Marieta Šaginjana: MESS-MEND jeb jenkiji Petrogradā

Uz estrādes pacēlās kaut kas savāds, ko tomēr vaja­dzēja atzīt par cilvēka roku.

Zālē publika šausmās sačukstējās. Visi kā viens, acu nenovērsdami, raudzījās uz pleznai līdzīgo ekstremitāti, kas locītavās bija stipri uztūkuši, riebīga un deformē­jusies.

— Šī roka, — doktors Lepsiuss turpināja stipri dre­bošā balsī un bāls kā nāve, — šī roka pārspēj visu, ko es gaidīju. Tā parāda tādu deģenerācijas pakāpi, kādu man vēl nav nācies novērot! Tāpēc es lūdzu cienījamo sa­pulci atjaut man demonstrēt šo veco vīru pilnīgi!

Izrīkotājs, no šausmām sastindzis, neteica ne vār'da. Kāds zālē piecēlās. Sievietes bija tuvu histērijai.

Un tieši tai mirkli profesora Hizertona sejā parādī­jās atdzīvošanās zīmes. Acīs, kas visu laiku bija neap­zinīgi maldījušās, parādījās saprāts. Viņa skatiens at­dūrās uz savu roku, un šai skatienā pazibēja šausmas. Viņš sakoda zobus, vaigu kauli izspiedās. Izrāvis roku no Lepsiusa pirkstiem, Hizertons pēkšņi palēcās un ieķē­rās viņam krūtīs

Resnītis iekliedzās, zāle ievaidējās. Divi liela auguma miliči, iznākuši no estrādes kulisēm, atrāva profesoru Hizertonu no Lepsiusa. Lai gan viņi bija liela auguma un muskuļaini, viņi tikai ar pūlēm varēja noturēt šo ne­lielo vīrelīti.

— Turpiniet! — kāds uzsauca no zāles. — Tagad vairs nedrīkst apstāties!

— Es turpināšu … — ar mokām atbildēja Lepsiuss, aukstus sviedrus no pieres slaucīdams. — Es turpināšu un pabeigšu. Šis profesors nav profesors! Viņš nevar būt garīga darba strādnieks. Viņš ir no tiem, kam savā dzimtenē zeme deg zem kājām, no tiem, kas noderējuši man par novērojumu objektu!

Ar šiem vārdiem Lepsiuss apņēmīgi piegāja pie Hizer­tona, sagrāba viņa sniegbaltos kuplos matus — un no­rāva. Zāle iekliedzās. Sirmgalvja vietā miliču rokās raus­tījās cilvēks vidējos gados ar koši sarkaniem matiem. Viņa bārda bija nokritusi uz grīdas.

— Kapteinis Greguars! — iespiedzās Bisks, trauk­damies uz estrādes pusi. — Slepkava! Turiet viņu!

Bet Bisku nelaida augšā uz estrādes. Tingsmeistara dzelžainie pirksti saspieda viņa roku.

— Skaties un klausies! — Tingsmeistars viņam pa­vēloši čukstēja. — Gan pienāks ari tava kārta.

Bet Lepsiuss, nosviedis balto parūku zemē, bezbailīgi satvēra arī sarkano. Viens mirklis — un sarkanmatainā cilvēka vietā zāles priekšā raustījās nobālis brūnēts ar saviebtu seju, bālasinīgām lūpām un zibsnījošām acīm.

— Gregorio Ciče! — šoreiz iekliedzās pats Mikaels Tingsmeistars.

Iestājās baigs klusums.

— Dāmas, atstājiet zāli! — Lepsiuss pieprasīja. — Miliči, izģērbiet viņu!

Tulks ātri pārtulkoja Lepsiusa pavēli. Taču neviens negribēja atstāt zāli, bet miliči vienā mirkli novilka Či- čem apģērbu, atstādami viņu tikai apakšveļā. Tagad vi­ņiem pienāca palīgā vēl divi. Cičem galvā uzmauca maisu.

— Pagrieziet viņu ar muguru pret publiku! Lūk, tā. Atsedziet muguru līdz jostas vietai!

Miliči mazliet aizkavējās.

— Lēdijas un džentlmeņi. — Lepsiuss turpināja savu runu, — man tagad jums jāatklāj, kur slēpjas ma­nis atklātās deģenerācijas būtība. Kāds no jums droši vien būs lasījis Gētes laiku veco vācu filozofu — kādu Herderu. Savos cildenajos rakstos par cilvēci viņš, starp citu, risina domu par cilvēka mugurkaula vertikālo uz­būvi pretēji zvēru horizontālajai. Izrādījās, ka manis at­klātais puns ir mugurkaula deformētais punkts. Tas ir — Vertebra media sive bestiaria. Tas ir sākums mugurkaula augšanai ne vertikāli, bet horizontāli kā zvēriem. Palū­kojieties šurp … — Viņš ātri pagriezās pret Ciči un pēkšņi iesaucās: — Velns lai parauj, kas tad tas?

— Nezinu, ser … — nomurmināja tulks, kas stāvēja blakus no bailēm drebošajiem miličiem. — Viņam ir virsū kaut kas no dzelzs, ser. To nedabūsi nost no miesas.

Kailā cilvēka mugura bija ietverta dzelzs futrālī.

Lepsiuss devās viņam klāt, apčamdīja no visām pu­sēm, atrada metala klamburus, kādi mēdz būt pie veciem grāmatu foliantiem, un sāka tos drudžaini taisīt vaļā. Vienu, otru, trešo …

— Noņemiet futrāli!

Miliči rāva, uz brīdi izlaizdami Ciči no rokām. Tai pašā mirklī no tūkstoš mutēm izlauzās satriecošs klie­dziens. Uz galda uzlēca zvērs, saliecis kūkumu kā kaķis. Viņš nolēca no galda zālē un uz četrām kājām, gandrīz nepieskardamies grīdai, drāzās uz izeju.

— Turiet viņu! — histēriski iekliedzās Lepsiuss. — Tas ir nepārspējams, līdz pilnībai pārveidojies objekts!

Bet neviena dzīva dvēsele nevarēja aizturēt Ciči. Pū­lis kliegdams metās no viņa prom, un viņš traucās uz brīvo izeju, kamēr Tingsmeistars pērkondimdošā balsī uzsauca:

— Bjutij!

Tad bēgošajam Čicem priekša izskrēja balts suns. Bjutija rūkdama krustoja viņam ceļu, bet te notika kaut kas neiespējams. Suņa spalva sacēlās gaisā, mute žēli atņirdzās, tas sāka drebēt un atkāpās.

Ceļš bija brīvs. Ciče lēca uz durvju pusi, garām pū­lim, kas apjucis atsprāga no viņa nost. Vēl mirklis — un Pēterburgas nakts krēsla būtu viņu aizsegusi. Bet tad gaisā nosvilpoja lode. Sarkanarmietis, kas nekustēda­mies stāvēja pie rezerves izejas, mierīgi nolaida pie kā­jām savas šautenes stobru. Puszvērs-puscilvēks ar lodes pāršķeltu galvaskausu sabruka uz grīdas, neaizkļuvis līdz durvīm.

Vairākas sekundes neviens nebija spējīgs ne runāt, ne pakustēties no vietas.

Beidzot atskanēja Tingsmeistara mierīgā balss:

— Tas, kam suns aiz riebuma negribēja pieskarties, ir pagalam, biedri! Bet vēl nav apmiruši tie, kuri nejūt riebumu izmantot tādus kā viņš!

— Tieši tā! — kāda tēraudcieta balss atbildēja.

Estrādei tuvojās jauns runātājs. Viņš uzkāpa uz

estrādes. Viņš pārlaida publikai savu pelēko acu skatienu, uz mirkli pakavēdamies pie neīstā Vasilovu pāra. Bet Arturs un Viviana nebija varējuši izturēt pārdzīvotās šausmas un ciešanas, viņi bija zaudējuši samaņu.

— Es esmu Ilinoisas štata ģenerālprokurors, — sve­šais noskaldīja, atvairīdams ar roku Lepsiusu, kas metās viņam klāt. — Es esmu atsūtīts šeit, lai aizturētu bīstamu noziedznieku. Bet es nupat biju publikā un atrāvos līdz ar citiem, ļaudams viņam bēgt. Ja nebūtu šā mierīgā, jaunā cilvēka trāpīgās lodes, vai mēs gan šonakt varētu mierīgi gulēt!

Bet zālē jau satrauktā Lepsiusa uzraudzībā steigšus vāca prom Čičes līķi.

Svešais turpināja:

— Jūs redzējāt savā priekšā vienu no lielākajiem šā laika noziedzniekiem. Viņa izcelšanās nav zināma. Viņu sauc par Gregorio Ciči. Dzimtā zeme ar riebumu gāzusi viņa varu un padzinuši no savām robežām Bet ir radu­šies cilvēki, kas ņēmuši šo cilvēku savā aizsardzībā. Viņi devuši tam varu un naudu, palīdzējuši pārveidot izskatu, slepkavojuši viņa rokām. Šim cilvēkam bija daudz vārdu. Viņš bija poļu aptiekars Vesons no Pultuskas pilsētas un teicās izgatavojam un pārdodam briesmīgas indes. Viņš bija sarkanmatainais kapteinis Greguars, tvaikoņa «Tor­pēda» saimnieks. Viņš bija noziedzīgais profesors Hizer­tons, kas mērdē savā vājprātīgo namā pie Ņujorkas desmitiem veselu, bet kādam nevēlamu cilvēku. Kanto­ros, bankās, armijā, baznīcā, labākajos kvartālos un pē­dējos krodziņos viņam bija savi palīgi. Viņa magnētis­kais spēks bija liels. Viņa viltības neskaitāmas. Viņš pats bija palaidis baumas, ka esot Kaliostro pēctecis. Un tomēr viņš nav saimnieks, bet tikai algotnis, tāds pats kā bija Kaliostro karaļu galmos. Un var tikai teikt vienu: tie, kas viņu izmanto, — ir sliktāki un briesmīgāki par viņu.