Duglass Prestons - Ķeceris

- Es nevaru noturēties, trūkst jaudas! - Dolbijs sauca. - Hār- lan, vēl piecus procentus.

- Mēs esam tukšā, - Sentvinsents atzina. - Ja pieprasīsim vēl, nogāzīsim visu tīklu.

Iekārta rēca tik skaļi, ka bezmaz neļāva Fordam domāt. Domas juceklīgi kūņojās, kamēr viņš lasīja vizualizētajā mirdzošos vār­dus. Valsts divpadsmit gudrākie prāti uzskatīja to par Dievu. Tas nebija maznozīmīgi.

Nenolaidieties līdz kautrībai! Jūs esat mani mācekļi. Jums ir vara ap­griezt otrādi pasauli. Kādā dienā zinātne būs savākusi vairāk pierādī­jumu par patiesību nekā reliģija visā tās pastāvēšanas laikā. Ļaudis tā turas pie ticības tamdēļ, ka tiem tā vajadzīga. Viņi ir izslāpuši pēc tās. Jūs neliegsiet cilvēkiem ticību, taču piedāvāsiet tās vietā citu. Es neesmu nācis aizvietot jūdu un kristiešu Dievu, bet gan to papildināt.

- Klau! - Vordlo negaidīti iesaucās. - Augšā norisinās vēl kaut kas!

- Kas tur ir? - Hazēliuss jautāja.

Vordlo steigšus pārskatīja monitorus.

- Te… iedarbojusies signalizācija vairākas vietās gar perimet­ru. Nez no kurienes uzradušies cilvēki… izskatās agresīvs pūlis… Sasodīts, kas tas?

- Agresīvs pūlis? - Hazēliuss pa pusei pagriezās, ar vienu aci skatidamies vizualizētājā. - Ko tu stāsti?

- Bez jokiem, vesela varza kareivīgu ļautiņu… Kungs tētīt, jūs neticēsiet… Viņi metas virsū žogam… Plēš to nost… Tur ir sākušies kārtīgi nemieri. Neiedomājami! īsts, pilnasinīgs dumpis - kā no zila gaisa.

Fords pagriezās pret galveno apsardzes monitoru. Kamera lif­ta torņa galā raidīja panorāmas ainu. Pūlis, nesdams lāpas un kabatas lukturīšus, dižodamies ar primitīviem ieročiem, plūda šurp no Renesceļa puses un spiedās pret perimetra žogu, līdz ļau­žu masa to nogāza zemē. No lidlauka puses bija dzirdama sprā­dziena dunoņa, un virs koku galotnēm negaidot uzšāvās liesmas.

- Viņi pielaiduši uguni angāriem pie lidlauka! - Vordlo ieau­rojās. - Kas tie tādi ir un no kurienes uzradušies?

VULFS VĒROJA, KĀ GAR TITĀNA DURVĪM KAREIVJI izvie­to spridzekļus un izvelk vadus līdz detonatoram. Viņi šķita pavi­sam mierīgi, gandrīz pašpaļāvīgi, it kā augām dienām to vien da­rītu kā spridzinātu kalnus.

Vulfs piegāja pie klints malas. Gar pašu dzegu stiepās klintī iecementēts cauruļžogs. Viņš satvēra salto tērauda margu un vē­rās milzīgajā, kalnu ieskautajā tuksnesī, kas bija izvietojies des­mit tūkstoš kvadrātjūdžu platībā. Necaurredzamajā tumsā tikai vietumis atspīdēja pa gaišam punktiņam. No lejas uzpūta vēss vējiņš, nesdams zemes smaržu un kādas nakts puķes vieglu aro­mātu. Pēc nolaišanās ar virvi gar klints sienu Vulfs staigāja, lepns kā gailis. Varens stāsts, ar kuru padižoties draugiem Losalamosā.

Aiz muguras bija dzirdama rāciju šņākoņa un daži nesapro­tami vārdi. Viņš pagriezās paskatīties. Vīrieši, kas darbojās ap lā­diņiem, bija pārtraukuši darbu un, sapulcējušies ap Dērfleru, steigšus runāja rācijās. Vulfs mēģināja saklausīt, taču sacītā jēga nebija uztverama. Acīmredzot nodcis kas neparedzēts.

Vulfs pieslīdēja klāt.

- Ei, kas lēcies?

- Virsotnē sācies uzbrukums. Neviens nezina, kas tie par cil­vēkiem.

Brīnišķīgi, domās nopukojās Vulfs.

No augšas gar klintīm atbalsojās daži skaļi paukšķi, un debe­sis virs galdkalna dzegas iezaigojās sarkanā krāsā.

- Kas tur notiek?

Millers pameta ašu skatienu uz Vulfu.

- Lidlauka angāriem pielaista uguns… Viņi aplenkuši helikop­teru.

- Kas? Velns ar ārā, kas tie viņi tādi ir?

Millers pakratīja galvu. Pārējie vienības locekļi bija iegrimuši drudžainās sarunās ar karavīriem, kas bija palikuši augšā. Pauk­šķi kļuva aizvien skaļāki, un Vulfs piepeši aptvēra, ka tie ir šāvie­nu blīkšķi. Atskanēja kluss kliedziens. Visi pacēla galvu. Pēc brī­ža kaut kas pašāvās garām no augšas, ilga, aizžņaugta kliedziena pavadīts. Tas pazibēja platformas prožektora gaismā un tūlīt pa­zuda - tas bija cilvēka augums uniformā. Kliedziens pēkšņi aprā­vās tālu lejā līdz ar klusu būkšķi un birstošu akmentiņu graboņu.

- Velns parāvis, kas tas bija? - viens no karavīriem iebļāvās.

- Frenkiju nosvieda no klints!

- Skatiedes! Uzbrukums no augšas! - kliedza cits karavīrs.

Visi neaptveramās šausmās raudzījās uz desmitiem tumšu stā­vu, kas slīdēja lejup pa virvēm.

SLUDINĀTĀJS RASELS EDIJS VĒROJA, kā draudze pārlingo pēdējo karavīru pāri klints malai. Lai arī caur un caur nīzdams vardarbību, viņš saprata, ka šis karavīrs bija pretojies Dieva gri­bai. Lai tā notiek! Varbūt viņi atradīs mierinājumu un atpestīša­nu, kad Kristus augšāmcels viņus no mirušajiem un šķīstīs no grē­ka savu ganāmpulku. Varbūt.

Viņš uzrāpās uz Humvee motora pārsega un pārskatīja notie­košo. Karavīri bija atklājuši uguni uz viņa draudzi, un tā kā cu- nami bija vēlusies uz klints malu, līdz lielākā daļa karavīru bija pazuduši pāri dzegai melnajā tumsā.

Lai notiek Viņa prāts.

Sludinātājs Edijs vērās uz brīnumu, šoseja bija pārpildīta ar ticīgajiem, kas nāca no Renesceļa puses, tumsā spīdinādami lā­pas un kabatas lukturīšus. Ticīgo straume plūda pāri žogam no­robežotajā zonā un izklīda, gaidot turpmākos norādījumus. Pus- jūdzes attālumā liesmas no degošajiem lidlauka angāriem snaik- sdjās pāri izspūrušajām koku galotnēm, pāri galdkalna virsmai metot spilgd sarkanu gaismu. Gaisā virmoja asa degvielas un de­gošas plastmasas smaka.

Viņam priekšā ļaudis drūzmējās gar klints malu. Karavīri klints augšpusē bija pametuši krietni daudz ekipējuma, un Douks acīm­redzot prata ar to apieties. Viņš bija Edijam atzinies, ka desmit gadus nodienējis īpašajos spēkos, tāpēc tagad palīdzēja cilvēkiem dkt galā ar siksnām un lencēm, ar dažādām karabīnēm un citām detaļām, kā arī rādīja, kā laisdes lejup gar klind, neatlaidīgi iegal­vodams, ka viņi to spēj.

Un viņi dešām spēja. Ar šādu aprīkojumu tas nebija grūd. Ne­bija vajadzīgas nekādas īpašās prasmes. Daudzi Doukam tuvu­mā stāvošie cits aiz cita pagaisa aiz klints malas virvēs - kā ūdenskritums, kas aizslīd tumsā pāri kraujas malai. Tie, kas bija nolaidušies, sūtīja augšup siksnas, cilpas un karabīnes, ko varē­ja izmantot nākamie.

Edijs vēroja Douku skaļi izkliedzam pavēles. Ieslēdzis rāciju, Edijs sazinājās ar grupiņu, kas uzturējās lidlaukā.

- Redzu, ka esat pielaiduši uguni angāriem. Lielisks darbs.

- Ko mums iesākt ar helikopteru?

- Vai tas ir apsargāts?

- Viens karavīrs un vēl arī pilots. Bruņots… un diezgan satra­kojies.

- Nogalināt abus. - Vārdi paspruka, pat neapdomājoties. - Ne­ļaujiet viņiem pacelties gaisā.

- Labi, mācītāj.

- Vai tur ir kāda smagā tehnika?

- Te ir ekskavators.

- Izdragājiet skrejceļus un helikopteru nolaišanās laukumu.

Edijs vēroja pūli. Spītējot ceļu policijas pūlēm un masu ares­tiem, cilvēku bija aizvien vairāk. Neaptverama aina. Pienācis laiks sākt nākamo uzbrukuma fāzi.

Edijs pacēla rokas un sauca:

- Kristieši! Klausieties!

Aizvien pieaugošais pūlis izlīdzinājās un pierima.

Edijs norādīja ar drebošu pirkstu.

- Vai redzat augstsprieguma elektrības vadus?

- Rausim nost! - kāds pūli iebļāvās.

- Tieši tā! Mēs atslēgsim "Izabellai" elektrību! - viņš sauca. - Es aicinu brīvprātīgos uzrāpties torņos un noplēst vadus!

- Plēšam nost! - pūlis auroja. - Plēšam nost!