I
Kad kasiere bija viņam izdevusi atlikumu no simt sū monētas, Žoržs Diruā devās ārā no restorāna.
Jau no dabas staltais bijušais apakšvirsnieks braši izslēja augumu, ar ierastu kustību kareivīgi uzsmailēja ūsas un strauji pārlaida pār vēlīnajiem pusdienotājiem glīta vīrišķa skatienu, kas ir zibenīgs un visu aptverošs kā vanaga skatiens.
Sievietes nolūkojās uz viņu, trīs strādnieku meičas, nenosakāma vecuma mūzikas skolotāja ar nevērīgi sasukātiem matiem zem vienmēr apputējušās cepures un vienmēr greizi sagriezušos kleitu mugurā un divas sīkpilsones, kuras bija kopā ar vīriem, – visas lētās ēdnīcas pastāvīgās apmeklētājas.
Iznācis uz ielas, viņš brīdi palika stāvot un apsvēra, ko nu darīt. Bija 28. jūnijs, un kabatā atlikuši tieši trīs franki četrdesmit līdz mēneša beigām. Tas nozīmēja: divas pusdienas bez brokastīm vai divas brokastis bez pusdienām – pēc izvēles. Rīta maltītes maksāja divdesmit divus sū, turpretī pusdienas trīsdesmit, un viņš nodomāja, ka, apmierinoties ar brokastīm, atliktu viens franks divdesmit, kas savukārt nozīmēja divas porcijas desiņu ar maizi un divus kausus alus, ko varētu izdzert uz bulvāra. Šī izšķērdība bija viņa lielākā nakts izprieca; viņš sāka iet lejup pa Notrdamdeloretes ielu. Diruā soļoja tāpat kā tanīs laikos, kad bija valkājis huzāru uniformu, krūtis izriezis, kājas mazliet ieplezdams, it kā nupat būtu nokāpis no zirga; viņš rupji lauzās uz priekšu pa ļaužu pārpildīto ietvi, ar plecu aizķerdams un grūstīdams pretimnācējus, lai nebūtu jānovirzās no sava ceļa. Diezgan apdilušo cilindru viņš bija pašķiebis uz vienas auss un iedams dūšīgi piecirta ar papēžiem. Viņš izskatījās kā civilistu vidū iejucis, bezbailīgs karavīrs, kas nemitīgi izaicina kādu: garāmgājējus, namus, it visu pilsētu.
Kaut gan jaunajam vīrietim mugurā bija uzvalks par sešdesmit frankiem, tomēr viņam nenoliedzami piemita zināma, diezgan kliedzoša, pavulgāra elegance. Garš, labi veidotu stāvu, mazliet rūsganiem kastaņkrāsas matiem, kas dabiski cirtojās un galvvidū bija pāršķirti ar celiņu, smailām ūsām, kuras šķita spurojamies virs lūpas, dzidri zilām acīm, kuru vidū melnēja mazs redzoklis, – viņš ļoti atgādināja bulvārromānu varoni dēkaini.
Bija viens no tiem vasaras vakariem, kad Parīzē trūkst gaisa. Pilsēta, sakarsusi kā sutas pirts, likās svīstam smacīgajā naktī. Netīrumu notekas pa granīta mutēm izdvesa nelabu dvaku, un pagrabstāvu virtuves pa zemajiem logiem izplatīja trauku mazgājamo ūdeņu un vecu mērču derdzīgos izgarojumus.
Durvju sargi, izmetušies kreklā, pie vārtiem jāteniski sēdēja uz pītiem krēsliem, kūpināja pīpes, un staigātāji vilkās garām gausā gaitā, galvas atseguši, cepuri rokā turēdami.
Sasniedzis bulvāri, Žoržs Diruā atkal apstājās, svārstīgi pārlikdams, kurp nu doties. Viņš tagad labprāt aizietu līdz Elizejas laukiem, nogrieztos pa Buloņas meža aleju, lai zem kokiem mazliet paelpotu svaigu gaisu, taču viņu tirdīja arī kāda cita vēlēšanās, tieksme pēc mīlas dēkas.
Kāda tā būs? Viņš nezināja, bet gaidīja to jau trīs mēnešus katru dienu, katru vakaru. Gan reizēm, pateicoties savam glītajam izskatam un galantajām manierēm, viņš šur tur bija nočiepis pa mīlas mirklim, taču aizvien cerēja gūt vairāk un kaut ko labāku.
Ar tukšu kabatu un karstām asinīm viņš allaž aizsvilās, saskaroties ar staigulēm, kas uz ielas stūra čukst: “Puisīt, vai nāksi man līdzi?” Bet viņš neuzdrošinājās tām sekot, jo nebija ar ko maksāt. Turklāt viņš gaidīja kaut ko citu, ne tik vulgārus skūpstus.
Tomēr viņš jutās labi vietās, kur pulcējas publiskās sievietes, gan balles zālēs, gan kafejnīcās, gan uz ielas. Viņam patika ar elkoni pieskarties tām, uzrunāt tās uz “tu”, ieelpot šo meiču asās smaržas, būt viņu tuvumā. Viņas taču bija sievietes, prieka sievietes. Diruā viņas nenicināja, kā mēdz instinktīvi nicināt ģimeņu tēvi.
Pagriezies uz Madlenas baznīcas pusi, jaunais vīrietis iekļāvās ļaužu drūzmā, kas, tveices mākta, lēni virzījās uz priekšu.
Lielās, pārpildītās kafejnīcas plūda pāri malām, pat uz ietves bija salikti galdiņi, pie kuriem sēdošos dzērējus apspīdēja spožā, spilgtā skatlogu gaisma. Viņu priekšā uz četrstūrainiem vai apaļiem galdiņiem bija glāzes ar sarkaniem, dzelteniem, zaļiem un brūniem dažādu nokrāsu šķidrumiem, un karafēs mirdzēja caurspīdīgi ledus kristāli, kas atvēsināja dzidro ūdeni.
Diruā bija palēninājis gaitu, kāre pēc kāda dzēriena kaltēja kaklu.
Karstas slāpes, vasaras vakara slāpes neatkāpās noviņa, galvā neatlaidīgi urbās doma par lielo labpatiku, kādu sagādā auksti dzērieni, plūzdami mutē. Bet, ja viņš izdzertu vakarā kaut vai pāris kausu alus, tad – ardievu, rītdienas pieticīgās vakariņas! Un viņš bija pārāk labi iepazinies ar bada mokām mēneša beigās.
Viņš nolēma: “Līdz desmitiem man jāizcieš, un tad es izdzeršu savu kausu amerikāņu kafejnīcā. Piķis un zēvele! Kā man slāpst!” Diruā nopētīja visus šos ļaudis, kas varēja, cik tīk, dzesēt slāpes. Izaicinoši un bezbēdīgi viņš soļoja garām kafejnīcām un pēc apģērba, pēc izskata vērtēja, cik kuram no viesiem varētu būt klāt naudas. Viņu sagrāba dusmas pret šiem mierīgi sēdošajiem cilvēkiem. Izkratot to kabatas, atrastu gan zelta, gan sudraba, gan sū monētas. Caurmērā katram būs savi pāris luidori, kafejnīcā ļaužu bija kāds simts; simtreiz divi luidori ir četri tūkstoši franku! Diruā nomurmināja: “Cūkas!” Turklāt iznesīgi nogorījās. Ja gadītos kādu no šiem cilvēkiem notvert kaut kur uz ielas stūra, labi tumšā vietā, Diruā tam apgrieztu sprandu, nudien, bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, kā bija darījis ar laucinieku vistām lielo manevru dienās.
Viņš atcerējās divus Āfrikā pavadītos gadus un kā, dienestā būdams, mazajos apdzīvotajos punktos bija apstrādājis arābus. Nežēlīgs, līksms smīns pazibēja uz lūpām, kad atmiņā atdzīvojās kautiņš, kas trim uledalāna cilts vīriem bija maksājis dzīvību, bet viņam pašam ar dienesta biedriem ienesis divdesmit vistas, divas aitas, zeltu, un turklāt vēl pusgadu viņi par to bija smējušies.
Vainīgie nekad netika atrasti un arī netika sevišķi meklēti, jo arābus pa pusei uzskatīja par karavīru dabisko laupījumu.
Parīzē bija citādi. Te nevarēja kā tālu no civilizācijas laupīt klaji, ar zobenu pie sāniem un revolveri rokā, pavisam brīvi. Diruā sirdī bija dzīvi it visi iekarotā zemē savvaļā palaista apakšvirsnieka instinkti. Ar nožēlu viņš pārdomāja par tuksnesī pavadītajiem pāris gadiem. Tīrais posts, ka nebija tur palicis! Bet viņš bija cerējis uz ko labāku, atgriežoties Francijā. Un tagad!.. Jā, tagad viņš bija uz sēkļa.
Viņš pagrozīja mēli gar smaganām, mazliet paklakšķinādams, it kā gribētu pārliecināties, ka aukslējas ir galīgi sausas.
Laiskais pūlis joprojām lēni slīdēja garām, un Diruā domās nemitīgi atkārtoja: “Gatavie lopi! Visiem šiem stulbeņiem kabatā ir skanošais!” Jautri svilpodams, viņš ar plecu grūstīja garāmgājējus. Aizskartie kungi, īgni kaut ko norūkdami, atskatījās, sievietes iesaucās: “Kāds bezkauņa!”
Pagājis garām Vodeviļu teātrim, Diruā apstājās pretī amerikāņu kafejnīcai un apsvēra, vai nevajadzētu iet iedzert savu kausu, jo slāpes nežēlīgi mocīja viņu. Pirms izšķiršanās viņš paskatījās uz apgaismoto ielas pulksteni. Bija ceturksnis pāri deviņiem. Diruā sevi pazina: tikko pilna glāze alus būs pasniegta, viņš to iztemps. Un ko darīt pēc tam līdz pulksten vienpadsmitiem?
Читать дальше
