Gijs Mopasans - Mīlulis

Atsēdusies Forestjē kundze izjautāja Diruā par Alžīrijas topogrāfiju, kas viņai bija pilnīgi sveša. Pēc desmit minūtēm viņa par to zināja tikpat daudz, cik Diruā pats, un nodiktēja nelielu nodaļu par koloniju politiku un ģeogrāfiju, lai informētu lasītāju un tam palīdzētu izprast nopietnos jautājumus, kas tiks aplūkoti turpmākajos rakstos.

Tad viņa turpināja ar izbraukumu uz Orānas departamentu, ar izdomātu izbraukumu, kur runa bija galvenokārt par sievietēm – mauru, jūdu un spāniešu sievietēm.

– Lasītājus cits nekas neinteresē, – Forestjē kundze sacīja.

Nobeidza viņa ar uzturēšanos Saīdā, augstas plakankalnes piekājē, turklāt ar jauku, mazu romānu starp apakšvirsnieku Žoržu Diruā un spāniešu meiču no alvas pārstrādāšanas fabrikas Ainelhadžarā. Forestjē kundze attēloja abu satikšanos naktī akmeņainajos, kailajos kalnos, kur klintīs rēja šakāļi, hiēnas, arābu suņi.

– Turpinājums rītdienas numurā! – viņa līksmā balsī sacīja. Un pieceldamās piebilda: – Cienījamais kungs, nu jūs redzat, kā sacer avīžrakstus.

Lūdzu, parakstieties.

Diruā vilcinājās.

– Parakstiet taču!

Viņš sāka smieties un lappuses apakšā parakstījās “Žoržs Diruā”.

Forestjē kundze, joprojām smēķēdama, staigāja šurp un turp pa istabu, un jaunais vīrietis nenolaida acu no viņas, neatrazdams vārdus, kā viņai pateikties, būdams laimīgs viņas tuvumā, izjuzdams tīri juteklisku baudu par intimitāti, kas radās starp abiem. Diruā šķita, ka viss apkārtējais, pat ar grāmatu plauktiem aizsegtās sienas, bija daļiņa no viņas. Sēdekļiem, mēbelēm, gaisam, kurā lidinājās tabakas smarža, itin visam piemita kaut kas īpatnējs, labs, maigs, valdzinošs, kas izplūda no viņas.

Piepeši Forestjē kundze jautāja:

– Kā jums patīk mana draudzene de Marela kundze?

Šis jautājums pārsteidza Diruā.

– Kā lai pasaku?.. Man viņa šķiet… man viņa šķiet ļoti valdzinoša.

– Vai ne?

– Jā, protams…

Diruā labprāt būtu piebildis: “Bet ne tik valdzinoša kā jūs,” – taču neuzdrošinājās.

– Un, ja jūs zinātu, cik viņa ir interesanta, īpatnēja, gudra! – Forestjē kundze turpināja. – Viņa ir bohēmiete, īsta bohēmiete. Tāpēc viņas vīrs viņu nemīl. De Marela kungs saskata tikai Klotildes trūkumus, bet neprot novērtēt labās īpašības.

Diruā jutās pārsteigts, uzzinot, ka de Marela kundze ir precējusies. Tomēr tas bija gluži dabiski.

Viņš jautāja:

– Ak tad… viņa ir precējusies? Ar ko nodarbojas viņas vīrs?

Forestjē kundze mazliet paraustīja plecus un uzacis, un šajā vienotajā kustībā izpaudās it kā zīmīgs norādījums, ko Diruā īsti neizprata.

– O! Viņš ir Ziemeļu dzelzceļa līnijas inspektors. Parīzē viņš ir vienu nedēļu mēnesī. Klotilde to sauc par svēto nedēļu vai savu obligāto dienestu, vai arī par klaušām. Kad jūs iepazīsiet tuvāk de Marela kundzi, tad redzēsiet, cik viņa asprātīga un jauka. Apciemojiet viņu drīzumā.

Diruā vairs nedomāja par promiešanu, viņam likās, ka te viņš paliks vienmēr, ka ir savās mājās. Bet durvis klusu atvērās, un bez pieteikšanas ienāca kāds gara auguma kungs.

Ieraudzījis vīrieti, tas apstājās. Forestjē kundze mirkli it kā apmulsa, bet tad, kaut gan viegls sārtums iesitās viņai vaigos, sacīja parastajā balsī:

– Nāciet iekšā, mīļais draugs. Iepazīstināšu jūs ar Šarla biedru, topošu žurnālistu Žoržu Diruā kungu.

Pēc tam gluži citādā tonī viņa pavēstīja:

– Mūsu labākais un intīmākais draugs grāfs de Vodreks.

Abi vīrieši sasveicinājās, cieši ieskatīdamies viens otram acīs, un Diruā tūlīt sāka atvadīties.

Viņu neaicināja palikt. Neveikli nomurminājis dažus pateicības vārdus, viņš paspieda Forestjē kundzei roku, vēlreiz palocījās pret atnācēju, kura seja joprojām palika salta un stinga kā īstam augstāko aprindu cilvēkam, un devās projām galīgi apjucis, it kā būtu izdarījis kādu muļķību.

Kad Diruā nonāca uz ielas, viņu pārņēma skumjas, nomāca neskaidra apbēdinājuma izjūta. Ejot uz priekšu, viņš centās izprast, kāpēc viņu pēkšņi pārņēmusi šī melanholija. Viņš neatrada tai izskaidrojuma, bet visu laiku viņam stāvēja prātā grāfa de Vodreka bargā, jau pavecā seja ar sirmajiem matiem, ļoti bagāta, pašapzinīga cilvēka mierīgais, augstprātīgais izskats.

Beidzot Diruā atskārta, ka šī svešinieka ierašanās, izjaucot burvīgo divvientulību, ar kuru sirds jau bija sākusi aprast, modinājusi viņā šo stindzinošo bezcerību, ko dažkārt spēj radīt kāds nejauši izdzirdēts vārds, garām ejot redzēts sveša cilvēka posts vai gluži kāds sīkums.

Un viņam likās arī, ka šis kungs nezin kāpēc bija juties neapmierināts, sastopot viņu pie Forestjē kundzes.

Līdz pulksten trijiem Diruā vairs nekas nebija darāms, un bija tikai divpadsmit. Kabatā viņam vēl atlikuši seši franki piecdesmit: viņš devās uz Divala ēdnīcu ieturēt brokastis. Pēc tam pastaigājās pa bulvāri un, tikko pulkstenis sita trīs, devās augšā pa “Franču Dzīves” redakcijas galvenajām kāpnēm.

Izsūtāmie, rokas sakrustojuši, sēdēja uz soliņa un gaidīja, bet šveicars aiz letes, kas bija gandrīz kā neliela katedra, šķiroja tikko pienākušo pastu. Viss bija aranžēts lieliski, lai imponētu apmeklētājiem. Kalpotāji izturējās iespaidīgi, cienīgi, iznesīgi, kā pieklājas liela laikraksta redakcijas priekštelpā.

– Vai es varētu runāt ar Valtera kungu? – Diruā jautāja.

– Direktora kungam patlaban ir apspriede, – šveicars atbildēja. – Esiet tik laipni un mazliet uzgaidiet. – Un viņš norādīja uz uzgaidāmo istabu, kas jau bija pilna apmeklētāju.

Tur bija gan pašapzinīgi, lepni kungi ar ordeņiem, gan trūcīgi ģērbušies ļaudis, kas, lai apslēptu veļu, bija aizpogājuši līdz kaklam svārkus, kuriem uz krūtīm rēgojās traipu zīmējumi, kas atgādināja kontinentu un jūru aprises uz ģeogrāfiskām kartēm. Gaidītāju vidū bija arī trīs sievietes. Viena no tām, glīta, smaidīga, izgreznojusies, izskatījās kā kokote; viņas kaimiņiene, ar grumbainu, stingu, traģisku seju, arī bija izgreznojusies, tikai daudz atturīgāk: no šīs sievietes dvesa kaut kas nolietots, mākslots, kas parasti piemīt vecām aktrisēm, – it kā uzsvaidzināta sen zudusi jaunība, it kā izplēnējušas mīlestības rūgtenā smarža.

Trešā sieviete bija sēru tērpā; iespiedusies kaktā, viņa sēdēja kā izmisusi atraitne. Diruā iešāvās prātā, ka viņa laikam gan atnākusi lūgt žēlastības dāvanu. Neviens netika aicināts pie laikraksta izdevēja, kaut gan bija aizritējušas jau vairāk nekā divdesmit minūtes.

Tad Diruā attapās un, piegājis pie šveicara, sacīja:

– Valtera kungs uzaicināja mani ierasties trijos. Paskatieties vismaz, vai mans draugs Forestjē nav redakcijā.

Viņu tūlīt ieveda pa garu koridoru lielā zālē, kur četri kungi kaut ko rakstīja, sēdēdami pie plata, zaļa galda.

Forestjē stāvēja pie kamīna un, kūpinādams cigareti, spēlēja bilboketu. Spēlē viņš bija veikls un katru reizi uztvēra lielo dzeltena bukša bumbu uz mazās koka tapiņas. Viņš skaitīja:

– Divdesmit divi, divdesmit trīs, divdesmit četri, divdesmit pieci.

– Divdesmit seši, – sacīja Diruā.

Nepārtraucot vienmērīgos rokas vēzienus, Forestjē paskatījās uz viņu:

– Tu jau klāt! Vakar man izdevās uzķert piecdesmit septiņas reizes no vietas. Pie mums tikai Senpotens ir stiprāks par mani. Vai pie šefa jau biji? Nekas nav jocīgāks par veco kraķi Norbēru, kad viņš spēlē bilboketu. Viņš tā atpleš muti, it kā gribētu bumbu norīt.