Diruā galīgi apjucis atrāvās no durvīm, jo dzirdēja stāvu zemāk straujus soļus un svārku čaukstēšanu.
Tūlīt pat pieklauvēja pie durvīm, kuras viņš nupat bija aizvēris. Viņš tās atvēra, un istabā iedrāzās de Marela kundze aizelsusies, ārkārtīgi uztraukusies.
– Vai tu dzirdēji? – viņa murmināja.
Viņš izlikās, ka nekā nezina.
– Nē, ko tad?
– Kā viņi mani apvainoja!
– Kas?
– Nelieši, kas dzīvo apakšā.
– Nē, jel runā, – kas tad noticis?
De Marela kundze sāka elsot un nespēja izrunāt ne vārda.
Diruā noņēma viņai cepuri, atlaida vaļā korseti, atguldīja gultā, paberza deniņus ar samitrinātu dvieli. Viņa raudāja aizelsdamās. Tikko dziļais satraukums mazliet norima, viņa ļāva vaļu sašutumam un dusmām.
Viņa gribēja, lai Diruā tūlīt nokāpj lejā, kaujas ar tiem nekauņām, nosit tos.
– Bet tie taču ir strādnieki, rupji ļaudis, – viņš centās nomierināt de Marela kundzi. – Lieta nonāktu līdz tiesai, tevi uzrādītu, varbūt pat aizturētu, – tas tevi pazudinātu.
Tad viņai ienāca prātā kaut kas cits.
– Bet kā mēs tagad rīkosimies? Šurp es vairs nevaru nākt.
– Gluži vienkārši: es pārvākšos uz citu istabu, – Diruā atbildēja.
– Jā, bet tas vilksies ilgi, – de Marela kundze čukstēja.
Piepeši viņa kaut ko iedomājās un uzreiz kļuva jautra.
– Nē, es atradu izeju, atļauj man rīkoties un neraizējies ne par ko, – viņa sacīja. – Rīt no rīta atsūtīšu tev zilu vēstulīti.
Par “zilām vēstulītēm” de Marela kundze sauca pneimatiskā pasta vēstules, kas cirkulēja Parīzē.
Tagad viņa jau smaidīja, sajūsmināta par savu izgudrojumu, ko negribēja tam atklāt. Todien viņa sevišķi neprātīgi izpauda savu kaisli.
Tomēr, kāpjot lejā, viņa atkal uztraucās un smagi atbalstījās uz sava mīļākā rokas, jo kājas viņai ļodzījās.
Kāpnēs viņi nevienu nesastapa.
Tā kā Diruā vēlu cēlās, tad bija vēl gultā, kad ap pulksten vienpadsmitiem pastnieks atnesa apsolīto, zilo vēstulīti. Diruā to atvēra un izlasīja:
“Satiksimies šodien piecos Konstantinopoles ielā 127. Liec atslēgt Diruā kundzes noīrēto dzīvokli.
Tevi skūpsta Klo.”
Tieši pulksten piecos viņš iegāja pie durvju sarga lielā mājā, kur tika izīrēti mēbelēti dzīvokļi, un jautāja:
– Vai Diruā kundze šeit noīrējusi dzīvokli?
– Jā, kungs.
– Lūdzu, ievediet mani tanī.
Šveicars, acīmredzot pieradis pie delikātām situācijām, kurās jābūt piesardzīgam, vērīgi paskatījās uz viņu un, izvēloties no liela atslēgu saišķa vajadzīgo, jautāja:
– Vai jūs esat Diruā kungs?
– Jā, protams.
Pēc brītiņa Diruā iegāja mazā divistabu dzīvoklī, kurš atradās apakšstāvā un kura durvis bija tieši pretī šveicara istabiņai.
Salonā bija diezgan tīras, raibas tapetes, sarkankoka mēbeles, pārvilktas ar zaļganu ripsu, ko rotāja dzelteni raksti, un grīdu sedza paklājs, kas bija tik plāns, ka tam cauri varēja just dēļus.
Guļamistaba bija tik mazītiņa, ka trīs ceturtdaļas no tās aizņēma gulta. Platā, tipiskā mēbelētu istabu gulta sniedzās no vienas sienas līdz otrai, aizsegta ar smagiem, ziliem ripsa aizkariem un pārklāta ar sarkanu dūnu segu, uz kuras rēgojās aizdomīgi plankumi.
Diruā noraizējies un neapmierināts pukojās: “Tas man maksās ellīgi dārgi. Atkal vajadzēs aizņemties. Cik muļķīgi viņa rīkojusies!”
Atvērās durvis, un strauji, svārkiem plīvojot, ieskrēja Klotilde, rokas atpletusi. Viņa bija sajūsmināta.
– Jauki, vai ne? Šeit ir tik jauki! Un nav nekur jākāpj, pašā pirmajā stāvā! Var ieiet un iziet pa logu, pat šveicars neredzēs. Kā mēs šeit viens otru mīlēsim!
Diruā vēsi noskūpstīja Klotildi, neuzdrošinādamies izteikt jautājumu, kas viņam dega uz mēles. Uz apaļā galdiņa istabas vidū Klotilde uzlika prāvu saini. Viņa to attina un izņēma gabalu ziepju, flakonu tualetes ūdeņa, sūkli, kārbiņu ar matadatām, zābakpogu aizāķējamo un šķēres matu cirtošanai, ar ko sakārtot nepaklausīgās šķipsnas uz pieres, kuras vienmēr izjuka.
Klotilde iekārtojās ar lielu prieku, meklēdama katram priekšmetam piemērotu vietu.
Vilkdama vaļā atvilktnes, viņa pļāpāja:
– Man vajadzēs atnest mazliet veļas, lai vajadzības gadījumā varētu pārmainīt. Tas būs ļoti ērti.
Ja es nejauši, staigājot pa ielu, salīšu, tad varēšu nākt te nožāvēties. Mums katram būs sava atslēga, un vienu atstāsim pie durvju sarga, ja mēs nejauši aizmirstu paņemt līdzi savu. Noīrēju uz trim mēnešiem, protams, uz tava vārda, jo es taču nevarēju uzdot savu.
Tad Diruā jautāja:
– Tu man pateiksi, kad vajadzēs maksāt?
– Dārgais, ir jau samaksāts! – viņa vienkārši atbildēja.
– Tātad esmu tavs parādnieks? – viņš turpināja.
– Nē, draudziņ, tas uz tevi neattiecas, es pati gribēju atļauties šo mazo kaprīzi.
Viņš izlikās noskaities.
– Nu nē! To es nepieļaušu.
Ar lūdzošu seju viņa piegāja pie tā un uzlika rokas tam uz pleciem.
– Lūdzu, Žorž, man būs tik liels prieks, tik liels prieks, ka mūsu ligzdiņa ir mana, tikai mana! Tas taču nevar tevi aizvainot? Vai ne? Es gribētu, ka tas būtu mans veltījums mūsu mīlestībai. Saki, ka esi ar mieru, mīļais Žorž, saki!..
Klotilde lūdzās ar skatienu, ar lūpām, ar visu būtni.
Diruā ilgi nepiekāpās, izlikās neapmierināts, taču galu galā pieļāvās un īstenībā atrada, ka tā ir gluži pareizi.
Kad Klotilde aizgāja, viņš, rokas berzēdams, nočukstēja: “Cik viņa tomēr ir jauka!” Kāpēc šī doma viņam radās tieši šodien, – par to viņš galvu sevišķi nelauzīja.
Pēc dažām dienām Diruā atkal saņēma zilu vēstulīti, kurā bija rakstīts:
“Šovakar ieradīsies mans vīrs pēc pusotra mēneša inspekcijas brauciena. Nedēļu nevarēsim satikties. Cik nepatīkami, dārgumiņ!
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской картой Visa, MasterCard, Maestro, со счета мобильного телефона, с платежного терминала, в салоне МТС или Связной, через PayPal, WebMoney, Яндекс.Деньги, QIWI Кошелек, бонусными картами или другим удобным Вам способом.
Saint-Potin (fr.) – burtiski: svētās tenkas. (Tulk. piez.)
