ALEKSEJS TOLSTOJS - INŽENIERA GARINA HIPERBOLOĪDS

Rollings skatījās šķīvī. Zojas Monrozas garā roka, kas gulēja uz galdauta, ātri ņirbināja pirkstus, mirdzināja pulētos nagus, gredzenu briljantus, smaragdus, safīrus. Tiklinskis iedvesmojās, vērdamies uz šo nenovērtējamo roku.

— Pane un pans jau zina, ka nākamajā dienā es sastapu Gariņu galvenajā pastā. Svētā dievmāte, kas gan nepārbīsies, ieskrējis krūtīs dzīvam mironim! Tad vēl nolādētā milicija dzinās man pakaļ. Mēs kļuvām par upuri krāpniekam: nolādētais Garins savā vietā iesmē­rēja kādu citu. Es nolēmu vēlreiz pārmeklēt vasarnīcu: tur vajadzēja būt pazemei. Tai pašā naktī es devos turp viens, iemidzināju sargu. Iekāpu pa logu… Lai pans Rollings nesaprot mani kaut kā ačgārni … Kad Tiklin­skis upurē dzīvību, viņš upurē to idejas vārdā … Es varēju viegli vien izmesties pa logu laukā, kad saklau­sīju vasarnīcā tādus klaudzienus un rībienus, ka kuram katram mati saceltos stāvus … Jā, pan Rolling, šai brīdī es sapratu, ka jūs bija vadījis pats dievs kungs, kad no­sūtījāt mani izraut no krievu rokām briesmīgo ieroci, kuru viņi var vērst pret visu civilizēto pasauli. Tas bija vēsturisks brīdis, pane Zoja, zvēru jums pie šļahtas goda. Kā zvērs es metos uz virtuvi, no kurienes nāca troksnis. Es ieraudzīju Gariņu, viņš gāza kaudzē pie sienas galdus, maisus un kastes. Pamanījis mani, viņš pakampa ādas čemodānu, kurā viņš parasti glabāja apa­rāta modeli, un ieskrēja blakus istabā. Es izrāvu revol­veri un metos viņam pakaļ. Viņš jau vēra vaļā logu, grasīdamies lēkt laukā. Es .izšāvu, viņš — čemodānu vienā rokā, revolveri otrā — atkāpās istabas kaktā, aiz­barikadējās ar gultu un sāka šaut. Tā bija īsta divkauja, pane Zoja. Lode caururba man cepuri. Pēkšņi viņš pār­klāja muti un degunu ar kādu lupatu, pastiepa pret mani metala cauruli — atskanēja šāviens, ne skaļāks par šampanieša korķa paukšķi, un tai pašā sekundē tūk­stoši sīku nadziņu iecirtās man nāsīs, kaklā, krūtīs, sāka mani plosīt, aiz neizturamām sāpēm acis pieplūda ar asarām, es sāku šķaudīt, klepot, manas iekšas kāpa augšā, un, piedodiet, pane Zoja, uznāca tāds vēmiens, ka es novēlos uz grīdas.

— Difenilhlorarsēns sajaukumā ar fosgēnu, piec­desmit procenti katra, lēta manta, mēs ar šīm granātām tagad apbruņojam policiju, — Rollings piebilda.

— Tā … Panam taisnība, tā bija gāzes granāta … Par laimi, caurvējš gāzi ātri izkliedēja. Es nācu pie sa­maņas un pusdzīvs aizvilkos līdz mājām. Es biju saindēts, sakauts, aģenti meklēja mani pa visu pilsētu, atlika tikai bēgt prom no Ļeņingradas, to mēs arī izdarījām ar lie­lām briesmām un pūlēm.

Tiklinskis noplātīja rokas un saguma, atdodamies žē­lastībai. Zoja pavaicāja:

— Jūs esat pārliecināts, ka arī Garins bēga no Krie­vijas?

— Viņam vajadzēja pazust. Pēc šī skandāla viņam tik un tā būtu bijis jādod paskaidrojumi kriminālizmek- lēšanas nodaļai.

— Bet kāpēc viņš izraudzījās tieši Parīzi?

— Viņam vajadzīgas ogles — piramīdas. Viņa apa­rāts bez tām tikpat kā nepielādēts ierocis. Garins ir fi­ziķis. No ķīmijas viņš neko nesajēdz. Pēc viņa pasūtī­juma pie šīm piramīdām strādāju es, vēlāk tas, kas sa­maksāja par to ar savu dzīvību Krestovkas salā. Taču Gariņam ir vēl viens kompanjons šeit, Parīzē, tam viņš arī nosūtīja telegramu uz Batinjolas bulvāri. Garins at­brauca šurp, lai sekotu mēģinājumiem ar piramīdām.

— Kādas ziņas jūs esat ievākuši par inženiera Ga­riņa līdzdalībnieku? — Rollings noprasīja.

— Viņš dzīvo trūcīgā viesnīcā Batinjolas bulvārī, mēs bijām tur vakar, vārtnieks mums šo to pastāstīja,— Semjonovs atbildēja. — Sis vīrs ierodas mājās vienīgi pārgulēt. Nekādu mantu viņam nav. No mājām viņš iz­iet buraudekla apmetnī, kādus Parīzē valkā mediķi, la­boranti un ķīmijas studenti. Acīm redzot viņš strādā kaut kur turpat tuvumā.

— Izskats? Nelabais jūs rāvis, kāda man daļa gar viņa buraudekla apmetni? Vai vārtnieks jums aprakstīja viņa izskatu? — Rollings uzkliedza.

Semjonovs un Tiklinskis saskatījās. Polis pielika roku pie sirds.

— Ja pans vēlas, mēs šodien pat dabūsim ziņas par šā kunga izskatu.

Rollings ilgi klusēja, viņa uzacis saraucās.

— Kāds pamats jums apgalvot, ka tas, ko jūs vakar redzējāt kafejnīcā Batinjolas bulvārī, un cilvēks, kas iemuka pazemē Zvaigznes laukumā, — viena un tā pati persona, tieši inženieris Garins? Jus jau vienreiz kļudī- jāties Ļeņingradā. Ko?

Polis un Semjonovs atkal saskatījās. Tiklinskis aug­stākā mērā delikāti pasmaidīja:

— Pans Rollings taču negribēs apgalvot, ka Gariņam katrā pilsētā ir dubultnieki …

Rollings spītīgi papurināja galvu. Zoja Monroza sēdēja, ietinusi rokas sermuļādās, un vienaldzīgi rau­dzījās pa logu.

Semjonovs teica:

— Tiklinskis pārāk labi pazīst Gariņu, kļūdīšanās nav iespējama. Tagad svarīgi noskaidrot ko citu, Rol­ling. Atvēlēsiet mums vieniem pašiem nodarīt šo lietu — kādā jaukā rītā atstiept uz Malzerbas bulvāri aparātu un plānus vai arī strādāsiet kopā ar mums?

— Nekādā gadījumā, — negaidīti ierunājās Zoja, jo­projām raudzīdamās pa logu. — Misters Rollings visai interesējas par inženiera Gariņa mēģinājumiem, miste­ram RolHngam visai vēlams iegūt īpašuma tiesības uz šo izgudrojumu, misters Rollings vienmēr darbojas stin­gras likumības robežās; ja misters Rollings būtu noti­cējis kaut vienam vārdam no tā, ko šeit nupat stāstīja Tiklinskis, tad, protams, nekavētos piezvanīt policijas komisāram, lai nodotu varas iestādēm šādu nelieti un noziedznieku. Bet, tā kā misters Rollings lieliski saprot, ka Tiklinskis sagudrojis visu šo notikumu, lai izvilinātu iespējami vairāk naudas, tad viņš augstsirdīgi atļauj arī turpmāk sniegt viņam sīkus pakalpojumus.

Pirmoreiz pie brokastu galda Rollings pasmaidīja, izņēma no vestes kabatas zelta zobu bakstāmo un iedūra starp zobiem. Tiklinskim uz sasarkušās pieres ar tālu at- kāpušamies matiem parādījās sviedri, vaigi nolūka. Rol­lings teica:

— Jūsu uzdevums: piegādāt man precīzas un izsme­ļošas ziņas pēc punktiem, kas šodien tiks jums darīti zināmi pulksten trijos Malzerbas bulvārī. No jums tiek prasīts kārtīgu detektīvu darbs — nekas vairāk. Nevienu soli, nevienu vārdu bez mana rīkojuma.

Balts, stiklots, mirdzošs pazemes dzelzceļa ziemeļu- dienvidu līnijas vilciens ar klusu dārdoņu joņoja pa tum­šām dzīlēm zem Parīzes. Līkumotajos tuneļos garām aiz- zibēja elektrisko vadu tīmekļi, cementa masīvā iedob­tas nišas, kur, skrejošo uguņu apspīdēts, spiedās strād­nieks, dzelteni burti uz melna fona: «Du Bonnet», «Du Bonnet», «Du Bonnet», apzīmēdami riebīgu dzērienu, kuru reklāmas ar varu dzina parīziešu apziņā.

Acumirklīga pietura. Pazemes gaismas pielieta sta­cija. Krāsaini reklāmu taisnstūri: «Brīnišķīgas ziepes», «Izturīgas bikšu lences», «Zābaksmērs ar lauvas galvu», «Autoriepas «Sarkanais sātans»», gumijas papēži, izpār­došana par lētām cenām universālos preču namos — «Luvra», «Daiļā puķu pārdevēja», «Lafajeta galerija».

Skaļš, smejošs pūlis — piemīlīgas universālveikalu pārdevējas, izsūtāmie zēni, ārzemnieki, jauni cilvēki ap­spīlētās žaketēs, strādnieki sviedrainos kreklos, kas sa­bāzti zem kumača jostām, — spiezdamies virzās uz vil­cienu. Momentāli atbīdās stikla durvis … «O-o-o-o,» pārskan nopūta, un dāmu cepurītes, izbolītas acis, vaļā pavērtas mutes, sasarkušas, jautras, saniknotas sejas vienā virpulī sāk gāzties iekšā. Konduktori ķieģeļkrāsas blūzēs, ieķērušies rokturos, ar vēderu iespiež publiku va­gonos. Blīkšķēdamas aizcērtas durvis; aprauts svilpiens. Vilciens kā ugunīga lenta ienirst pazemes melnajās velvēs.