Džonatans Svifts: GULIVERA CEĻOJUMI

Meiteņu skolās dižciltīgās meitenes tiek audzinātas tāpat kā zēni, tikai viņas apģērbj godīgas kalpones, bet vienmēr kādas skolotājas vai viņas palīdzes klātienē, līdz tās sāk apģērbties pašas, un parasti tas notiek piecu gadu vecumā. Un, ja kādreiz atgadās, ka šīs aukles pastāstījušas meitenēm kādu briesmīgu vai bezjēdzīgu pasaku vai izklaidējušas tās ar kādu muļķīgu joku, kā to pie mums mēdz darīt istabenes, tad aukles publiski tiek trīsreiz nopērtas ar pātagu, uz vienu gadu ieslodzītas cietumā un izsūtītas uz visu mūžu valsts visattālākajā nomalē. Jaunās dāmas kaunas no gļēvulības un muļķības tāpat kā vīrieši un nicina visus personiskos greznumus, atskaitot pieklājību un tīrību; es neievēroju arī nekādu starpību viņu izglītībā dzimumu atšķirības dēļ, tikai sieviešu vingrojumi nav tik smagi, un tām tiek dotas dažas pamācības mājsaimniecībā, un mācību kurss ir īsāks, jo liliputu princips ir, ka dižciltīga vīra sievai jābūt sapratīgai un patīkamai dzīves biedrei, tāpēc ka viņa nebūs mūžam jauna. Kad meitenes ir divpadsmit gadu vecas, kas liliputiem ir precību vecums, viņu vecāki vai aizbildņi pārved tās mājās, izteikdami dziļu pateicību skolotājiem, un jaunā dāma parasti šķiras no savām draudzenēm ar asarām.

Zemas kārtas meiteņu skolas bērniem iemāca dažādus darbus, atbilstošus viņu dzimumam un stāvoklim; meitenes, kas nozīmētas par māceklēm, paliek skolā līdz septiņu gadu vecumam, pārējās līdz vienpadsmit gadiem.

Zemāko ļaužu ģimenes, kuru bērnus audzina šajās skolās, bez gada maksas, kas ir iespējami zema, iemaksā skolas mantzinim mazu daļu no savas mēneša algas - meitas pūram; tāpēc visu vecāku izdevumus ierobežo likums, jo liliputi domā, ka būtu ļoti netaisni, ja cilvēki, ļaudamies savām dziņām, laistu pasaulē bērnus, bet viņu uzturēšanu atstātu sabiedrībai. Kas attiecas uz dižciltīgām personām, tad tās uzņemas saistības atlikt katram bērnam zināmu summu, kas atbilst viņa stāvoklim, un šie kapitāli tiek lietpratīgi un ļoti taisnīgi pārvaldīti.

Zemnieki un strādnieki patur savus bērnus mājās, jo viņu nodarbošanās ir tikai apstrādāt un kopt zemi, un tāpēc viņu audzināšana sabiedrību var maz interesēt, bet vecie un slimie tiek novietoti slimnīcās, jo ubagošana šai valstī nav pazīstama.

Varbūt es varētu ziņkāro lasītāju izklaidēt, attēlojot savus mājas apstākļus un dzīves veidu šai zemē, kur uzturējos deviņus mēnešus un trīspadsmit dienas. Apstākļu spiests, es izmantoju savas tehniskās zināšanas un pagatavoju sev no ķeizara parka lielākajiem kokiem diezgan ērtu krēslu un galdu. Divsimt šuvējām tika uzdots pašūt man kreklus, gultas veļu un galdautus no visstiprākā un rupjākā audekla, kādu tās varēja dabūt, bet arī to viņām vajadzēja šūšanai salikt vairākās kārtās, jo visbiezākais audekls bija vēl daudz smalkāks par mūsu muslīnu. Viņu linu audums ir parasti trīs collas plats un trīs pēdas garš. Šuvējas noņēma man mēru, kad biju nogulies zemē: viena stāvēja pie mana kakla, otra pie ceļgala ar izstieptu stipru virvi, kuras galu katra no tām turēja rokā, kamēr trešā izmērīja virves garumu ar vienu collu garu lineālu. Tad viņas izmērīja manu labās rokas īkšķi un ar to apmierinājās, jo, pēc matemātiskiem aprēķiniem, divkāršs īkšķa apkārtmērs līdzinās rokas stilba apkārtmēram, un līdzīgas attiecības ir starp kakla un vidukļa apmēriem, un, kad es zemē noklāju savu veco kreklu viņām kā paraugu, tās man pašuva piemērotu veļu. Trīssimt drēbniekiem bija līdzīgā kārtā uzdots pagatavot man apģērbu, bet tie mani izmērīja ar citādiem paņēmieniem. Es nometos ceļos, un tie pieslēja kāpnes līdz manam kaklam; pa šīm kāpnēm viens no viņiem uzrāpās un nolaida auklu ar galā piesietu svinu no manas apkakles līdz grīdai, un tas bija mana kamzoļa garums, bet savu vidukli un rokas es izmērīju pats. Kad mans uzvalks bija gatavs, un to pašuva manā mājā (jo vislielākajā viņu mājā tam nebūtu pieticis vietas), tad tas ļoti atgādināja no sīkiem drēbes gabaliņiem darinātu segu, kādas mēdz gatavot angļu dāmas, tikai mans uzvalks bija vienas krāsas.

Trīssimt pavāru gatavoja man ēdienu mazās, ērtās būdās, kas bija uzceltas ap manu māju, kurās tie dzīvoja ar savām ģimenēm, un viņi man vārīja divus ēdienus katrā maltītē. Es paņēmu rokā divdesmit sulaiņus un noliku tos uz galda, bet simt sulaiņu apkalpoja mani, stāvēdami uz grīdas, daži turēdami savās rokās gaļas bļodas, daži ar vīna un citu dzērienu mucām plecos, un sulaiņi, kas stāvēja uz galda, visu to uzvilka augšā ar atjautīgi ierīkotām virvēm, kā mēs Eiropā mēdzam pacelt spaini no akas. Katra viņu gaļas bļoda bija man tikai viens kumoss un muca viņu dzērienu - viens prāvs malks. Liliputu jērgaļa nav tik laba kā mūsējā, bet viņu vērša gaļa ir lieliska. Reiz man iedeva tik lielu fileja gabalu, ka biju spiests noēst to trijos kumosos, bet tas bija rets gadījums. Mani kalpotāji izbrīnījās, redzot mani apēdam gaļu ar visiem kauliem, kā manā dzimtenē mēdz ēst cīruļa kājiņas. Viņu zosis un tītarus es parasti noriju uzreiz, un man jāatzīstas, ka tie ir daudz garšīgāki par mūsējiem. Viņu sīkputnus varēju paņemt uz sava naža gala pa divdesmit vai trīsdesmit uzreiz.

Kādu dienu viņa ķeizariskā majestāte, kas bija dzirdējis par manu dzīves veidu, izteica vēlēšanos, ka viņš pats, viņa ķeizariskā dzīves biedre un augstdzimušie prinči un princeses būtu laimīgi (kā viņam labpatikās izteikties) pusdienot ar mani. Viņi visi ieradās, un es tos nosēdināju parādes krēslos uz sava galda tieši iepretim sev un viņu pavadoņus tiem blakus. Flimneps, lords mantzinis, arī bija šeit ar savu balto zizli, un es ievēroju, ka viņš bieži mani uzlūkoja ar skābu seju, ko izlikos neievērojam, bet ēdu vairāk, nekā parasts, savai dārgajai dzimtenei par godu un galmam par izbrīnu. Man ir daži personiski iemesli domāt, ka šī viņa majestātes vizīte deva Flimnepam ieganstu mani nomelnot sava kunga acīs. Šis ministrs bija aizvien bijis mans slepens ienaidnieks, lai gan ārēji viņš pret mani bija daudz laipnāks, nekā tas parasts viņa drūmajam raksturam. Viņš darīja imperatoram zināmu «viņa valsts kases slikto stāvokli», ka viņš esot spiests izdarīt naudas aizņēmumus uz lieliem procentiem, ka valsts aizņēmumu zīmju kurss nokritis par deviņiem procentiem zem nominālvērtības, ka manis uzturēšana esot maksājusi viņa majestātei vairāk nekā pusotra miljona spragu (liliputu vislielākā zelta monēta mazas saktas lielumā) un ka, vispār runājot, imperatoram būtu ieteicams, līdzko rodas izdevība, no manis atbrīvoties.

Man ir pienākums aizstāvēt kādas cēlas dāmas reputāciju, kura bija nevainīgi cietusi manis dēļ. Valsts mantzinim bija uznācis greizsirdības untums pret savu sievu, jo daži ļaunprātīgi mēlneši viņam bija pastāstījuši, ka viņas gaišība esot iedegusies neprātīgā kaislē pret mani, un kādu laiku galmā klīda skandalozas tenkas, ka viņa esot slepeni ieradusies manā dzīvoklī. Es šeit svinīgi paskaidroju, ka tie ir nelietīgi apmelojumi, kuriem nav nekāda cita pamata kā vienīgi atklāta un nevainīga draudzība, ko viņas gaišība man izrādīja. Es atzīstos, ka viņa bieži ieradās manā mājā, bet vienmēr publiski, un vienmēr viņas karietē līdz bija vēl trīs personas, parasti viņas māsa, meita un kāda no labākajām paziņām; bet tādā veidā mani apciemoja arī daudzas citas galma dāmas, un es varu kā lieciniekus piesaukt visus savus kalpotājus - vai tie kādreiz redzējuši pie manām durvīm apstājamies karieti un nezinājuši, kādas personas tajā sēž. Šādos gadījumos, kad kalpotājs man viesi bija pieteicis, es parasti tūlīt devos pie durvīm un apsveicinājies paņēmu karieti ar abiem zirgiem ļoti piesardzīgi savās rokās (ja karietē bija iejūgti seši zirgi, važonis vienmēr četrus zirgus atjūdza) un uzliku tos uz galda, kuram apkārt biju uzstādījis pārvietojamas margas piecu collu augstumā, lai izvairītos no nelaimes gadījumiem; un bieži uz mana galda bija reizē četras iejūgtas karietes pilnas ar sabiedrības dāmām, kamēr es sēdēju savā krēslā, noliecis seju pāri tām, un, kad sarunājos ar viešņām vienā karietē, važoņi pārēj ās karietes lēnām vizināja pa manu galdu. Esmu ļoti patīkami pavadījis daudzas pēcpusdienas šādās sarunās. Bet es uzaicinu kancleru un divus viņa spiegus (es viņu vārdus nosaukšu atklāti) Klastrilu un Dranlo pierādīt, ka jebkad kāda persona pie manis ieradusies inkognito, izņemot sekretāru Reldreselu, kuru pie manis bija sevišķā uzdevumā atsūtījusi viņa ķeizariskā majestāte, kā es to jau iepriekš atstāstīju.