Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta Lapacinska - Pasaules kulturas vesture

j Sengrieķu kultūra

Kopsavilkums

Daudzu neatkarīgu polišu līdzāspastāvēšana Senajā Grieķijā sekmēja kultūras uzplaukumu, jo izraisīja sacensību polišu starpā visās radošajās jomās. Dialektika, kas pastāvēja grieķu filosofu, kā arī mākslu skolās, piešķīra grieķu mākslinieciskajai un filosofiskajai domai elastību un iedarbīgumu. Tieši tāpēc grieķu kultūra - filosofu, zinātnieku un mākslinieku kultūra - pacēlusies tik augstu un tapusi par pamatu dažādu laikmetu Eiropas zinātnei un mākslai.

Grieķi, apliecinājuši racionālu pieeju parādībām un vienlaicīgi nezaudējot mitoloģisko vērtību savdabīgo izjūtu, izkopa līdzekļus pārliecinošai formas izpausmei un īpaši tēlainai domas interpretācijai. Viņi atklāja un izkopa tektonikas likumus, attīstīja nozīmīgus, plašus literatūras žanrus, attīstīja loģikas likumus, retoriku, dialektiku, izkopa tēlniecības formas, kuras caurstrāvo dziļš humānisms, cilvēka būtības novērtējums. Šo antropocentrismu kāpina harmoniskās, proporcionālās, līdzsvarotās ķermeņu formu izveides. Visas šīs vērtības laika gaitā, bet īpaši hellēnisma posmā iepazina visa tā laika pasaule, un tās kalpoja nākamo kultūras posmu idejām, meklējumiem un atradumiem.

Skaidrojošā vārdnīca

Antropocentrisms - uzskats, ka cilvēks ir Visuma centrs.

Abstrakts • bezpriekšmetisks.

Strofa - (gr. strophē-griešanās) - dzejoti informācijas un atskaņu

sistēmas ziņā vienu veselo (piem., četrrindi) vienojošs divu vai vairāku pantu savienojums, kas atkārtojas.

Ditirambs- dzejā - odai līdzīgs sacerējums; ari himna par godu

dievam Dionīsam.

Rezignācija- (fr. resignation) - padošanās nenovēršamam, tidbas

zaudēšana.

Inerts ■ (lat. iners) - bezdarbīgs, nekustīgs, kūtrs, neuzņēmīgs.

Obligātā literatūra

1. Rubenis A. Senās Grieķijas dzīve un kultūra. R., 1994

2. Čerfasa L., Fomina T. Antīkās literatūras vēsture. R., 1968

3. Aishils. Saistītais Prometejs (jebkurš izdevums). Šī darba vietā var lasīt arī kādu no Sofokla vai Eiripīda traģēdijām.

1. Belmane A. Senās Grieķijas kultūra. R., 1989

2. Rijnieks K. Sengrieķu dzīves gudrība. R., 1992

3. Kūle M., Kūlis R. Filosofija. R., "Burtnieks", 1996,126.-184. Ipp.

4. Domas par antīko filosofiju. R., 1990

5. Kačalova T. Mākslas vēstures pamati. R., 1995

6. Sengrieķu mīti un varoņteikas (Kūna A. sakārtojumā) R., LVI, 1960

7. Aishila, Sofokla, Eiripīda traģēdijas, Aristofāna komēdijas, Hēsioda "Teogonija" un "Dienas un darbi".

8. Pmbkmh B. Ma/iaa ncropnn ncKyccrB. M., 1972, 44-218 crrp.

9. Hcropnfl nciKHbix crpaH. 1961

10. Ko/inMHCKMM K). Mci

11. Lapiņa M., Bartoševska V., Zitāne L. Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolām, l.sēj., R., 1998,155-181 Ipp.

12. Mitoloģijas enciklopēdija II sējumos, l.sēj., R., 1993,136.-248. Ipp.

13. Filips Lī Ralfs u.c. Pasaules civilizācijas, l.sēj., R., 1998,175.-242. Ipp.

14. Gombrich E. Mākslas vēsture. R., 1997, 75.-115. Ipp.

9. nodaļa

185

9 nodaļa

Senās Romas kultūra

Teorija

Senā Roma, kuras kultūra aptver vairāk nekā 12 gadsimtus, atstājusi cilvēcei bagātu mantojumu.

Pasaules kultūras nozīmīgāko vērtību krātuvē iekļautas Vergīlija un Horācija, Ovīdija un Propercija poētiskās vārsmas, Tīta Līvija un Tacita vēsturiskie darbi, Senekas filosofiskās atziņas, Lukrēcija materiālisms un Cicerona oratormāksla. Romiešu likumi lielā mērā attīstījuši pasaules juridisko domu un pieredzi. Senās Romas meistari radījuši grandiozus arhitektūras ansambļus un jauna tipa inženiertehniskas būves, kādas līdzšinējās senās pasaules reģionos nepazina. Senās Romas mākslinieki radījuši skulpturālus portretus, lieliskas freskas, mozaīkas un mākslas amatniecības paraugus. Latviešu filosofs un kulturologs Andris Rubenis saka: "Romas nozīmi Eiropas un pasaules kultūras vēsturē grūti novērtēt par augstu. No Romas valodas - latīņu valodas - cēlusies vārda "civilizācija" sakne, kas apzīmē cilvēku kopdzīves pilsonisko pamatu izveidošanu un izvēršanu." [100]

Senā Roma izveidojās it kā arēna, uz kuras tika izspēlētas "visas iespējamās un neiespējamās politiskās situācijas, savstarpējās indivīdu un grupējumu cīņas, kultūras uzplaukums un sabrukums, veikti grandiozi sociāli eksperimenti, gūti militāri panākumi un ciestas sakāves, novēroti cilvēku gara uzlidojumi un zemiskas izpausmes. Roma ietvēra sevī visu - kārtību un sabrukumu, likumu un patvaļu, augstu morāli un pilnīgu amorālismu." [101]

Tāpēc Romas izcilākie personāži ir kļuvuši it kā par atskaites paraugu, ar kuru sevi salīdzinājušas daudzas jo daudzas nākamās paaudzes renesanses, klasicisma u.c. laikmetos.

Pēcteču uzmanību saistījusi ne tikai Romas varenība un lielums. Interesi izraisījis arī sabrukuma process - milzīgās impērijas bojāeja.

Romas republika un impērija ir radījušas paliekošas vērtības visās kultūras jomās. Ar to pētniecību ir nodarbojušās daudzas zinātnieku paaudzes

ĻS

I Senās Romas kultūra

visā pasaulē. Romas vēstures galveno posmu zināšana ir neatņemama izglītības procesa sastāvdaļa, jo tā dod Eiropas kultūras tradīciju dziļāko sakņu izpratni. [102]

Romas kultūra noslēdz antīkās kultūras posmu. Romas kultūra pārņēma un radoši pārveidoja labākos Senās Grieķijas un Senitālijas kultūras sasniegumus, saglabājot savu oriģinālu stilu un individualitāti.

Romas kultūra izauga vidē, kuru bija veidojušas vairākas Senitālijas tautas: laBņi, sabīņi, (īgūri u.c. To vidū kultūras ziņā visattīstītākie bija etruski.

Par Senās Romas pirmsākumiem ir saglabājušās teikas un nostāsti, ko vēlāk pierakstījuši rakstnieki (piem., Vergilijs, Tīts Uvijs u.c.).

Šie materiāli vēsta, ka pēc Trojas ieņemšanas un izpostīšanas daļa trojiešu karavadoņa Eneja vadībā pametuši dzimto Troju un devušies tālu prom, sasniedzot Apenīnu pussalu Itāliju, toreiz sauktu par Latiju. Kad Enejs ar trojiešiem ieradies Latijā, viņus draudzīgi uzņēmis vietējais valdnieks Latīns. Enejs apprecējis Latiņa meitu Lavīniju un tā Enejs kļuvis par Latijas valdnieku.

14 paaudzēs Eneja pēcteči valdījuši Latijā, bet tieši šo 14. paaudzes valdnieku Numitoru no troņa gāzis viņa brālis Amūlijs. Kad Numitora meitai piedzimuši dvīnīši, ļaunais Amūlijs pavēlējis viņus ielikt grozā un iemest Tibras upē. Abus dvīņu brāļus Romulu un Remu no nāves izglābusi vilku māte, kas viņus izvilkusi no ūdens un pabarojusi, bet bērnus izaudzinājis kāds gans. Kad dvīņi uzzinājuši, kas ir viņu vecāki, viņi padzinuši no troņa ļauno Amūliju un valsts varu atdevuši savam vectēvam Numitoram. Brāļi kopā ar saviem kaujas biedriem sākuši celt pilsētu Palatīna kalnā Tibras upes lejtecē, kilometrus 25 no Tirēnu jūras. Reiz brāļi saķildojušies un ķērušies pie ieročiem. Rems cīņā kritis, un Romuls kļuvis par vienīgo nākamās "pilsētu pilsētas" valdnieku. Viņa vārdā tad ari šī pilsēta nosaukta par Romu. Tas esot noticis 753. gada 21. aprīlī p.m.ē. 2

Tāda ir leģenda, kas tomēr visai dzīva Romas senajā kultūrā, tai ticējušas daudzas nākamās paaudzes un tā guvusi visdaudzveidīgāko atspulgu literatūrā, tēlniecībā, glezniecībā arī vēlākos laikmetos.

Vēl vairāk - 1997. gadā iznākušajā enciklopēdijā "Roma: impērijas slavas atbalss" 3 lasām:

"Pilnīgi iespējams, ka senajiem vēstījumiem būs lemts kļūt par pēdējiem. Jo: jaunākie arheoloģiskie atklājumi apstiprinājuši zinātnieku mīklu par to, ka leģenda un vēsturiskā patiesība nav nemaz tik atšķirīgas savā starpā."