Pilnīgi atgāzies uz dīvāna, Forestjē iepleta rokas un, atbalstījies uz spilveniem, nopietnā tonī sacīja:
– Šī vaļsirdība jums dara godu un pierāda, ka jūs esat praktiska sieviete. Bet vai drīkstu jautāt, ko par to domā de Marela kungs?
Viņa lēnām paraustīja plecus, izpaužot bezgalīgu nicinājumu, un tad skaidrā balsī atcirta:
– De Marela kungam par to nav nekādu domu.
Viņš tikai… atturas.
Tagad saruna no cildenām teorijām par maigām jūtām nokāpa izsmalcinātu izlaidību ziedošajā dārzā.
Bija pienācis laiks veiklām divdomībām, izteicieniem, kas paceļ plīvuru, tāpat kā sieviete dažkārt paceļ svārkus, un vārdu spēlēm, pārdrošām un apslēptām vaļībām, nekautrīgai liekulībai, pieklājīgiem mājieniem, kuri klaji izpauž nepieklājīgas ainas, modina iztēlē visu to, ko skaļi nevar teikt, un augstāko aprindu ļaudīm dod iespēju smalkai, noslēpumainai mīlas rotaļai, kaut kam līdzīgam netiklai domu saskarei, kura satrauc kā juteklisks apskāviens, vienlaikus atceroties visu slepeno, apkaunojošo un kāroto, kas piepildās mīlas gultā.
Viņiem pasniedza cepeti, irbes un paipalas, pēc tam cukurzirnīšus un tad aknu pastēti un salātus ar robainām lapām, kas līdzīgi zaļai sūnai piepildīja lielu salāttrauku. Viņi ēda to visu, vairs neizjuzdami garšu, aizrāvušies sarunā, iegrimuši mīlas viļņos.
Tagad abas sievietes arī izmeta dažu labu pārgalvīgu piezīmi, de Marela kundze ar viņai raksturīgo bezbēdību, kas skanēja izaicinoši, un Forestjē kundze ar burvīgu atturību, ar kautrības pieskaņu balsī, smaidā, katrā kustībā, kas šķietami it kā mīkstināja, bet īstenībā vēl izcēla pārdrošos vārdus, kuri plūda pār viņas lūpām.
Forestjē, atlaidies uz spilveniem, smējās, dzēra un ēda nemitīgi, šad tad iebilzdams kaut ko tik piparotu vai jēlu, ka sievietes, pieklājības pēc mazliet šokētas par nepieklājību, tēloja apjukumu, kas ilga gan tikai īsu mirkli. Izteicis kādu pārāk rupju nerātnību, viņš aizvien piebilda:
– Draugi, draugi, jūs ejat pārāk strauji. Ja jūs tā turpināsiet, tad sāksiet taisīt muļķības.
Tika pasniegts deserts, pēc tam kafija; liķieris ielēja sakarsētajos prātos vēl smagāku, versmaināku skurbumu.
Kā, sēzdamās pie galda, solījusies, de Marela kundze bija krietni iemetusi un atzina to ar draisku, pļāpīgu grāciju kā sieviete, kas, gribēdama uzjautrināt galdabiedrus, izliekas vēl vairāk apreibusi nekā ir īstenībā.
Forestjē kundze tagad klusēja, varbūt aiz piesardzības, un Diruā, juzdams, ka ir pārāk iesviķojis, arī manīgi atturējās no izteikšanās, lai neizdarītu kādu aplamību.
Visi aizsmēķēja, un Forestjē piepeši sāka klepot.
Lēkme bija šausmīga, likās, ka viņam pārplīsīs krūtis; seja kļuva sarkana, piere aprasoja ar sviedriem, piespiedis pie mutes servjeti, viņš cīnījās.
Kad klepus mitējās, viņš nikni noburkšķēja:
– Šādas dzīres man neder! Idiotiski!
Forestjē labā oma bija izgaisusi, viņu smagi māca bailes no slimības.
– Iesim mājās, – viņš sacīja.
De Marela kundze pazvanīja pēc viesmīļa un pieprasīja rēķinu. Tas tika nekavējoties atnests. Viņa mēģināja to lasīt, bet cipari lēkāja acu priekšā, un viņa pasniedza papīru Diruā.
– Lūdzu, samaksājiet manā vietā, es tur vairs nekā neredzu, esmu pilnā.
Un viņa pasvieda jaunajam vīrietim savu maku.
Kopsumma bija simt trīsdesmit franku. Diruā pārbaudīja rēķinu, iedeva divas naudas zīmes un, saņēmis atlikumu, jautāja pusbalsī:
– Cik lai atstāju dzeramnaudas?
– Nezinu, kā vēlaties.
Uzlicis uz šķīvīša piecus frankus, viņš maku atdeva atpakaļ de Marela kundzei un jautāja:
– Vai atļausiet jūs pavadīt līdz mājām?
– Pats par sevi saprotams. Viena pati es neatradīšu ceļu.
Viņi atvadījās no Forestjē pāra, un drīz vien Diruā divatā ar de Marela kundzi sēdēja fiakrā, kas jau brauca.
Diruā juta viņu tik tuvu sev blakus šajā melnajā, slēgtajā kārbā, ko tikai mirkļiem apgaismoja ielas laternas. Cauri piedurknei viņš juta jaunās sievietes pleca siltumu un neatrada nekā, itin nekā, ko tai pateikt, jo domas paralizēja valdonīga vēlēšanās iekļaut to savās rokās.
“Ko viņa teiktu, ja es uzdrošinātos?” Diruā drudžaini domāja. Atcerēdamies pie pusdienu galda čukstētās divdomības, viņš kļuva drošāks, taču tai pašā laikā bailes no skandāla viņu atturēja.
Arī de Marela kundze, ierāvusies savā kaktiņā, klusēja. Diruā būtu nodomājis, ka viņa iesnaudusies, ja neredzētu, kā viņai spīdēja acis, kad gaismas stars iespiedās fiakrā.
“Ko viņa domā?” Diruā apzinājās, ka nedrīkst runāt, ka viens vārds, viens vienīgs vārds, pārtraucot klusumu, laupītu izredzes uz panākumiem, taču viņam arī trūka drosmes spējam un noteiktam uzbrukumam.
Piepeši viņš juta, ka de Marela kundze pakustināja kāju.
Viņa bija izdarījusi aprautu, nervozu, nepacietīgu kustību, varbūt tas bija aicinājums. No šīs tikko manāmās pieskaršanās viņam pārskrēja trīsas pa visu augumu, no galvas līdz kājām, un, spēji pagriezies, viņš piekļāvās jaunajai sievietei, ar lūpām meklēdams tās muti, ar rokām – kailo miesu. De Marela kundze iekliedzās, aprauti iekliedzās, gribēja izslieties, atbrīvoties, atgrūst Diruā, bet tad padevās, it kā viņai trūktu spēka ilgāk pretoties.
Drīz vien kariete apstājās viņas mājas priekšā, un Diruā savā dziļajā apmulsumā neatrada kaislīgus vārdus, lai viņai pateiktos un izpaustu, cik ļoti viņu mīl un dievina. De Marela kundze, pilnīgi apjukusi no visa notikušā, nepakustējās, necēlās augšā. Tad Diruā, baidīdamies, ka kučierim nemostas kādas aizdomas, pirmais izkāpa no fiakra un sniedza roku jaunajai sievietei.
Beidzot arī viņa grīļodamās izkāpa un nespēja parunāt ne vārda. Diruā piezvanīja, un, kad durvis vērās vaļā, viņš trīcēdams jautāja:
– Kad es jūs atkal redzēšu?
– Atnāciet rīt pie manis uz brokastīm, – viņa pačukstēja tik klusu, ka Diruā tikko sadzirdēja. Un tad pazuda tumšajā kāpņu telpā, aizcirzdama smagās durvis, kas aizkrita, nodārdot kā lielgabala šāviens.
Iedevis simt sū kučierim, Diruā straujiem soļiem, uzvarētāja gaitā devās mājup, un sirds viņam gavilēja aiz prieka.
Beidzot tas bija sasniegts, viņš iekarojis precētu sievieti, sabiedrības dāmu, Parīzes augstāko aprindu dāmu! Cik viegli un negaidīti tas bija noticis!
Līdz šim Diruā bija iedomājies, ka vajadzīgs bezgalīgi nopūlēties, nebeidzami ilgi gaidīt, veikli lenkt ar dažādām laipnībām, mīlas vārdiem, nopūtām un dāvanām, lai tuvotos un iekarotu vienu no šīm ilgotajām būtnēm. Un nu uzreiz pirmā, ko bija saticis, ļāvās pie pirmā uzbrukuma, tik ātri, ka viņš nevarēja vien attapties no pārsteiguma.
“Viņa bija apskurbusi,” Diruā domāja, “rīt būs cita dziesma. Bez asarām neiztiksim.” Šī doma viņu mazliet uztrauca, taču drīz vien viņš nomierinājās: “Nekas, nekas. Tagad šī sieviete ir manās rokās, un es pratīšu viņu noturēt.”
Neskaidrajā mirāžā, kur šaudījās Diruā cerības uz slavu, panākumiem, laimi un mīlestību, viņš pēkšņi ieraudzīja veselu virkni bagātu, elegantu, iespaidīgu sieviešu, kuras līdzīgi statistēm kādā teātra apoteozē smaidīdamas aizslīdēja garām un cita pēc citas nozuda viņa sapņu zeltītajos mākoņos.
Miegs bija pilns dažādu vīziju.
Nākamajā dienā, kāpdams augšā uz de Marela kundzes dzīvokli, Diruā bija mazliet uztraucies. Kā viņa to pieņems? Un vai vispār pieņems? Ja nu viņa ir likusi to nelaist iekšā? Ja ir kaut ko izstāstījusi?.. Nē, viņa nevarēja nekā stāstīt, neatklājot visu patiesību. Tātad stāvokļa kungs bija viņš.
Читать дальше
