zināt, ka tas ir Kreslinga rokās, ka amerikaņu tauta to nekad nedabūs! Jums, vecais blēdi, to vajadzēs atzīt, un lai velns mani parauj, ja jūs, ser, negribētu apkampt savu dēlu!

Ar šiem vārdiem Arturs metās ap kaklu bargajam sirmgalvim, kurš tūliņ izpildīja viņa tālredzīgo pare­dzējumu.

Pēc tam Jeremija Morlenders bez tālākas runas slē­dza savos apkampienos Vivianu, kamēr Lepsiuss mecha- niski skūpstīja Arturu. Bet, kad Viviana beidzot nokļuva pie Lepsiusa un pēc apkampieniem ar viņu jaunie cilvēki stāvēja viens otram pretī, vecais Morlenders aprauti ieklepojās, pameta resnītim ar aci un abi izgāja ārā no istabas.

— Viviana… — Arturs Morlenders izdvesa, pie­iedams pie nobālušās meitenes un sniegdams viņai roku.

Tai brīdī kāds mani stipri parāva aiz matiem un es ieraudzīju sev aiz pleca Jeremijas Morlendera saniknoto seju.

— Kungs, — viņš man aprauta balsi teica, — ka tēvs un ģenerālprokurors es pavēlu jums likt šos jaunos cilvēkus mierā!

— Bet es esmu autors! — es sašutu. — Nevar taču nobeigt romānu bez neviena skūpsta. Ko teiks lasītāji?

— Viņi teiks, Džim Dolar, ka mīlestības scēnas jums nepadodas! — Jeremija Morlenders ironiski atbildēja.

Viņš nosita man, draugi, jebkuru patiku, un tāpēc at­sveicināsimies no šīs publikas, pirms esam pielikuši vi­sam punktu.

Misis Tindika, sapulcinājusi ap sevi visu «Patricia- nas» kalpotāju saimi, tikko beidza runu par dabas ro­taļu; šo runu viņa bija pārlabojusi un papildinājusi jauno padoto vajadzībām; te pēkšņi loga rūts šķindēdama sa­plīsa un istabā ielidoja veca ola.

Misis Tindika sarauca uzacis.

Bet tai pašā brīdī pret viņas degunu viegli sašķīda sapuvis kartupelis, bet divas trīs jaunas olas nošķieda vaigus.

— Ugunsgrēks! — misis Tindika iebļāvās un kā no­pļauta nokrita zemē.

Pa to laiku Setto no Diarberkiras steidzīgi skrēja lejā pa trepēm.

— Ko tas nozīmē? — viņš saīdzis jautāja kalpotā­jiem. — Pie viesnīcas salasījies pūlis. Skatās mūsu logos un svaidās ar trešās šķiras produktiem!

— Politika, saimniek, — pavārs drūmi atbildēja. — Politikā galvenais .— pacelt produktu cenu.

— Aizskrien pēc avīzes!

Pavārs negribīgi uzmauca cepuri uz pieres un devās pildīt sava patrona pavēli.

Pēc piecām minūtēm Setto atšķīra tikko iznākušo «Ņujorkas ilustrētās avīzes numuru» un pārlaida ska­tienu salikuma slejām.

— Ehē! Kas tad tas?

Diarberkirieša acis piemiedzas ka kaķim, kad tam kasa aiz auss, diarberkirieša vaigi piesārta, diarberki­rieša lūpas kļuva šauras kā svītriņa. Avīzē ar trekniem burtiem bija rakstīts:

AMERIKAŅI,

lasiet par slavenā doktora Lepsiusa atklājumu!!!!!!!!

DĀMAS,

lasiet musu avīzi!!!!!!!!

MILJARDIERI,

kuriem ir tekošs rēķins!!!!!

EKSPREZIDENTU AIZBILDŅI,

pērciet šīsdienas numuru!!!!!

IELŪKOJIETIES

avīzē!!!!!!!!

«Mēs ļoti labi zinām,» tā sākās raksts, «ka dau­dzas amerikaņu ģimenes, dzenoties pēc slaveniem sen­čiem, pilnīgi aizmirst pēcnācējus. Vieni pērk sev perga­mentus, stingri pārliecināti: ja viņiem ir pergaments, tad ir arī slavenas dzimtas sens sencis. Citi apgalvo, ka viņu radinieki atbraukuši uz Ameriku ar pirmo kuģi. Trešie traucas uz Eiropu meklēt lordus un vikontus. Beidzot, ceturtie — un tas ir visbīstamāk, jūt vājību pret varu zaudējušiem politiskiem darbiniekiem, ko viņu tautas padzinušas.