Forestjē neapmierināti paraustīja plecu:
– Ja būsi tik nenoteikts, tu sabojāsi sev karjeru. Vecais Valters cerēja, ka dabūs tavu materiālu. Pateikšu viņam, ka tu dosi rītdien. Ja tu domā, ka varēsi saņemt naudu, nekā nedarīdams, tad tu rūgti maldies.
Pēc brītiņa viņš piebilda:
– Kal dzelzi, kamēr tā karsta, sasodīts!
– Esmu beidzis, – Senpotens pieceldamies sacīja.
Atgāzies krēslā, Forestjē ieņēma gandrīz svinīgu pozu, grasīdamies dot norādījumus, un tad pievērsās Diruā:
– Redzi, kopš divām dienām Parīzē atrodas ķīniešu ģenerālis Li-Teng-fu, kas apmeties viesnīcā “Kontinentāls”, un radža Taposahibs Ramaderao Pali, kurš apmeties viesnīcā “Bristole”. Jūs viņus abus intervēsiet.
– Neaizmirsti galvenos punktus, ko tev norādīju, – Forestjē turpināja, pievērsdamies Senpotenam. – Izvaicā ģenerāli un radžu, ko viņi domā par Anglijas rīcību Tālajos Austrumos, kā skatās uz tās kolonizācijas un domīniju sistēmu, vai cer uz Eiropas un it īpaši uz Francijas iejaukšanos.
Brītiņu klusējis, Forestjē piebilda, it kā balsī izteikdams pārdomas:
– Mūsu lasītājiem būs ārkārtīgi interesanti dabūt zināt, ko domā Ķīna un Indija par jautājumiem, kuri patlaban tik ļoti saista sabiedrisko domu.
Paskatīdamies uz Diruā, Forestjē vēl piemetināja:
– Ievēro labi, kā Senpotens rīkosies, viņš ir lielisks reportieris; centies iemācīties, ar kādiem paņēmieniem piecu minūšu laikā no cilvēka var izvilkt visu.
Tad Forestjē atkal svinīgi ķērās pie rakstīšanas, acīmredzot nodomājis nodibināt stingru distanci, ierādīt pienācīgo vietu savam kādreizējam pulka biedram un tagadējam kolēģim.
Tikko viņi bija pāri slieksnim, Senpotens sāka smieties un teica Diruā:
– Kāds lielības gailis! Laužas pat mūsu priekšā.
Itin kā uzskatīdams mūs par saviem lasītājiem.
Kad viņi jau soļoja pa bulvāri, reportieris jautāja:
– Vai iedzersim kaut ko? – Jā, labprāt. Ir tik karsti.
Abi iegriezās kādā kafejnīcā un pasūtīja atspirdzinošu dzērienu. Senpotens sāka runāt. Viņš stāstīja par avīzi un visu ko pārsteidzoši lietpratīgi un sīki.
– Šefs? Īsts ebrejs! Jūs jau zināt, ka ebrejs nekad nemainās. Kāda rase!
Senpotens minēja dažus spilgtus vecā Valtera skopuma izpaudumus, kurš Izraeļa dēliem tik raksturīgs, – sīkumaina taupība, kaulēšanās par niecīgiem grašiem, apkaunojoša cenas pazeminājuma izdiedelēšana, visi augļotāju paņēmieni.
– Un, par spīti visam, viņš ir lāga vīrs, kas netic nekam un visus vazā aiz deguna. Avīzi, kas ir oficioza, katoliska, liberāla, republikāniska, orleāniska, īsta kārtu kūka, viņš dibinājis tikai tādēļ, lai ar to atbalstītu savas biržas operācijas un dažādos pasākumus. Šai ziņā viņš ir spēcīgs, nopelna miljonus ar akciju sabiedrībām, kurām nav ne četri sū kapitāla…
Senpotens nemitīgi turpināja, uzrunādams Diruā par “dārgo draugu”.
– Vecais blēdis reizēm izsaka Balzaka varoņu cienīgus vārdus. Iedomājieties, vienudien atrodos viņa kabinetā kopā ar veco graustu Norbēru un donkihotu Rivalu, te pēkšņi ienāk mūsu administrators Montlens ar visā Parīzē pazīstamo safj anādas portfeli padusē. Valters paceļ snīpi: “Kas jauns?”
Montlens vientiesīgi atbild: “Nupat samaksāju sešpadsmit tūkstošus franku, ko bijām parādā par papīru.”
Šefs izbailēs salēcās: “Kā jūs teicāt?”
“Es nupat samaksāju parādu Privā kungam.”
“Jūs esat traks!”
“Kāpēc?”
“Kāpēc… kāpēc… kāpēc…”
Noņēmis brilles no deguna, Valters tās noslaucīja. Pēc tam pasmīnēja savu blēdīgo smīnu, kas ikreiz savelkas ap tuklajiem vaigiem, kad viņš grasās pateikt kaut ko dzēlīgu vai bezkaunīgu, un zobgalīgā, pārliecinātā tonī ierunājās: “Kāpēc? Tāpēc, ka mēs būtu varējuši izspiest četrus līdz piecus tūkstošus rabata.”
Montlens brīnīdamies iebilda: “Bet, Valtera kungs, visi rēķini taču bija pilnīgā kārtībā, es pats tos pārbaudīju, un jūs akceptējāt…”
Tad šefs, atkal kļuvis nopietns, sacīja: “Nedrīkst būt tik vientiesīgs kā jūs. Jums jāzina, Montlena kungs, ka parādus vajag uzkrāt un tad izkaulēt atlaides.”
Senpotens ar pazinēja skatienu pakratīja galvu.
– Ko jūs teiksiet? Vai nav īsts Balzaks?
Diruā nebija lasījis Balzaku, tomēr atbildēja ļoti pārliecināti:
– Jā, piķis un zēvele!
Pēc tam reportieris nosauca Valtera kundzi par muļķa zosi, Norbēru de Varenu par vecu nelaimes putnu, Rivalu par Fervaka kopiju. Tad viņš atgriezās pie Forestjē:
– Tam vienkārši ir laimējies apprecēt tādu sievu – un vairāk nekas.
– Kas viņa īsti ir par sievieti? – Diruā jautāja.
Senpotens paberzēja rokas.
– Tā ir šķelme, slīpēts sievišķis! Vecā uzdzīvotāja grāfa de Vodreka mīļākā, kurš tai iedeva pūru un izprecināja…
Diruā pēkšņi juta saltas trīsas, muskuļi krampjaini savilkās, viņā modās tieksme izlamāt un iecirst pļauku šim vecajam tenku maisam. Bet viņš to tikai pārtrauca, ieprasīdamies:
– Vai Senpotens ir jūsu īstais vārds?
Reportieris bez mazākā apjukuma atbildēja:
– Nē, mans vārds ir Tomā. Tikai redakcijā mani iesaukuši par Senpotenu 1 1 Saint-Potin (fr.) – burtiski: svētās tenkas. (Tulk. piez.)
.
– Man rādās, ka ir jau vēls, un mums vēl jāapmeklē abas ievērojamās personas, – sacīja Diruā, maksādams par tēriņu.
Senpotens sāka sirsnīgi smieties.
– Jūs nu gan vēl esat vientiesīgs! – viņš teica. – Vai jūs tiešām ticējāt, ka es iešu jautāt šim ķīnietim un indietim, ko viņi domā par Angliju? It kā es nezinātu labāk, kas viņiem jādomā, lai izpatiktu “Franču Dzīves” lasītājiem. Esmu jau intervējis simtiem ķīniešu, persiešu, indusu, čīliešu, japāņu un citu. Pēc manām domām, viņi visi atbild vienu un to pašu. Man tikai jāpaņem mans raksts par pēdējo iebraucēju un vārdu pa vārdam jānoraksta. Mainās tikai virsraksts, personas vārds, tituli, vecums, pavadoņi. Te nu nedrīkst kļūdīties, jo tad “Figaro” vai “Goluā” uzreiz pieķertu mani. Bet no viesnīcu “Bristole” un “Kontinentāls” šveicariem es piecās minūtēs dabūšu par to visprecīzākās ziņas.
Aiziesim līdz turienei kājām, pa ceļam uzsmēķēsim cigāru. Kopsummā pieprasīsim redakcijā simt sū par braukšanas izdevumiem. Redzi, dārgais draugs, kā rīkojas praktiski cilvēki.
– Laikam gan ir diezgan ienesīgi tādā veidā strādāt par reportieri? – Diruā jautāja.
Žurnālists atbildēja noslēpumaini:
– Jā, tomēr nekas nav tik ienesīgs kā apslēptā reklāma hronikā.
Viņi gāja pa bulvāri uz Madlenas baznīcas pusi.
– Ja jums ir kas darāms, – Senpotens piepeši teica līdzgaitniekam, – jūs man neesat vajadzīgs. Diruā paspieda viņam roku un griezās atpakaļ. Jauno žurnālistu tirdīja doma par “Āfrikas strēlnieka atmiņu” turpinājumu, kas viņam vakarā jāuzraksta. Soļodams pa ielu, viņš prātā pārcilāja dažādus vērojumus, spriedumus, atgadījumus un tā nemanot sasniedza Elizejas lauku avēniju, kur varēja redzēt tikai retus gājējus, jo Parīze šajās tveicīgajās dienās bija tukša.
Paēdis pusdienas vīna pagrabiņā netālu no Triumfa arkas Zvaigznes laukumā, Diruā pa ārējiem bulvāriem lēnām atgriezās kājām mājās un atsēdās pie galda, lai strādātu.
Bet, tikko acu priekšā bija lielā, baltā papīra lapa, viss domās savāktais materiāls izzuda no prāta, it kā viņa smadzenes piepeši būtu izkūpējušas. Diruā pūlējās savākt atmiņu drumslas un saturēt, bet tās tūlīt atkal aizslīdēja vai arī virpuļoja pa galvu juku jukām, un viņš nezināja, kā tās pasniegt, kā ietērpt vārdos un ar kuru iesākt.
Читать дальше
