T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Tagad šās nevienlīdzības vairs nebija. Šie mednieku cilts karavīri nesa plecā uguns ieroci un prata ar to rīkoties tikpat izveicīgi kā mēs.

Indiāņi sagrupējās puslokā forta priekšā. Virsaiši, kas bija novietojušies šā pusloka pirmajā rindā, nosēdās zālē. Aiz viņiem ieņēma vietas apakšvirsaiši un izcilākie karavīri, tālāk aizmugurē rindu pēc rindas nostājās cilts vienkāršie karotāji. Pat sievietes un zēni pienāca tuvāk, sadrūzmējās cieši aiz vīru mugurām un ar klusu, bet dedzīgu interesi vēroja viņu izturēšanos.

Pretēji savam paradumam indiāņi bija sadrūmuši ūn klusi. Pēc sava rakstura seminoli nepavisam nav tādi, bet gan tikpat lieli runātāji

Bet tagad viņi izturējās tieši pretēji. Virsaiši, kara­vīri, sievietes un pat zēni, kas tikko bija pametuši savas rotaļas, — visi izskatījās svinīgi nopietni.

Par to nebija ko brīnīties. Šī nebija parasta sanāksme, lai apspriestu kādu ikdienišķu sīkumu, bet gan sapulce, kam vajadzēja izlemt vienu no vissvarīgākajiem viņu dzīves jautājumiem, sapulce, kuras lēmums varēja tos šķirt uz mūžīgiem laikiem no dzimtās zemes. Vai kāds brīnums, ka viņi nebija tik jautri kā parasti.

Nebūtu pareizi teikt, ka visi izskatījās sadrūmuši. Šo puslokā sēdošo virsaišu vidū bija cilvēki ar pretējiem uzskatiem. Tur bija arī pārvietošanās piekritēji, kas per­sonīgu iemeslu dēļ to atbalstīja, — uzpirkti un piekukuļoti savas cilts un tautas nodevēji.

Tādu nebija maz, un arī par vājiem viņus nevarēja saukt. Dažus no visvarenākajiem virsaišiem valdības aģentiem bija izdevies pārvilkt savā pusē, un tie bija piekrituši pārdot savas tautas tiesības. Vienu nodevība bija zināma, par citiem pastāvēja aizdomas, un tas arī bija iemesls pārējo bažām. Ja tas tā nebūtu, ja virsaišu vidū valdītu vienprātība, tad patriotu partija viegli panāktu tautas interesēm atbilstošu lēmumu, bet tagad viņi baidījās, ka nodevēji var visu izjaukt.

Orķestris sāka spēlēt maršu, karaspēks sakustējās un izsoļoja laukā pa vārtiem.

Ātri uzvilcis formas tērpu, es izsteidzos ārā un ieņēmu savu vietu ģenerāļa štāba virsnieku vidū.

Pēc dažām minūtēm mēs jau bijām sapulces laukumā, vaigu vaigā ar indiāņu virsaišiem.

Karaspēka vienības nostājās ierindā, ģenerālis ieņēma savu vietu karoga priekšā, pilnvarotais — blakus viņam. Aiz viņiem sagrupējās štāba virsnieki, ierēdņi, tulki un dažas ievērojamas privātpersonas — Ringoldi un citi,

kam pieklājības pēc vajadzēja piedalīties sapulces norisē.

Virsnieki un virsaiši sarokojās, draudzīgā indiāņu miera pīpe apstaigāja visapkārt, un beidzot sapulce bija atklāta.

Vispirms runāja valdības pilnvarotais.

Viņa runa bija pārāk plaša, l'ai to te sīki atstāstītu. Galvenais tajā bija aicinājums indiāņiem ar labu pa­kļauties Oklavoho līguma noteikumiem, atteikties no sa­viem īpašumiem Floridā un pārcelties uz Rietumiem, kur tiem ierādīta teritorija Arkanzasas štatā pie Baltās upes, — vārdu sakot, pieņemt visus tos noteikumus, kurus uzstādīt valdība bija viņu pilnvarojusi.

Viņš nežēloja pūļu, sīki aprakstīdams visus labumus, ko indiāņiem atnesīs pārvietošanās, un iztēloja viņu jau­nās mājas kā īstu paradīzi: tur prērijas pārpilnas medīja­miem zvēriem — aļņiem, antilopēm un bizoniem, upes mudž no zivīm, ūdeņi kristāldzidri un mūžam skaidras debesis. Ja ticētu viņa vārdiem, tad seminoli varētu iedo­māties, ka viņu aizsaules laimīgie medību lauki patiesībā atrodas tepat virs zemes.

No otras puses, viņš brīdināja indiāņus, kādas sekas var būt viņu nepakļāvībai. Baltie drīz vien apmetīsies uz dzīvi viņu robežu tuvumā. Slikti baltie cilvēki iebruks viņu zemē, notiks sadursmes un asins izliešana. Sarkan- ādainajiem būs jāstājas balto ļaužu tiesas priekšā, kur saskaņā ar likumu viņu zvērests netiek ņemts vērā, un tādēļ indiāņiem būs jācieš netaisnība.

Tāds patiešām bija valdības pilnvarotā mistera Vaileja Tompsona runas saturs, ko viņš teica 1835. gada aprīlī sapulcē pie Kinga forta. [23] es te citēšu viņa paša vārdus, jo ir vērts tos saglabāt atmiņā kā raksturīgu piemēru, cik «godīga» bija balto politika attiecībā uz indiāņiem. Viņš sacīja tā:

— Pieņemsim, — kas tomēr nav iespējams, — ka jums varētu atļaut palikt šeit vēl dažus gadus. Kāds būtu jūsu stāvoklis? Šī zeme drīz vien tiks izmērīta un pār­dota, un te apmetīsies baltie. Mērnieks ir jau ieradies. Drīz vien uz jums attiecinās mūsu valdības likumus, bet jūsējie tiks atcelti, un jūsu virsaiši vairs nebūs virsaiši. Ļauni baltie cilvēki jūs apsūdzēs kā parādniekus un pie­prasīs sev jūsu nēģerus vai varbūt pat apvainos jūs dzīvības apdraudēšanā. Jūs sauks balto ļaužu tiesas priekšā. Prasības un sūdzības izlems pēc balto ļaužu likumiem. Baltie liecinās pret jums. Indiāņu liecības ne­tiks uzklausītas. Jau pēc nedaudziem gadiem jūsu stā­voklis būs bezcerīgs un nožēlojams. Jūs nonāksiet galīgā nabadzībā, un, ja bads jūs spiedīs lūgt gabaliņu maizes varbūt tam pašam cilvēkam, kas jūs izputinājis, viņš jūs nosauks par indiāņu suni, iespers ar kāju un padzīs. Tādēļ jūsu Lielais Tēvs (!) grib jūs pārvietot uz Rietu­miem, lai pasargātu no visiem šiem ļaunumiem.

Un šādus vārdus atļāvās teikt valdības pilnvarotais,, kad vēl spēkā skaitījās agrākais — Moultri noslēgtais līgums, kurš garantēja seminoliem viņu tiesības palikt Floridā un kura trešais pants skanēja tā:

«Savienotās Valstis ņem Floridas indiāņus savā gā­dībā un aizbildniecībā un sniegs tiem aizsardzību pret jebkuru uzbrucēju.»

Šī runa bija sofistikas un slēptu draudu maisījums,, brīžiem tā skanēja kā lūgums, bet tad atkal pieņēma barga pavēlnieka pašapzinīgo toni. Tā nekādā gadījumā nebija gudra runa, jo kā vienā, tā otrā virzienā aizgāja par tālu.

Pilnvarotais nejuta sevišķu naidu pret seminoliem. Viņš bija saskaities tikai uz tiem virsaišiem, kuri stā­jās ceļā viņa nodomiem, un vienu no šiem vīriem viņš patiešām ienīda; taču galvenais vadmotīvs, kas iedves­moja Tompsona rīcību, bija vēlēšanās paveikt to darbu v kura dēļ viņš bija šurp atsūtīts, godkāre izpildīt savas valdības un tautas gribu un tādā veidā izpelnīties atzi­nību un slavu. Uz šā altāra viņš, tāpat kā lielākā daļa ierēdņu, bija gatavs upurēt savu personīgo domu neat­karību, jebkuras morāles un goda jūtas. Nav svarīgi — vai darbs ir godīgs vai negodīgs, ja vien to uzdevis karalis. Ielieciet vārdu «kongress» «karalis» vietā, un jums būs skaidra mūsu indiāņu aģenta devīze.

Nav brīnums, ka viņus pārņēma bažas. Es daudzās sejās pamanīju baiļu izteiksmi, un likās, ka pat patriotiski noskaņotie virsaiši nejutās droši par sapulces iznākumu.

Tomēr viņi nebija nobijušies. Pēc maza laiciņa pie­cēlās Hoitl-metti, viens no visstingrākajiem pārvietoša­nās pretiniekiem, lai atbildētu pilnvarotajam. Šādos gadī­jumos seminoli neievēro padotības kārtību. Katrā ciltī ir savi atzīti runātāji, kam parasti atļauj izteikt pārējo domas. Šeit bija arī galvenais virsaitis, viņš sēdēja pus­loka vidū, uzlicis galvā britu kroni — relikviju no Ame­rikas revolūcijas [27] laikiem. bet onopa nebija orators un ar rokas mājienu atteicās no savām tiesībām atbildēt, uzdodams to savam znotam Hoitl-metti.

Pēdējais bija slavens kā gudrs padomnieks un droš­sirdīgs karavīrs, vēl vairāk — viņš skaitījās viens no daiļrunīgākajiem seminolu oratoriem. Viņš bija Onopas «premjerministrs», un, ja izvēlētos salīdzinājumu no kla­siskās senatnes, viņu varētu dēvēt par savas tautas