Bikses bija mazliet par platu, tās neizcēla ikrus un šķita kūļājamies ap stilbiem, izskatījās sagumzītas, kā īrēti apģērba gabali allaž mēdz izskatīties uz nejauša valkātāja locekļiem. Vienīgi fraka piegulēja labi, jo bija atradusies gandrīz piemērota augumam.
Ar strauji pukstošu sirdi, nemierīgu prātu Diruā lēnām kāpa augšā; it īpaši viņu tirdīja bažas būt smieklīgam. Piepeši viņš ieraudzīja sev pretī vakara tualetē ģērbušos kungu, kas skatījās uz viņu. Abi atradās tik tuvu viens otram, ka Diruā soli atkāpās un palika izbrīnījies stāvot: tas bija viņš pats. Augstais sienas spogulis, kas pirmā stāva kāpņu laukumiņā veidoja tālu telpas perspektīvu, atspoguļoja arī nācēju. Prieka uzplūdā viņš notrīsēja, atrazdams, ka izskatās daudz labāk, nekā bija domājis.
Mājās viņam bija tikai mazs spogulītis bārdas skūšanai, un tanī viņš nebija varējis sevi aplūkot kopumā; tā kā tikai neskaidri bija saskatījis sava steigā salasītā apģērba atsevišķās sastāvdaļas, tad pārspīlēja to nepilnības un ļoti uztraucās, ka ir grotesks.
Negaidot ieraudzījis savu atspīdumu spogulī, Diruā uzreiz pat nepazina sevi, uzskatīja par kādu citu, par augstāko aprindu vīrieti, kas pēc pirmā acu uzmetiena viņam bija licies ļoti labi ģērbies, ļoti elegants.
Tagad, vērīgāk ieskatoties, viņš atzina, ka ar kopiespaidu patiesi varēja būt apmierināts.
Tad viņš sāka sevi pētīt, kā dara aktieri, mācīdamies lomas. Viņš sev uzsmaidīja, sniedza roku, izdarīja dažādas kustības, izpauda izjūtas: izbrīnu, prieku, piekrišanu. Viņš izmēģināja dažādas smaida pakāpes un acu izteiksmes, lai izrādītos galants pret dāmām un liktu tām saprast, ka tās apbrīno un iekāro.
Kāpņu telpā vērās kādas durvis. Diruā satrūkās, atskārtis, ka varētu tikt pārsteigts, un sāka ātri kāpt augstāk, bažīdamies, vai tikai kāds no drauga ielūgtajiem viesiem nav viņu redzējis tā klīrējamies.
Sasniedzis otro stāvu, Diruā atkal ieraudzīja tādu pašu spoguli un palēnināja gaitu, lai pavērotu sevi, garām ejot. Viņam šķita, ka stāja tiešām ir iznesīga. Viņš soļoja labi. Un viņu pārņēma neaprobežota pašpaļāvība. Nevar būt šaubu, ka ar šādu izskatu, ar savu tieksmi taisīt karjeru, ar ciešo apņēmību un neatkarīgo garu vajag gūt panākumus. Viņā modās vēlēšanās skriešus, palēkdamies uzsteigties augšējā stāvā. Apstājies trešā spoguļa priekšā, viņš ar ierastu kustību nobraucīja ūsas, noņēmis cilindru, pieglauda matus un, kā bieži mēdza darīt, pusbalsī nomurmināja: “Pamatīgs izgudrojums.” Tad pastiepa roku un piezvanīja.
Durvis atvērās gandrīz tai pašā mirklī, un Diruā, ieraudzījis gludi skūto, svinīgo, melnā frakā ģērbušos sulaini, atkal apmulsa, pats nesaprazdams, kas viņā izraisījis šo neskaidro satraukumu: varbūt viņš neviļus bija salīdzinājis sava un šī sulaiņa apģērba piegriezumu. Sulainis, kam kājās bija lakādas puszābaki, paņemdams mēteli, ko Diruā, lai apslēptu traipus, bija turējis uz rokas, jautāja:
– Ko atļausiet pieteikt?
Pēc tam, pacēlis portjeru, kas atdalīja priekšistabu no salona, viņš skaļā balsī izrunāja atnācēja vārdu.
Diruā piepeši zaudēja visu pašapziņu, sastinga aiz bažām un tikko uzdrošinājās elpot. Tūlīt viņam būs jāsper pirmais solis sen gaidītajā un ilgotajā pasaulē. Viņš iegāja salonā. Lielajā, spoži apgaismotajā istabā, kurā gluži kā siltumnīcā bija daudz zaļojošu augu, stāvēja viena pati jauna, gaišmataina sieviete, kas viņu sagaidīja.
Diruā apstājās, kājas viņam vairs neklausīja. Kas bija šī dāma, kura viņam uzsmaidīja? Pēkšņi viņš atcerējās, ka Forestjē ir precējies, un doma, ka glītā, elegantā gaišmate droši vien ir viņa drauga sieva, galīgi samulsināja Diruā. Viņš nomurmināja:
– Kundze, es esmu…
– Es zinu, cienītais kungs, – dāma to pārtrauca, sniegdama roku. – Šarls man pastāstīja par jūsu vakardienas tikšanos, un es ļoti priecājos, ka viņš iedomājās uzaicināt jūs šodien pie mums uz pusdienām.
Nezinādams vairs, ko sacīt, Diruā pietvīka līdz ausu galiem; viņš juta, ka tiek vērīgi aplūkots no galvas līdz kājām, pētīts un vērtēts.
Viņam gribējās atvainoties, sagudrot kādu ieganstu, lai izskaidrotu nepilnības savā apģērbā, taču nekas neienāca prātā, un viņš neuzdrošinājās pieskarties šim delikātajam jautājumam.
Diruā atlaidās namamātes norādītajā atzveltnes krēslā, un, kad juta, kā ieliecās atsperīgais, mīkstais sēdeklis, kā augums iekļāvās samta glāsmainajā apskāvienā, kā polsterētā muguriņa un paroči sniedza liegu atbalstu, viņam šķita, ka ir iegājis jaunā, burvīgā dzīvē, ka ieguvis ko ļoti jauku, ka jau kļuvis par kaut ko, ka ir glābts. Un viņš paskatījās uz Forestjē kundzi, kas nenolaida acu no viņa.
Jaunajai sievietei bija mugurā bāli zila kašmira kleita, kas ļoti izcēla viņas lokano vidukli un augstās krūtis.
Kailās rokas un kakls izslējās no baltu mežģiņu putām, kas rotāja izgriezumu un īsās piedurknes, augstu galvvidū uzsukātie mati pakausī mazliet cirtojās, veidodami vieglu, gaišu, pūkainu mākonīti.
Forestjē kundzes skatiens, kas nezin kāpēc viņam atgādināja vakar “Folīberžērā” sastaptās sievietes skatienu, nomierināja Diruā. Viņai bija pelēkas acis ar zilganu nokrāsu, kas darīja tās neparasti izteiksmīgas, smalks deguns, pilnīgas lūpas, pasmags zods, nepareiza un tai pašā laikā valdzinoša seja, piemīlīga un šķelmīga. Viena no tām sieviešu sejām, kurās ikviena līnija ir savdabīgi apburoša un šķiet nozīmīga, kurās katra vaibstu kustība it kā kaut ko izpauž vai apslēpj.
Brītiņu klusējusi, Forestjē kundze jautāja Diruā:
– Vai jūs jau sen esat Parīzē?
– Tikai kopš dažiem mēnešiem, kundze, – viņš atbildēja, pamazām atgūdams pašsavaldīšanos. – Strādāju dzelzceļu pārvaldē, bet Forestjē man deva cerības, ka ar viņa palīdzību varbūt izdosies atrast darbu žurnālistikā.
Forestjē kundzes sejā atplauka atklātāks, labvēlīgāks smaids, un viņa sacīja klusinātā balsī:
– Es zinu.
Pie durvīm atkal bija atskanējis zvans. Sulainis pieteica:
– De Marela kundze.
Ienāca neliela auguma tumšmate, viena no tām, ko mēdz saukt par melnīgsnējām.
Viņai bija viegla gaita; tumšā, pavisam vienkāršā kleita cieši piegūla augumam un to izcēla.
Skatienu gribot negribot pievilka melnajos matos iespraustā sarkanā roze, kas atdzīvināja viņas seju, pasvītroja tās īpatnību.
Dāmai sekoja meitenīte īsā kleitiņā. Forestjē kundze strauji devās pretī atnācējām:
– Labdien, Klotilde. – Labdien, Madlena.
Abas saskūpstījās. Ar pieauguša cilvēka nosvērtību arī meitenīte sniedza pieri skūpstam, sacīdama:
– Labdien, draudzenīt!
Forestjē kundze, noskūpstījusi bērnu, iepazīstināja:
– Žoržs Diruā kungs, Šarla biedrs. De Marela kundze, mana draudzene un attāla radiniece.
Pievērsdamās Diruā, viņa piebilda:
– Zināt, pie mums mēdz izturēties vienkārši, bez ceremonijām. Jums taču nav nekas pretī, vai ne?
Jaunais vīrietis palocījās.
Durvis atkal atvērās, un ienāca mazs resnītis, apaļš jo apaļš, vezdams zem rokas daiļu, slaidu sievieti, kas bija par viņu garāka un daudz jaunāka un izcēlās ar izsmalcinātām manierēm un augstprātīgu stāju. Valtera kungs, deputāts, finansists, naudinieks un veikalnieks, ebrejs no Francijas dienvidiem, “Franču Dzīves” izdevējs ar sievu, dzimušu Bazil-Ravalo, baņķiera meitu.
Читать дальше
