Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

Ja Visuvaldītājs Dafni baznīcā vai Dievmāte, "sēdoša" Sofijas katedrāles tronī, "atradās" kaut kur pāri cilvēka reālai uztverei un pieejamībai, tad Vladimiras Dievmāte bija tuva cilvēka sirdij! Netraucēja ne viņas skumjais acu skats, ne stingrie sejas vaibsti. Tieši otrādi, aizkustinoša bija viņas jūtu atturigā izteiksme, tik dziļa, tik saprotama…

Grieķu mākslinieki liela pārdzīvojuma tēlojumu nespēja iedomāties bez ķermenisku kustību līdzdalības. Ķermenisks miers grieķiem nozīmēja ari dvēselisku mieru, t.s. "etosu", kas tikai retumis bija iestrāvots ar skumīguma vai domīguma atblāzmu. Ciešanas grieķi izprata kā kataklizmu, kā trauksmi.

Apslēpta, nevis redzama degšana, nepārejoša, nevis" mirklīga smeldze, nebeidzama sāpe - tādam, tik apvaldītam dvēseliskam stāvoklim antīkā māksla vēl nebija gatava. Bizantijas māksla caur ikonu šādu dvēseles stāvokli sāka iepazīt un atklāt. Tas bija jauns cilvēka daudzveidības Izpratnes ceļš, kas veda pretī Sīksta Madonnas būtībai nākotnē… Un tādēļ tas Ir Īpaši nozīmīgs Bizantijas mākslas ieguvums un sasniegums.

Kopsavilkums

Viduslaiki ir vesels laikmets dlvēces vēsturē no 5.-15. gs. Šīs tūkstošgades raksturu vistiešākā ziņā nosaka baznīca. Tomēr ari baznīcas dzīvē notiek dažādi spēcīgi pagriezieni. Par tādiem jāuzskata kristigās baznīcas šķelšanās starp Rietumu un Austrumu baznīcu. So šķelšanos noteica vairāki apstākļi, un tieši tādēļ viduslaiku kultūru mēs nevaram aplūkot kā vienotu veselumu. Tajā spilgti nošķiras Rietumu un Austrumu atšķirigie strāvojumi. Pēdējā ietvaros attīstījās Bizantijas kultūra. Bizantijas valsts bija daudz vairāk pārmantojusi grieķu kultūras tradīdjas. Grieķu klasiskā domāšana izpaudās ari Bizantijas kristiešu pasaules izpratnē. Austrumu kristieši savu ticību nosauca vārdā "ortodoksija" jeb "pareizticība".

Kaut arī viduslaiku sākumos Bizantija bija tā, kas visstingrāk glabāja grieķu kultūras tradīdjas, tomēr jāatceras, ka caur hellenizācijas procesiem arī grieķu kultūra bija aizgājusi tālu prom no sava klasiskā pamata. Tā ietvēra sevī austrumu kultu iezīmes un kristigo mādbu. Tātad tas bija ļoti īpatnējs sakausējums. Un šo sakausējumu - šo mantojumu - Bizantija, savukārt, vēl vairāk pārveidoja, radot kultūrā tādu līniju, kas atbilda viduslaiku garam, bet ko noteica tieši ortodoksālā kristietība. Visspilgtākie piemēri šai ziņā - Bizantijas arhitektūra un glezniecība.

_________ 11. nodaļw

Skaidrojošā vārdnīca

(gr. mystēria) - slepeni reliģiski kulti. Daudzus mistēriju elementus - kristīšanu, grēksūdzi, sveSu un smaržvielu izmantošanu dievkalpojuma u.c. pārņēma kristieši.

(gr. orthodoxia) - nelokāma, konsekventa sekošana kādā nozarē pastāvošajiem principiem un atzinumiem. Ortodoksijas jēdziens radās kristietībā 2. gs.

Ar nosaukumu "ortodoksija", bet biežāk ar nosaukumu "pareizticība" tā aizsākās un izplatījās kā Austrumu (t.s. pareizticīgo) baznīcas ticības apzīmējums. Jau 3.-5. gs. Austrumromas impērijā notika pirmie 8 ekumēniskie koncili, kas izstrādāja pareizticīgās mācības dogmas. Rituālos spilgtāk nekā katolicismā izpaudās konservatīvisms, iraclonāllsms, misticisms.

Mistērija •

Ortodoksija ■

Patriarhs ■

augstākā garīgā amatpersona pareizticīgo kristiešu baznīcā.

12. nodaļa

__________ 12. nodaļa________

Viduslaiku kultūra Rietumeiropā

Teorija

Par viduslaikiem Rietumeiropas kultūras vēsturē sauc ilgstošu posmu starp antīko un jauno laiku periodu. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka tas aptver veselu tūkstošgadi - aptuveni no 5. līdz 15. gadsimtam. [126]

Šie agrie viduslaiki nereti tika dēvēti par "tumšajiem laikiem". Tas tāpēc, ka posma sākumā no ziemeļiem uz austrumiem bijušajā Romas impērijas teritorijā ienāca tautas, kas tika dēvētas par barbariem. Tie bija: goti, franki, vandaļi, burgundi, lancļobardi, alemaņi u.c. īsā laikā daudzas tautas pārvietojās tūkstošiem kilometru! Sī pārvietošanās bija dramatiska, prasīja cilvēku dzīvības.* Veselas tautas pat pazuda šajā "kausējamā katlā".

Lai gan barbaru tautas pārvietojās saliedēti, tās aizrāva sev līdzi arī svešas ciltis. Apmetoties jaunās vietās, tās sajaucās ar citām ciltīm. Tā veidojās gluži jaunas tautas. Šis process ieguvis tēlainu nosaukumu "lielā tautu staigāšana".

Pāris gadsimtos izmainījās Eiropas politiskā karte. Rietumromas impērija bija sagrauta. Itālijā un Rietumromas provincēs ģermāņu ciltis izveidoja daudzas

jaunas barbaru valstis. Posmā no 5.-8. gs. uz senās Romas Impērijas drupām izauga:

1) Ostgotu (pēc tam Langobardu) karaliste - Apenlnu pussalā,

2) Vestgotu karaliste - Pireneju pussalā,

3) Angju sakšu karaliste Britu salās,

4) Franku valsts - ap Reinas reģionu, kas laika gaitā ļoti izpletās.

Šie barbari militārā ziņā bija ļoti spēcīgi. Viņi nepazina ne greznību, ne dižciltību, ne galma ceremonijas, kam nebija priekšstata par un zinātni, kas neprata ne lasīt, ne rakstīt, kam nebija nojausmas par mākslas pieminekļiem.

Tajā pat laikā, kad Bizantijas valdnieki sēdēja zelta troņos un veidoja krāšņas katedrāles ar mirdzošām mozaīkām un dziļdomīgām ikonām, laikā, kad tur plauka tirdzniecība, diplomātija un dižciltība, jaunie franku karaļi Rietumos brauca koka pajūgos, ko vilka pāris vēršu un pajūgu vadīja vienkāršs gans!

Tomēr šie barbari tajā pat laikā veica arī lielu, vēsturiski nozīmīgu procesu - tie atjaunoja un atdzīvināja Rietumeiropas pasauli! Tie nomainīja Romas civilizāciju, kas tomēr jau bija "izsmēlusi sevi". Romas impērijai kā vergturu sabiedrībai tālāk vairs nebija perspektīvas - tā atkārtoja sevi, reproducēja sevi, tā bija nodzīvojusi savu vēsturisko ciklu. Šī vergturu sabiedrība bija sociālo pretrunu pārpilna.

Barbari noslaucīja no Eiropas vēstures skatuves vergturību un radīja pilnīgi jaunas sociālas attiecības, kuru pamatā un centrā nostājās zemnieka darbs. Līdz ar to izzuda antīkā verdzība un izzuda verga psiholoģija attieksmē pret darbu - uzskats, ka darbs ir verga daļa un tādēļ nicināma, nīstama izpausme. Parādījās jaunais franku zemnieks ar svaigām asinīm un svaigu īstenības uztveri.

Tādējādi barbari bija ne tikai Senās Romas impērijas kultūras grāvēji, bet viņi bija arī jaunas kultūras pamata licēji. Viņi sagatavoja Rietumeiropas cilvēku jaunai sabiedriskai formācijai un līdz ar to arī jaunai kultūrai.

Tomēr šis process nebija ne viegls, ne vienkāršs, ne taisnvirzienīgs, ne romantisks.

Barbari militārā ziņā bija pārāki, taču Romas impērijas kultūra, it īpaši kristīgā reliģija, nepalika nepamanīta. Tieši otrādi. Franki sava ļoti enerģiskā valdnieka Hlodviga vadībā 496. gadā pārgāja Romas kristīgajā ticībā un palīdzēja pievērst tai gotus un citus barbarus, dodot tiem priekšstatus par kristīgo bijību, morāli, ētiku. Tāpēc nereti šo procesu Rietumeiropā raksturo arī kā savdabīgi auglīgu un produktīvu kultūras vērtību piesavināšanās un pārvērtēšanas laiku. Jo, lai gan Rietumroma bija militārā ziņā uzvarēta, tomēr goti un franki ļoti ietekmējās, piemēram, no latīņu valodas, romiešu likumiem, kristīgajām tradīcijām un ceremonijām. Tas viss izraisīja cieņu, bijību, lielā mērā pārliecināja un iespaidoja pašus iekarotājus. Kristietība pamazām izskauda elkdievību un atnesa sev līdzi jaunu cilvēka pašvērtības izpratni Dieva priekšā. "Visumā reliģija absorbēja viduslaiku cilvēka augstākās un tīrākās jūtas. Nekad ticība nebija tā sava vārda cienīga kā viduslaikos." 1