T. Main-Rids - OCEOLA- SEMINOLU VIRSAITIS

Galu galā šie varenie cietokšņi viņiem lieti noderēja. Ja nebūtu to aizsardzības, tumšādainie jamasi un. pēc tam uzvarētāji seminoli būtu spāniešus padzinuši no zie­došās pussalas sen pirms viņu faktiskās padošanās.

Savienotajām Valstīm ir savi lieli mūra nocietinājumi, bet pierobežas apgabalu forti, kas figurē indiāņu karu stāstos un vēl šobaltdien apjož visu Savienoto Valstu teritoriju kā gigantiska ķēde, ir pavisam citādi. Tos ne­ietver no kaltiem akmeņiem celts robots mūris ar dār­gajiem kazernatiem un nav ari nekādu lieku arhitektūras greznojumu. Tās ir primitīvas, cirstu baļķu būves, kuras paredzētas neilgam laikam un kuru uzcelšana prasījusi maz līdzekļu, tā ka arī to pamešana nesagādā lielus zaudējumus, un pie robežas, kas pastāvīgi mainās un strauji pārvietojas, drīz vien paceļas jauni šādi forti.

Nocietinājuma izveidošana pret indiāņu ienaidnieku notiek šādi:

Nocērtiet dažus simtus koku, sazāģējiet tos astoņpa­dsmit pēdu garos baļķos, pāršķeliet gareniski uz pusēm un sastatiet liela četrstūra veidā citu pie cita ar plaka­najām pusēm uz iekšu. Tad sastipriniet tos ar dēļiem un augšējos galus notēsiet asus. Astoņu pēdu augstumā no zemes ierīkojjet šaujamlūkas, un zem tām novietojiet pakāpienus. Ārpusē izrociet grāvi, būves pretējos stūros uzceliet bastionus, kuros novietojiet savus lielgabalus^

Vēl pierīkojiet stiprus vārtus — un «pierobežas forts» jums ir gatavs.

Tas var būt trīsstūra, kvadrāta vai jebkura cita daudz­stūra veidā, kas vispiemērotākais attiecīgajai vietai.

Jums vajadzīgi mitekļi karavīriem un noliktavas. Uz­celiet iekšpus sētas stipras baļķu ēkas, ja vēlaties — dažas no tām var būt stūros. Arī tām izcērtiet šaujam- lūkas — gadījumam, ja sēta tiktu sagrauta. Kad tas pa­darīts, jūsu forts ir pabeigts.

Kā būvmateriāls labi noder priedes. To garos bez- zaru stumbrus viegli nocirst un sadalīt vajadzīgā ga­ruma gabalos. Bet Floridā ir atrodams šim nolūkam vēl labāks koks — palma. Tās blīvo koksni šāviens tik viegli nesašķaida, un lode iestrēdz tajā, nenodarījusi nekāda ļaunuma. No šāda materiāla bija celts arī Kinga forts.

Es pēdējā laikā biju maz sēdējis seglos, tādēļ pēc ceļa jutos ļoti noguris. Es dzirdēju rīta jundu, bet, tā kā vēl neskaitījos ierindā, tad nepievērsu tai uzmanību un pa­liku guļam.

Pa atvērto logu ielauzušās taures skaņas un bungu rīboņa mani atkal pamodināja. Es pazinu parādes mūziku un izlēcu no gultas. Šai brīdī ienāca Džeks, lai palīdzētu man saģērbties.

— Žēlīgs dies, massa Džordž! — viņš izsaucās, rā­dīdams ārā pa logu. — Paskatieties! Tur sanākuši visi seminolu indiāņi, visi sarkanādaiņi, cik vien ir te, vecajā Floridā. Uh!

Es paraudzījos pa logu. Aina bija gleznaina un iespai­dīga. Sētas iekšpusē šurp un turp steidzās kareivji, pa rotām kārtodamies parādei. Viņi vairs neizskatījās ne­vīžīgi ģērbušies un lempīgi kā iepriekšējā vakarā, bet braši un kareivīgi — formas svārki cieši aizpogāti, ce­pures lepni uz vienas auss, jostas notīrītas sniega bal­tumā, saulē mirdzošas pogas, šautenes, durkļi. Viņu vidū rosījās virsnieki, izceldamies ar saviem greznākajiem mundieriem un spožajiem uzplečiem, bet mazu gabaliņu tālāk stāvēja pats ģenerālis ar sava štāba virsniekiem, kuru ietērpu izteiksmīgi papildināja lielas, melnas cepu­res, izrotātas ar baltu un sarkanu gaiļa spalvu pušķiem. Blakus ģenerālim pilnā parādes uniformā stāvēja piln­varotais, kas arī pats pēc pakāpes bija ģenerālis.

Šī greznā parāde tika sarīkota, lai ietekmētu indiāņu prātus.

Forta pagalmā vēl atradās vairāki labi ģērbušies civilisti, tuvākās apkārtnes plantatori, kuru vidū es ierau­dzīju arī Ringoldus.

Tā nu būtu šās ainas iespaidīgā daļa. Tās gleznai- nurns pavērās skatienam viņpus forta sētas.

Līdzenajā klajumā, kas vairākus simtus jardu tālu izpletās forta priekšā, grupās stāvēja slaidi indiāņu karavīri, tērpušies visā savā iezemiešu greznībā — turbā­nos, spalvu rotās, izkrāsojušies. Skatiens veltīgi meklēja divus, kas būtu 'pilnīgi vienādi ģērbušies, un tomēr visu viņu ārienē izpaudās kopīgs stils. Dažiem bija briežādas mednieku krekli un tā paša materiāla stilbsargi un mokasīni, bagātīgi izrotāti ar stikla zīlītēm, bārkstīm un pušķiem. Citi bija tērpušies rūtota vai puķota kokvilnas auduma tunikās, ar ziliem, zaļiem vai sarkaniem drānas stilbsargiem, kas sniedzās no gurniem līdz potītēm un zem ceļiem bija apsieti ar zīlītēm izrakstītām prievītēm, kuru cilpiņām vai pušķiem rotātie gali nokarājās gar kāju ikriem. Viņu vidukļus apjoza krāšņās vampum jostas, aiz kurām bija aizbāzti garie indiāņu dunči, tomahauki un vienā otrā gadījumā arī spožām sudraba inkrustācijām bagātīgi rotātas pistoles, ko tie bija mantojuši no spā­niešiem. Daži indiāņiem raksturīgās vampum jostasvietā bija apsējuši ap vidu spāniešu sarkano zīda šalli, kuras bārkstainie gali, nokarādamies slīpi pāri tunikas malai, padarīja apģērbu vēl impozantāku. Netrūka arī krāšņu galvas rotu, kas papildināja košo ietērpu, un šai ziņā dažādība bija vēl lielāka. Daži nēsāja skaistās, no spal­vām darinātās diadēmas, kas zaigoja visās varavīksnes krasās, citiem galvā bija no raibiem zīda lakatiem savīti turbāni, vēl citiem — ķiveres veida cepures no melnās vāveres, lūša vai jenota ādas, pie tam bieži vien priekš­pusē fantastiski rēgojās attiecīgā zvēra galva. Daudziem ap galvu bija platas, ar vampum izrotātas saites, virs kurām pacēlās karaliskās lijas vai arī smilšu dzērves tīmeklim līdzīgās spalva_s. Dažu ievērojamāko karavīru galvas greznoja lielā Āfrikas putna strausa līganās spalvas.

Visiem indiāņiem bija šautenes — garās mežinieku medību bises, un pār viņu pleciem nokarājās pulvera ragi un patronsomas. Lokus un bultas redzēja vienīgi jauniešu rokās, kuri bija te ieradušies krietnā skaitā līdz ar kara­vīriem.

Kādu gabalu tālāk es varēju redzēt teltis — tur indiāņi bija uzcēluši savu nometni. Tās nebija visas vien­kopus, bet izkaisītas gar meža malu atsevišķās grupās, un pie katras no tām plīvoja karogs, norādot, kādam klanam jeb cilts nozarojumam tās pieder.

Nometnē varēja redzēt staigājam indiāņu sievietes viņu garajos lindrakos, un zaļajā mauriņā telšu priekšā rotaļājās mazi, melnīgsnēji bērneļi.

Kad es pirmoreiz palūkojos uz to pusi, indiāņu kara­vīri pašreiz pulcējās laukumā pie forta vārtiem. Daži bija jau ieradušies un sarunādamies stāvēja mazos bariņos, bet citi apstaigāja grupu pēc grupas, it kā apspriezda- rnies ar visiem.

Es nevarēju neievērot šo lielisko vīru stalto stāju. Es nevarēju neapbrīnot viņu nepiespiesto, vingro gaitu pretstatā dresēta kareivja stīvajam solim. Ikvienam,'rau­goties uz tiem abiem, būtu jāatzīst indiāņa pārākums.

Pārlaižot acis sakšu un ķeltu kareivju rindām, re­dzot, kā viņi tur stāv — stīvi un kokaini, plecu pie pl'eca, papēdi pie papēža, un pēc tam palūkojoties otrpus sētai uz spalvām greznotajiem karavīriem, kas lepni soļoja pa savas dzimtās zemes zaļo mauru, es biju spiests nākt pie atziņas, ka, lai tos uzvarētu, mums katrā ziņā nepie­ciešams skaitlisks pārsvars.

Ja es šo domu būtu izteicis skaļi, mani izsmietu. Tā bija pretrunā ar visu līdzšinējo pieredzi un neskaitāma­jiem bravūrīgajiem robežkaru nostāstiem. Indiāņi vien­mēr bija padevušies, bet vai gan tādēļ, ka to baltais pretinieks būtu stiprāks un drosmīgāks? Nē, viņi tika uzvarēti ar skaitlisku pārspēku un vēl biežāk sava slik­tākā apbruņojuma dēļ. Šeit slēpās mūsu pārākums. Ko gan varēja iespēt mitra loka stiegra un neveiklais šķēps pret nāvi inesošo šautenes lodi?