Gijs Mopasans - Mīlulis

Beidzot Diruā saņēmās.

– Paldies, es eju. Pateikšu viņai, ka tu mani piespiedi, vārda pilnā nozīmē piespiedi griezties pie viņas.

– Jā. Un nebaidies, viņa tevi neapēdīs. Tikai neaizmirsti: tieši pulksten trijos.

– O, neraizējies!

Forestjē steidzīgi aizsoļoja, turpretī Diruā sāka iet augšā, kāpienu pa kāpienam, lēnītēm, un gudroja, ko lai saka, un bažījās, kā tiks pieņemts.

Durvis atvēra sulainis. Tas bija apjozis zilu priekšautu un turēja rokā slotu.

– Kungs jau aizgāja, – sulainis sacīja, nenogaidījis jautājumu.

– Pavaicājiet Forestjē kundzei, vai viņa varētu mani pieņemt, – Diruā teica, – un pasakiet, ka mani sūta viņas vīrs, ko nupat satiku uz ielas.

Tad viņš palika gaidot. Sulainis atgriezās, atvēra durvis pa labi un paziņoja:

– Kundze jūs gaida.

Viņa sēdēja atzveltnes krēslā pie rakstāmgalda nelielā istabā, kuras sienas pilnīgi nosedza akurāti uz melnkoka plauktiem sakrautas grāmatas. Sējumu vienmuļās rindas atdzīvināja dažādu krāsu muguriņas: sarkanas, dzeltenas, zaļas, mēļas un zilas.

Ģērbusies mežģīnēm rotātos, baltos rītasvārkos, Forestjē kundze, kā vienmēr smaidīdama, atskatījās un sniedza roku, kas platajā piedurknē bija redzama kaila gandrīz līdz plecam.

– Jau? – viņa ieprasījās. Un uzreiz piebilda:

– Tas nav pārmetums, bet vienkārši jautājums.

– Ak kundze, – Diruā nomurmināja, – es negribēju traucēt, bet jūsu vīrs, ko satiku lejā, mani piespieda. Man ir tik neērti, ka neuzdrošinos jums pateikt, kālab esmu atnācis.

– Atsēdieties, – viņa aicināja, norādīdama uz krēslu, – un runājiet.

Rokā Forestjē kundzei bija zoss spalva, ko viņa veikli grozīja starp diviem pirkstiem. Priekšā uz galda atradās liela, pa pusei aprakstīta papīra lapa; Diruā ierazdamies bija viņu pārtraucis darbā.

Varēja redzēt, ka viņa pie rakstāmgalda jutās tikpat labi un brīvi kā salonā, nododoties ierastajai darbībai. No viņas drānām plūda viegls aromāts, svaiga, nupat mazgātas miesas smarža. Un Diruā centās uzminēt, ko apslēpa rītasvārki, iztēlojās jauno, gaišo augumu, kuplo un silto miesu, kuru liegi ieskāva mīkstais audums.

Tā kā viņš nekā nerunāja, Forestjē kundze iejautājās:

– Ar ko varu jums pakalpot?

– Redzat… bet patiesi… – viņš stomīdamies iesāka, – es neuzdrošinos… Vakar vakarā es strādāju ļoti vēlu… un šorīt jau agri… pie raksta par Alžīriju, ko Valtera kungs man uzdeva… bet nekas prātīgs man neiznāca… un es saplēsu visus uzmetumus… Neesmu pieradis pie šī darba un tādēļ atnācu pie Forestjē lūgt, lai viņš man palīdz… šo pirmo reizi…

Priecīga, līksma un glaimota viņa sirsnīgi iesmējās un pārtrauca Diruā:

– Un viņš teica, lai jūs nākat pie manis?..

Jauki…

– Jā, kundze. Viņš teica, ka jūs man varēsiet palīdzēt vēl labāk nekā viņš pats. Vai varat mani saprast?

Forestjē kundze piecēlās.

– Tas būs burvīgi – tā kopā sastrādāt. Esmu sajūsmināta par jūsu iedomu. Sēdieties manā vietā, jo manu rokrakstu redakcijā pazīst. Un mēs tūlīt sacerēsim jums rakstu, tādu rakstu, kas gūs žilbinošus panākumus.

Diruā atsēdās, paņēma spalvu, nоlikа uz galda papīra lapu un gaidīja.

Kājās stāvēdama, Forestjē kundze bija noskatījusies, kā viņš sagatavojas rakstīšanai, un pēc tam, paņēmusi no kamīna dzegas cigareti, aizkūpināja to, sacīdama:

– Nevaru strādāt bez smēķēšanas. Tātad ko jūs gribat pastāstīt?

Viņš ar izbrīnu paskatījās uz jauno sievieti. – Es nezinu. Tāpēc jau es atnācu pie jums.

– Jā, es jums palīdzēšu, – viņa sacīja. – Es apņemos pagatavot pikantu mērci, bet man vajadzīga pati viela.

Diruā bija apjucis; galu galā viņš vilcinādamies ierunājās:

– Es gribētu aprakstīt savu ceļojumu no paša sākuma.

Tad Forestjē kundze atsēdās Diruā pretī, lielā galda otrā pusē, un, skatīdamās viņam acīs, teica:

– Tagad izstāstiet man papriekš, man vienai pašai, bez steigas, nekā nepiemirstot, it visu, un es izvēlēšos, kas mums noderēs.

Bet, tā kā Diruā nezināja, ar ko iesākt, tad viņa sāka to izvaicāt kā biktstēvs grēku nožēlnieku, izsacīdama precīzus jautājumus, kas tam modināja atmiņā piemirstus sīkumus, sastaptus cilvēkus, garām ejot ievērotas sejas.

Piespiedusi Diruā izteikties kādu stundas ceturksni, Forestjē kundze piepeši pārtrauca viņu:

– Tagad sāksim. Vispirms pieņemsim, ka jūs vēstījat par saviem iespaidiem kādam draugam: tā jums būs iespējams izteikt veselu kaudzi blēņu, pa starpām dažādas piezīmes, būt dabiskam un amizantam, ja mums tas izdosies. Rakstiet:

“Dārgais Anrī, Tu gribi zināt, kāda ir Alžīrija. Lai notiek – Tu to dabūsi zināt. Tā kā man šeit, mazajā māla būdiņā, kur mājoju, nekas prātīgāks nav ko darīt, tad rakstīšu Tev kaut ko līdzīgu dienasgrāmatai, kurā attēlošu dienu pa dienai, stundu pa stundai visus savus pieredzējumus. Dažkārt iznāks diezgan piparoti, bet Tev jau tas nav jārāda pazīstamām dāmām.”

Viņa pārtrauca diktēšanu, lai aizdedzinātu izdzisušo cigareti, un zoss spalvas klusā čirkstoņa uzreiz apklusa.

– Turpināsim, – viņa sacīja.

“Alžīrija ir liela franču zeme uz lielu zemju robežas, kuras sauc par tuksnesi, par Sahāru, Centrālo Āfriku utt.

Alžīra ir vārti, šī dīvainā kontinenta baltie, burvīgie vārti.

Bet papriekš vajag tos sasniegt, un tas ne katram izdodas viegli. Tu zini, ka esmu lielisks jātnieks, jo iejāju zirgus pašam pulkvedim, bet cilvēks var būt labs jātnieks un slikts jūrnieks. Tā tas izrādījās ar mani.

Vai atceries pulka ārstu Sembretā, ko bijām iesaukuši par doktoru Ipeku? Kad mums nāvīgi gribējās diennakti atpūsties lazaretē, šajā apsolītajā zemē, tad devāmies pie viņa pieņemšanas stundā. Viņš mēdza sēdēt uz krēsla, kājas iepletis, – resnās gūžas iespīlētas sarkanās biksēs, – ar dūrēm atbalstījies pret ceļgaliem, elkoņus gaisā izslējis; košļādams sirmās ūsas, viņš bolīja acis kā spoles.

Droši vien arī Tu neesi aizmirsis viņa ārstēšanu:

“Šim kareivim traucēta kuņģa darbība. Iedodiet viņam pēc manas receptes vemšanas līdzekli numur trīs, pēc tam divpadsmit stundas atpūtas, un tad viņš būs uz pekām.”

Spēcīgs bija šis vemšanas līdzeklis, spēcīgs un neatvairāms. Katrs to norija, jo citādi nebija iespējams. Izbaudījis doktora Ipekas recepti, cilvēks saņēma pilnīgi pelnīti savas divpadsmit stundas atpūtas.

Tad zini, draugs: lai nokļūtu Āfrikā, četrdesmit stundas ir jāizbauda kāds cits neatvairāms vemšanas līdzeklis pēc Transatlantiskās kuģniecības kompānijas receptes.”

Priecādamās par savu iedomu, Forestjē kundze berzēja rokas.

Viņa piecēlās, aizsmēķēja otru cigareti un diktēdama sāka staigāt pa istabu, brīžam izpūta pa mazu, apaļu spraugu starp sakniebtajām lūpām taisnas dūmu strūklas, kas pamazām izpletās un izgaisa telpā, pamezdamas vietumis pelēkas līnijas, it kā caurspīdīgu miglu, līdzīgu zirnekļtīklam. Reizēm viņa ar plaukstu izdzēsa šīs vieglās un tomēr sīkstās dūmu pēdas, reizēm pārcirta ar rādītājpirkstu un domīgi noskatījās, kā lēnām izzuda abas tikko samanāmo tvaiku šķiedras.

Diruā sekoja katram Forestjē kundzes žestam, katrai pozai, nenovērsdams acis no šīs sievietes auguma un sejas, kamēr viņa aizrāvās ar tukšo rotaļu, kas nemaz nenodarbināja viņas domas.

Tālāk viņa iztēlojās ceļojuma piedzīvojumus, sniedza izgudrotu ceļabiedru portretus un uzmeta mīlas dēku ar kājnieku kapteiņa sievu, kas brauca pie sava vīra.