Diruā devās tālāk. “Aiziešu līdz Madlenai,” viņš nolēma, “un tad lēnītēm griezīšos atpakaļ.”
Sasniedzis Operas laukuma stūri, viņš sastapās aci pret aci ar tuklu, pajaunu vīrieti, kura seja likās kaut kur redzēta.
Diruā sāka tam sekot, pūlēdamies atcerēties un pusbalsī atkārtodams: “Velns lai parauj! No kurienes es šo tipu pazīstu?”
Labu brīdi viņš velti lauzīja galvu, bet tad pēkšņi, kā dažkārt mēdz notikt ar atmiņu, šis pats vīrietis viņa iztēlē pavīdēja ne tik resns, mazliet jaunāks, ģērbies huzāru uniformā.
– Ei, Forestjē! – Diruā skaļi uzsauca, dažos soļos panāca gājēju un tam uzsita uz pleca. Gājējs pagriezās atpakaļ, paskatījās uz Diruā un jautāja:
– Ko jūs, kungs, no manis vēlaties?
– Tu mani vairs nepazīsti? – Diruā smiedamies atjautāja.
– Nē.
– Žoržs Diruā no sestā huzāru pulka.
– Sveiks, vecais draugs! Kā tev iet? – sniegdams abas rokas, sacīja Forestjē.
– Ļoti labi. Un tev?
– Ak, diemžēl, ne visai. Iedomājies, man plaušas tagad ir galīgi sačākstējušas. Sešus mēnešus no divpadsmit es klepoju; tas nāk no bronhu katara, ko noķēru Buživalā tai gadā, kad atgriezos Parīzē, pirms četriem gadiem.
– Tā? Bet tu izskaties pavisam vesels.
Paņēmis veco dienesta biedru zem rokas, Forestjē sāka tam klāstīt par savu slimību, izstāstīja, kādi ir ārstu uzskati, kādus padomus tie devuši un cik grūti esot viņa stāvoklī sekot šiem padomiem. Viņam ieteicot ziemu pavadīt dienvidos, bet vai tad viņš to varot? Esot apprecējies, labi situēts, strādājot žurnālistikā.
– Es vadu politikas nodaļu “Franču Dzīvē”. “Salūtam” rakstu par senātu un laiku pa laikam “Planētai” literārus apskatus. Tā esmu izlauzis sev ceļu.
Diruā skatījās uz viņu un brīnījās. Forestjē bija pārvērties, ļoti nobriedis. Viņam tagad bija nodrošināta, pašapzinīga cilvēka stāja, izturēšanās un uzvalks un vienmēr labi paēduša cilvēka vēders. Agrāk viņš bija bijis tievs, slaids un lunkans karstgalvis un brēkulis, vienmēr gatavs uz visādiem tračiem. Parīze trijos gados bija viņu padarījusi par citu cilvēku, resnu un nopietnu, pat jau ar dažiem sirmiem matiem deniņos, kaut gan viņam nebija vairāk par divdesmit septiņiem gadiem.
– Uz kurieni tu ej? – Forestjē jautāja.
– Nekur, tāpat vien pastaigājos pirms došanās mājās, – atbildēja Diruā.
– Vai negribi atnākt man līdzi uz “Franču Dzīvi”? Man jāizlasa korektūras, un pēc tam mēs varētu kopā aiziet iedzert pa glāzei alus.
– Labprāt.
Abi sāka soļot uz priekšu, saķērušies rokrokā neliekuļotā tuvībā, kāda mēdz pastāvēt starp skolas un pulka biedriem.
– Ko tu dari Parīzē? – Forestjē apvaicājās.
– Es vienkārši sprāgstu badā, – paraustīdams plecus, atbildēja Diruā. – Kad beidzu dienestu, atbraucu uz šejieni, lai… lai meklētu laimi vai, pareizāk, lai dzīvotu Parīzē. Nu jau pusgadu esmu Ziemeļu dzelzceļa pārvaldes ierēdnis, tūkstoš pieci simti franku gadā – un vairāk nekas.
– Pie joda! Tas nav pārāk spoži, – nomurmināja Forestjē.
– Patiešām ne. Bet kā lai es izsitos? Esmu viens, nevienu nepazīstu, man nav pie kā vērsties.
Ne labas gribas, bet iespēju man trūkst.
Kā praktisks cilvēks, kas prot vērtēt, biedrs nopētīja viņu no galvas līdz kājām un tad pārliecības pilnā balsī sacīja:
– Redzi, draugs, šeit viss atkarīgs no pašapziņas. Izmanīgam cilvēkam vieglāk kļūt par ministru nekā par pārvaldes priekšnieku. Vajag prast uzstāties, nevis lūgt. Bet kā tu, sasodīts, neesi varējis atrast nekā labāka par ierēdņa vietu?
– Esmu meklējis visur, bet nekā neizdevās atrast. Taču patlaban man ir kas padomā: man piedāvā darbu par jāšanas skolotāju Pelrēna manēžā.
Tur man sanāks vismaz trīs tūkstoši franku.
Forestjē spēji apstājās.
– To tu nedari, tas būtu muļķīgi, kaut arī tu nopelnītu desmit tūkstošus. Tu uzreiz aizvērtu durvis savai nākotnei. Kancelejā tu vismaz esi apslēpts, neviens tevi nepazīst, un tu arvien vari no tās aiziet, kad rodas izdevība. Bet, tikko tu būsi bijis jāšanas skolotājs, visam beigas. Tas ir tikpat daudz kā būt par virssulaini restorānā, kur visa Parīze ēd pusdienas. Tikko tu būsi augstāko aprindu vīriem vai viņu dēliem mācījis jāt, viņi vairs nespēs pierast tevi uzskatīt par sev līdzīgu.
Mirkli Forestjē klusēja, kaut ko apsvēra un tad iejautājās:
– Vai esi izturējis gala eksāmenus?
– Nē. Divas reizes izkritu cauri.
– Par to nekas, ja vien esi izzubrījies līdz galam. Ja tiks runāts par Ciceronu vai Tiberiju – vai tad tu apmēram zināsi, kas tie ir?
– Jā, apmēram.
– Ar to pietiek, neviens nezina vairāk, atskaitot pāris desmitu nejēgu, kuri neprot izsisties uz augšu. Tici man, nav grūti panākt, ka tevi uzskata par augsti izglītotu, galvenais ir neļaut sevi pieķert nezināšanā. Vajag manevrēt, izvairīties no grūtībām, šķēršļus apiet ar līkumu un, izmantojot skaidrojošās vārdnīcas, iegāzt citus. Visi cilvēki ir dumji kā zosis un stulbi kā karpas.
Forestjē runāja mierīgi kā bezbēdnis, kas pazīst dzīvi, un uzsmaidīja garām slīdošajam pūlim. Bet pēkšņi viņš sāka klepot un palika stāvot, kamēr lēkme mitējās. Tad viņš ieteicās gluži izmisušā noskaņā:
– Vai nav šausmīgi, ka nevaru tikt vaļā no šī bronhīta? Un tagad ir pats vasaras vidus. O, šoziem es noteikti braukšu uz Mentonu ārstēties. Lai vai kas notiek, taču veselība ir svarīgāka par visu.
Viņi sasniedza Puasonjēra bulvārī lielas, stiklotas durvis, aiz kurām bija piesprausta atvērta avīze. Trīs cilvēki bija apstājušies un to lasīja.
Virs durvīm ar lieliem, ugunīgiem burtiem, ko veidoja gāzes liesmas, aicinoši spīdēja uzraksts “Franču Dzīve”. Garāmgājēji, ieiedami gaismas lokā, ko meta šie divi žilbinošie vārdi, pēkšņi kļuva redzami skaidri kā dienā un tad atkal atgriezās tumsā.
– Ej iekšā! – sacīja Forestjē, atgrūzdams vaļā durvis. Diruā iegāja, viņi uzkāpa augšā pa greznām, tomēr netīrām kāpnēm, kas no ielas bija redzamas kā uz delnas, sasniedza priekšistabu, kurā divi kantora kalpotāji sveicināja Forestjē, un galu galā nonāca tādā kā uzgaidāmā telpā. Tā bija pieputējusi un noplukusi, ar dzeltenīgi zaļu mākslīgo samtu apvilktām mēbelēm; samts bija notraipīts un tā apdilis, it kā peles būtu to sagrauzušas.
– Atsēdies, – Forestjē teica, – es pēc piecām minūtēm būšu atpakaļ.
Un viņš pazuda aiz vienām no trim durvīm, kas bija šajā telpā.
Savāda, īpatnēja, neaprakstāma redakcijas istabu smaka lidinājās gaisā. Diruā palika nekustīgi sēžot, mazliet apmulsis un it īpaši pārsteigts. Laiku pa laikam viņam garām aizsteidzās kādi cilvēki, tie iejoza pa vienām un pazuda aiz otrām durvīm, iekams viņš paguva tos apskatīt.
To vidū bija gan jauni ļaudis, ļoti jauni, kas izskatījās milzīgi aizņemti un turēja rokā papīra lapas, kuras noplivinājās vien vējā, ko tie skrienot sacēla; bija arī burtliči, kam zem darba uzsvārča, kas bija notriepts ar iespiedkrāsu, varēja redzēt spodri baltu apkaklīti un smalkvilnas bikses, kādas mēdz valkāt turīgi cilvēki; viņi piesardzīgi nesa garas, apdrukātas papīra strēmeles, svaigas, vēl mitras slejas. Vairākkārt garām aizšāvās neliela auguma pārspīlēti eleganti ģērbies kungs, kam vizītsvārki pārāk cieši iežņaudza vidukli, bikses pārāk stingri apspīlēja stilbus un kājās bija zābaki ar pārāk smailiem purniem. Tas bija sabiedriskās dzīves reportieris, kas sniedza vakara ziņas.
Читать дальше
