Elena Djugana Djugana - BURVJU KAĶI

Antons Čehovs

Katram cilvēkam piemīt vismaz viena veida parapsiholoģiskas spējas. Parasti tās iedala četrās grupās. Varbūt jums ir spēcīga intuīcija (jūs instinktīvi "zināt", nojaušat "ar iekšieni"). Varbūt jums piemīt gaišredzības spējas (jūs redzat pravietiskus sapņus, vīzijas gaišā die­nas laikā). Varbūt jums ir spējas psihometrijā (jūs varat ar taustes palīdzību gūt informāciju no priekšmetiem un cilvēkiem). Un tad vēl pēdēja grupa: audiogaišredzība. Tā izpaužas kā skaņas, ko jūs domās dzirdat, tie var būt vārdi vai frāzes (iekšējais monologs skaidri pasaka jums, kas gaidāms). Šo pēdējo spēju varat iztēloties kā uz ausīm uzliktas austiņas.

Parapsiholoģisko spēju darbības lauks un kombināciju varianti ir bezgalīgi, tās var vēl pastiprināt ar tādu palīgu kā kaķis, ar tā spēku un enerģiju. Nav jau brīnums, ka kaķiskā maģija tiek saistīta ar

parapsiholoģiskām spējām, kā esam noskaidrojuši līdz šim, kaķis ir dzīvnieks, kas apveltīts ar intuīciju, pilns noslēpumu un gudrības.

Sai vārdošanai jūs piesauksiet lūša enerģiju un dievieti Freiju. Freija, kaķu pavēlniece, ir zintnieku, orākulu un priesterieņu dieviete. No Freijas palīdzības labumu gūs visa veida parapsiholoģiskās darbības. Pieslēgšanās lūša enerģijai palīdzēs rast pieeju visām snaudošajām gaišredzības spējām, kas jau mīt jūsos. Gaišredzība ir spēja redzēt vai citādi sajust informāciju par cilvēkiem un lietām, kuru fiziski nav jūsu tuvumā. Tie ir telepātiski iespaidi, kas pārveidoti redzes tēlos. Vienkāršāk runājot, jūs "redzat". Vīzija ilgst dažas sekundes vai maz­liet ilgāk, tas ir atkarīgs no jūsu talanta. Parasti gaišredzība saistīta ar nākotnes notikumiem, bet tā var attiekties arī uz cilvēkiem un no­tikumiem pagātnē.

Vislabāk varētu paskaidrot ar piemēru. Pirms vairākiem gadiem es kopā ar vīru devos braucienā uz Austrumkrastu. Atvaļinājuma pē­dējā dienā mēs izlēmām nedaudz novirzīties no maršruta un iegriez­ties kādā vēsturiskā pilsētiņā Konektikutā. Pilsētā bija organizēta ekskursija, lai apskatītu vēsturiskās ēkas, tajā skaitā māju, kurā kādu laiciņu uzturējies Džordžs Vašingtons. Doma mums likās laba, un mēs pieteicāmies ekskursijā. Galu galā izrādījās, ka vietējās vēstures

biedrības gide veda ekskursijā tikai mūs divus vien. Viņa izrādīja mums nama telpas, daudzās bija oriģinālās astoņpadsmitā gadsimta mēbeles, un mēs apstājāmies uz kādas guļamistabas sliekšņa. Kamēr gide stāstīja par attiecīgā gadsimta mēbelēm un konkrēto gultu ar četriem pīlāriem, es pamanīju uz gultas pārklāja izliktu meitenes tērpu. Skatoties uz šo seno kleitu, jutu asaras sakāpjam acīs un ka­molu kaklā. Vizuāli redzēju tumšmatainu meitenīti, kas tā arī nekad nekļuva pieaugusi.

Pēc tam, it kā atbildot manām domām, gide norādīja uz tērpu un paskaidroja, ka reiz tā piederējusi meitenītei, kas te dzīvojusi astoņ­padsmitajā gadsimtā. Bēdīgi, bet meitene saslimusi un nomirusi.

Pati negaidīju, ka ierunāšos, bet teicu: "Vai viņas vārds nesākās ar M? Meja vai Mērija?"

Gide noelsās un raudzījās manī platām acīm. "Jā, viņu sauca Mē- rija.

Aizvēru acis un ievilku elpu. "Tā, Elēna," es teicu sev. Kad saņemu kādu spēcīgu impulsu, es parasti izsaku visu skaļi. Nu jau bija par vēlu atkāpties, tāpēc es spēru laukā visu. Vīrs sažņaudza man roku, tas bija reizē atbalsts un taktisks lūgums nepārbiedēt mūsu gidi. Bet man vajadzēja pārliecināties, vai vīzija ir pareiza. "Meitenei bija sep­tiņi vai astoņi gadi, kad viņa nomira." Es pateicu to kā faktu, nevis jautāju, vai tā ir.

Gide apstiprināja manis teikto, pēc tam pajautāja, kā esmu to zinājusi. Laikam jau teicu, ka esmu "jutīga" pret senām mājām, gide tikai noskatījās manī lielām acīm. Kad kāpām augšup uz bēniņiem,

vīrs pavilka mani maliņā un pajautāja, vai man kas nekaiš. Pačukstēju tikai, ka man uzmācas vieglas skumjas.

"Vai tu redzi to meitenīti?" viņš klusi vaicāja.

"Viņa nav spoks," es teicu, "viņa šeit jutās laimīga, viņu visi mī­lēja. Redzu, kā viņa rotaļājās šajā istabā, bet redzu to kā atmiņas. Viņa pašlaik neatrodas šeit."

Tātad, jā, gaišredzību var izmantot, lai redzētu notikumus un cilvēkus gan pagātnē, gan nākotnē. Attiecībā uz mani man ļoti palīdzēja tas, ka iemācījos strādāt kopā ar lūsi kā sabiedroto. Viņš iemācīja man, kā paturēt pie sevis vīzijā ieraudzīto. Šos buramvārdus jūs varat izmantot, kad vēlaties saņemt atbildi uz kādu jautājumu, kas ar parastiem līdzekļiem nebūtu iespējams.

Lai rezultāti būtu labāki, iesaku šo vārdošanu veikt piektdienā, Freijas dienā. Būtu labi, ja tajā iekristu pilns mēness, bet jūs varat darboties arī tukšā mēness fāzē, kas simbolizē slēptās zināšanas un noslēpumus. Tagad, tieši pirms vārdošanas, rūpīgi izlasiet visu apakš­nodaļu līdz galam. Šai burvestībai nepieciešams, lai tiktu izietas visas pakāpes no sākuma līdz galam.

Lai sagatavotos vārdošanai un nonāktu atbilstošā noskaņojumā vīziju gaidīšanai, iesaku iedegt dažas sveces, bet pārējo apgaismo­jumu aptumšot. Paņemiet piezīmju bloknotu un zīmuli, lai tas būtu

pa rokai, ja gadītos kādi telepātiski tēli, ko vēlēsieties piefiksēt. Varat izmantot arī šīs grāmatas pielikumā dotās dienasgrāmatas lappuses. Apsēdieties ērti, atslābinieties. Necentieties par katru cenu sakrustot kājas jogas pozā, vienkārši atslābinieties - ja tas jums nozīmē gulēšanu uz grīdas, tad dariet tā. Kad esat iekārtojies, izsakiet trīs reizes šādus vārdus:

"Freija, kaķu pavēlniece, uzklausi, ko lūdzu, Paliec pie manis, kamēr aicinu vīziju. Lūsi, noslēpumu glabātāj, klusuma kaki, Dod man gaišredzības vīziju!"

Pēc tam aizveriet acis un koncentrējieties savam jautājumam. Visu laiku domājiet par meklējamo informāciju, ļaujiet, lai tēli plūst jums gar acīm. Iedomājieties, ka jūsu prāts ir kā tukšs TV ekrāns. Nemēģiniet virzīt tēlus, lai tie plūst paši. Dodiet sev apmēram piec­padsmit minūtes laika, paskatieties, kas notiks. Nu atveriet acis un ātri pierakstiet zīmīgākos gūtos iespaidus.

Kad esat beiguši, dziļi ievelciet elpu, noskaitiet līdz četri, pēc tam lēnām izelpojiet. Piecelieties, saberzējiet rokas, aktīvi kustieties. Tiešām aktīvi. Apstaigājiet apkārt visam kvartālam, uzkopiet virtuvi, varbūt izejiet dārzā un paravējiet dobes. Kāpēc? Tāpēc, ka fizisks darbs nodrošinās jūsu pilnīgu atgriešanos materiālajā pasaulē. Citādi jūs vēl pusi dienas staigātu kā apmāts.

Viena no interesantām blakusparādībām tam, kāpēc cilvēku pie­saista panteras enerģija, ir tā, ka šie cilvēki parasti jau no dabas ir apdāvināti ar psihometrijas spējām, t. i., spēju sajust tēlus un gūt ie­spaidus par cilvēkiem ar taustes palīdzību vien. Tā var darboties, pie­skaroties kādam bieži lietotam priekšmetam, piemēram, gredzenam, rokas pulkstenim, atslēgu saišķim. Ja cilvēks ir tiešām spējīgs, viņš var nolasīt informāciju arī no senām fotogrāfijām. Turot attiecīgo priekšmetu rokā, jūs varat (ar taustes palīdzību) uztvert psihiskās emanācijas, vibrācijas, kas plūst no priekšmeta, kurš ilgi bijis ciešā saskarē ar īpašnieku. Ja runa ir par senu fotogrāfiju, vislabāk to ap­raksta teiciens - jūs ieraugāt šo personu. Jūs sajūtat auru, emocijas, pašu personību. Fotogrāfijā iemiesots personas tēls, ja gribat, būtība, un tieši to jūs arī sajūtat "ieraugot".