ALEKSANDRS VOLKOVS: SEPTIŅI PAZEMES KARAĻI

Protams, Ružero arī viņam deva piekrišanu izpildīt viltīgo nodomu un lūdza neko neuzsākt bez viņa ziņas.

Atgriezdamies mājās, Ružero domāja:

«Interesanti, kas būs tālāk? Vai tikai divi viltnieki atrastos starp pazemes valdniekiem? Vai ar to vien beigsies?»

Ak vai, nebeidzās vis. Laika glabātāju izsauca pie sevis uz slepenām sarunām karalis Eljana, Karoto, Lamente … Pat sa- čākstējušais Arbusto — arī tas bija sadomājis novākt savus sāncenšus un valdīt vienpersonīgi.

— Mans dzīves laiks vairs nav ilgs, — čapstināja deviņ- desmitgadīgais Arbusto, — un es nevaru tērēt laiku miegam. Kaut vai divus trīs gadus, bet man vajag pabūt vienīgajam valdniekam mūsu zemē …

Bet desmitgadīgais Bubala atkārtoja sava audzinātāja vārdus:

— Es esmu jaunāks par visiem, tātad pārvaldīšu valsti ļoti ilgi un savas valdīšanas laikā veikšu daudz slavenu darbu.

Ružero visiem viltniekiem apsolīja palīdzību, un tie visi pa­lika apmierināti ar šīm sarunām, visi apsolīja viņam visneiespē­jamākos labumus.

Protams, ka Biedēklis un Ella uzzināja par šiem viltīgajiem nodomiem. Malkas Cirtējam, sēdot mucā ar eļļu, ne domāt ne­gribējās par citu sazvērestību izjaukšanu, bet slimajam Lau­vam bija apnikusi dzīve, kaut gan viņš aiz mīlestības pret Ellu negāja augšā.

Ružero steidzās pie Smaragda pilsētas valdnieka tūlīt pēc satikšanās ar karali Mentaho. Biedēklis atzina par pareizu viņa šķietamo piekrišanu un ieteica novilcināt laiku, līdz būs pilnīgi nobeigti darbi Svētajā alā. Otra Ružero vizīte mazāk izbrīnīja salmu gudreli, bet pēc tam viņš pat nebrīnījās.

— Visi karaļi — kā zem zemes, tā augšā — ir vienlīdz vil­tīgi un cietsirdīgi ļaudis, — sacīja Biedēklis. — Padomājiet vien, viņiem visiem, sākot ar piena puiku Bubalu un beidzot ar sagrabējušo Arbusto, — visiem iešāvusies prātā viena un tā pati doma — tikt vaļā no saviem radiem — sāncenšiem, lai pil­nīgi sagrābtu varu. Un, zināt, cienījamais Ružero, es nemaz nešaubos, ka ikkatrs no viņiem nomušītu savus radus burvju miegā.

— Es par to esmu pilnīgi pārliecināts, — apstiprināja Ru­žero.

— Bet kāpēc viņiem visiem tik vienādas vēlēšanās? — turpi­nāja Biedēklis. — Gluži vienkārši viņus apstulbina karaliskās varas godība, kurā viņi negrib dalīties ar citiem. Es ļoti prie­cājos, ka man ienāca prātā doma par viņu pāraudzināšanu. Un es esmu pārliecināts, ka tad, kad tas būs izdarīts, viņi nebūs slikti cilvēki . . .

Alā izplatījās vēsts: Ellas un viņas draugu buršanās tuvojas beigām, un drīz Lielais Mehāniķis būs uzvarēts. Sī ziņa karaļos izraisīja gaviles — viņi taču visi cerēja tikt vaļā no sāncen­šiem un kļūt par vienpersoniskiem valdniekiem.

Drīzumā tika noteikta brīnuma piepildīšanās diena un stunda. Svinību rīkotāji — Laika glabātājs Ružero un hronists Arigo — paziņoja, ka tajās var piedalīties visi, kas vēlas, bet tikai tādi, kas kādreiz bijuši iemidzināti. Bija pavēlēts stingri sekot, lai šī prasība tiktu izpildīta, jo tās pārkāpšana varētu novest pie visa pasākuma sagrāves.

Bija pat pasludināts, ka novēlojušos neielaidīs Svētajā alā. Saprotams, ka pēc tāda brīdinājuma jau ilgi pirms sākuma visi ziņkārīgie bija klāt. Atnāca karaļi ar sievām un bērniem, mi­nistri un padomnieki, galvenie pārvaldnieki un vienkāršie pār­valdnieki, visu pakāpju sulaiņi, karaļu sargi un spiegi . ..

Kokpauri bija uzcēluši ap baseinu akmens solus, iekārtojot tos plaša amfiteātra veidā. Pirmajā goda rindā novietojās ka­raļi ar ģimenēm, tālāk sēdēja ministri, padomnieki. Vienkār­šākā publika aizmugurē stāvēja kājās.

Simtiem fosforisku gaismekļu pie ielūgto viesu cepurēm ap­gaismoja alu ar maigu gaismu bez ēnām, viss bija saredzams pat visattālākajos stūros.

Pie pašas baseina malas stāvēja runātāju tribīne.

Nekad vēl zemes dzīles nebija sevī slēpušas tādu iespai­dīgu ainu. Karaliskie galmi bija novietojušies pa sektoriem — pēc Lielās Padomes paraduma. Un likās — pati septiņkrāsainā, vistīrākajos toņos mirdzošā varavīksne nolaidusies no debe­sīm un zaigo visās nokrāsās . . .

Ap baseinu noteiktos attālumos stāvēja svētkiem par godu pārkrāsotie kokpauri.

Tribīnē uzkāpa Ella ar baltu nūjiņu rokā. Šoreiz viņai līdzi nebija Totiņa — sunīti atstāja atpūtas istabā kāda Mirkšķoņa uzraudzībā.

Aiz Ellas stāvēja Fredis Kanings, meistars Lestars, hronists Arigo un Laika glabātājs Ružero. Viņi visi, tāpat kā Ella, kaut ko bija sažņauguši saujās. Ella sāka runāt skaidrā, skanīgā balsī, ko labi varēja saklausīt visā alā:

— Jūsu majestātes, Pazemes valstības pilsoņi! Lai atgūtu pa­zudušo Aizmidzinošo ūdeni, mums vajadzēja veikt ilgu, grūtu un bīstamu darbu … Jā, bīstamu, jo pie mazākās mūsu kļūmes Alas gars, jau reizi Rufa Bilāna neapdomīgā soļa aizkaitināts, varēja nežēlīgi izrēķināties ar mums. — Klausītājiem pāršalca izbaiļu čuksts. — Bet mēs rīkojāmies saprātīgi un pēc sis­tēmas . . .

Kas ir sistēma, to neviens klātesošais nezināja. Nezināja arī pati Ella. Lestars bija samācījis meiteni pateikt tādu vārdu, un tas radīja pret runātāju lielu cieņu.

Ella turpināja:

— Un patlaban mēs esam pārliecināti par panākumu. — Viņa pavicināja nūjiņu un sāka skaitīt buramos vārdus: — Bambara, maramba, tariki, variki, kuporos, šaforos, bariki, šariki! Bargais gars, Lielais Mehāniķi, atkāpies visdziļākajās zemes dzīlēs un atdod mums savu dārgumu — Aizmidzinošo ūdeni!

Ella trīs reizes piespēra kāju pie klona, un pēc trešā pie­sitiena kaut kur dziļumos varēja saklausīt dobju troksni un rē­koņu (šo teatrālo efektu bija meistariski sagatavojis Lestars).

Šausmās nobālēdami skatītāji gandrīz vai paģība, bet šajā mirklī no lielās caurules baseinā sāka brāzt apžilbinoša ūdens strūkla!

Mežonīgs daudzbalsu kliedziens pieskandināja alu.

— Viņš! Tas ir viņš! — kliedza priekā prātu zaudējušie ļau­dis. — Es to pazīstu pēc zilganā spīduma! Bet es — pēc bur­buļu šņākoņas! Un es — pēc smaržas! . . .

Kad uztraukums norima, tribīnē uzkāpa Ružero. Viņa runa turpinājās apmēram pusstundu. Viņš pārstāstīja seno notikumu par to, kā pirmo reizi atklāts brīnumūdens, kā Laika glabātājs Bellino iedomājies aizmidzināt karaļus viņu starpvaldības laikā un kā šī kārtība mierīgi ilgusi gadu simteņu gaitā. Runa bija diezgan garlaicīga, un daži klausītāji sāka iekrākties. Bet runas beigas spieda visus sasprindzināt uzmanību. Ružero teica:

— Agrāk Aizmidzinošais ūdens no zemes dzīlēm parādījās tikai reizi mēnesī un drīz aizplūda atpakaļ — tāda bija Lielā Mehāniķa griba. Bet fejas Ellas un viņas draugu burvju māksla izrādījās stiprāka. Tagad brīnišķīgais dzēriens mūsu rīcībā būs visu gadu un mēs varēsim visus, kas vēlēsies, aizmidzināt katrā laikā un cik vien ilgi vajadzīgs.

Katrs karalis nodomāja, ka šis mājiens mērķēts viņam, sola viņa viltīgā nodoma drīzu piepildījumu, un viņi visi pieņēma cienīgu stāju.

Ružero nokāpa no tribīnes, arvien vēl žņaugdams saujā kādu mazu priekšmetu. Laika glabātāju nomainīja nākamais runātājs, karalis Mentaho. Klausītāji saīga: Mentaho traki mīlēja runāt un runāt.

Un tiešām — viņš sāka iztālēm. Izteicis savu cieņu augstajiem viesiem, karalis sāka izklāstīt Biedēkļa dzīves stāstu, kuru bija dzirdējis no viņa paša, pēc tam pārgāja uz Dzelzs Malkas Cir­tēja dzīves stāstu un jau taisījās runāt par Lauvu, kad piepeši sāka žāvāties. Viņš paguva aizsoļot līdz savai vietai un tur aiz­miga burvju miegā. Un gandrīz vienā un tajā pašā laikā aiz­miga visi, kas atradās alā, izņemot Ellu, Fredi, Lestaru, Ružero un Arigo. Viņi bija turējuši saujā briljantus, un tas viņus glāba no Aizmidzinošā ūdens izgarojumiem. Un, protams, neaizmiga kokpauri. Viņi stulbi bolīja savas pogu acis, nesaprazdami, kas notiek.