Velta Lapacinska Anda Mjurka Velta - Pasaules kultūras vēsture

Ščs teritorijas apdzīvojošās grieķu ciltis nodarbojās ar vīnogu audzēšanu, iekopa dārzus, kalnu nogāzēs ganīja lopus. Viņu dzīve allaž bija saistīta ar jūru. Balkānu pussalas austrumu piekraste Ir izrobota ar līčiem, kas ērti ostu ierikošanai. Egejas jūras bagātība - simtiem mazu un lielāku salu - bija lieliski orientieri jūrasbraucējiem.

Visagrāk grieķi apguva jūras ceļus uz austrumiem, uz Mazāzijas krastiem un uz Krētu, kur ari atradās galvenie Egejas kultūras centri.

Egejas kultūras atklāšana - viens no visspožākajiem arheologu sasniegumiem. Pateicoties izrakumiem, kurus arheologi veikuši kopš 19. gs. 70. gadiem, tika uzietas veselas līdz tam nezināmas Vidusjūras austrumu valstu atliekas. Mazāzijas piekrastē atklāja leģendārās Trojas paliekas, Krētas salā - bagātu pilsētu un piļu drupas, Peloponesas pussalā - grieķu valdnieku nocietinājumus. Krētas salā Knosās pils atliekās un Balkānu pussalas dienvidos Pilosas pils drupās arheologi uzgāja simtiem māla plāksnīšu ar noslēpumainām rakstu zīmēm. Senākās no tām izpildītas lineārajā rakstībā "A" [71] , kas pagaidām nav atšifrēta, bet 20. gadsimta 50. gados tika atšifrētas plāksnītes ar rakstību "B". To paveica angļu zinātnieki M. Ventriss un Dž. Čedviks (1891- 1974). Šie teksti liecina par tiešu kontaktu ar vēlāko grieķu kultūru un par rakstības elementu pārmantotību. Šie raksti satur ziņas par sociāli ekonomiskām attiecībām un politisko uzbūvi Egejas valstis. Atšifrēto rakstu vidū dominē finansu un administratīvi dokumenti, dažādi reģistri par nodevu samaksu, par mantām, kas glabātas noliktavās, saraksti ar upurēšanai veltītiem ziedojumiem, vergu saraksti u.tml. Tie nesatur daiļliteratūru.

2. g.t p.m.ē. galvenie Egejas kultūras centri bija Krētas sala un Mikēnas, kas atradās Peloponesas pussalā. Tādēļ nereti Egejas kultūru dēvē par Krētas - Mikēnu kultūru.

Krētas kultūra

Krētiešu izcelsme precīzi nav noskaidrota. Šī problēma izraisa asas diskusijas starp zinātniekiem. Vieni uzskata, ka krētieši ir bijuši egejiešu pēcteči - tātad senākie Vidusjūras baseina iedzīvotāji. Viņi pieskaita šo, tā saukto mīnoja valodu, kurā runājuši un savas "A" rakstības plāksnītes radījuši krētieši, indoeiropiešu valodai. Citi zinātnieki turpretī uzskata, ka salā 3. g.t. vidū p.m.ē. parādījušies ienācēji no Mazāzijas, kas runājuši hetiem* līdzīgā valodā un līdz ar to krētiešus pieskaita indoeiropiešu valodu saimei.

Krētas kultūras atklāsmē sevišķi daudz devis angļu zinātnieks Arturs Evanss (1851-1941), kurš uzsāka izrakumus Krētas senākās pilsētas Knosās

apvidū. Viņa Izrakumi laikā no 1900. līdz 1935. gadam atklāja tur Izcilas kultūras paliekas, kas visā pilnībā apstiprināja Homēra eposa "Odiseja" Izteikto vārdu patiesumu. Homērs rakstījis:

"Krēta Ir lielākā sala, tā atrodas tumšajā jūrā,

Bagāta, skaista, šalc viļņi visapkārt, tur ļaužu bez skaita;

Ari tur pilsētu daudz, ir deviņas, desmitas viņu;

Krētā dzird vairākas mēles…!" [72]

Krētas kultūras periodizācija Ir šāda:

2800. g. p.m.ē. - 2100. g. p.m.ē. Agrais periods (ari Agrais MInoJa [73] periods);

2100. g. p.m.ē. - 1600. g. p.m.ē. Vidējais periods (ari Vidējais MInoja periods);

1600. g. p.m.ē. - 1200. g. p.m.ē. Vēlais periods (ari Vēlais MInoja periods) [74]

Jau ap 2800. g. p.m.ē. sākās strauji saimniecības procesi: auga pilsētas, tika izbūvētas Knosās, Mallojas, Festa u.c. pilsētas. Attīstījās tirdzniecība pa jūru. Iespējams, ka Krēta šai laikā bija vairāku valstu apvienība, kuras priekšgalā atradās ievērojamais centrs - Knosa, kas kontrolēja Egejas jūras dienvidus un daudzas salas.

Ar ko šī kultūra atšķīrās no Ēģiptes un Mezopotāmijas kultūrām?

Tā veidojās nevis kādas upes ielejā, bet uz salas. Līdz ar to tā attīstījās kā tipiska jūras braucēju kultūra ar spēcīgu floti, buru kuģiem, airu kuģiem. No visām pusēm Krētas salu ietvēra dabisks aizsargs - jūra. Tāpēc gadu tūkstošiem visā savas kultūras pastāvēšanas vēsturē Krēta nepazina nopietnus iebrukumus, karus. Valsts paļāvās uz savu floti. Līdz ar to Krētas kultūra bija miermīlīga kultūra, kuru lielās līnijās raksturo priecīgums, salmnleclskums, pārticība, vieglums, maigums, bezbēdība. Krētiešu domāšana, viņu mākslinieciskā fantāzija saistās ar jūru, jūras braucieniem, jūras augiem, dzīvniekiem, jūras stihiju vispār un htoniskām (grieķu vārds chtonos - zeme) formām.

Zemkopības un lopkopības produkcija pārsniedza pašu vajadzības. Tāpēc agri attīstījās maiņas un naudas tirdzniecība. Tika eksportēts vīns, vilna, graudi, olīveļļa. Saražoto labumu inventarizācija un tirdzniecība veicināja ekonomijas un tai līdzi - rakstības attīstību sakarā ar darījumu grāmatu ieviešanu (rakstība "A" un "B"). Ekonomika koncentrējās pilīs, kas kļuva par sociālās dzīves centriem (ēģiptiešiem un šumeriem, kā atceramies, saimnieciskā un sociālā dzīve koncentrējās tempļos).

Krētas pilis - tās ir spilgts politiski centralizētas vergturu varas apliecinātājs. Krētā varai ir bijis monarhistisks raksturs. Valsts priekšgalā esošais valdnieks koncentrēja sevī gan zemes pārvaldnieka funkcijas, gan uzstājās kā dievišķo spēku nesējs. Viņam - šai vienai personai - bija jānodrošina miers sev un visai salai. Tāpēc pavalstnieki sprieda, ka valdnieks (līdzīgi Tuvo Austrumu valdniekiem) atrodas tuvās attiecībās ar dieviem un kosmosu.

Krētas civilizācijai, domājams, vēl nebija savas daiļliteratūras. Lineāro rakstību, spriežot pēc līdzšinējiem atklājumiem, viņi izmantoja piju grāmatvedībā. Pagaidām nav atrasta neviena plāksnīte, neviens pants, neviena rinda, kas būtu mākslinieciskas jaunrades apliecinājums. Toties tūkstošiem plāksnīšu ietver piezīmes par saimniecisko darbību, ko gadu no gada veica piju rakstveži.

Visa līdz šim zināmā reliģiskā, vēsturiskā un mitoloģiskā krētiešu pieredze pārmantota mutvārdu formā, un to vēlāk rakstveidā fiksējuši grieķi.

Toties tiešā formu valodā mūs uzrunā lieliski vizuālās mākslas paraugi un arhitektūras pieminekļi.

Krētas pilis, kā to liecina arheoloģiskie izrakumi, ir celtas jau 3. g.t. beigās un 2. g.t. sākumā p.m.ē. Gandrīz vienlaicīgi ap 1700. gadu p.m.ē. tās gājušas bojā. Pēc dažiem viedokļiem tiek uzskatīts, ka tas noticis spēcīgas zemestrices rezultātā. Sākot ar 18. gs. pirmo pusi p.m.ē., kad krētieši apvienojušies kāda ļoti spēcīga valdnieka vadībā, sācies Krētas kultūras augstākais uzplaukums. Veco, sagruvušo piļu vietā ap 1600. g. p.m.ē. ir pacēlušās jaunas, daudz iespaidīgākas.

Krētas arhitektūra nepazina stingrus kanonus, kādi raksturīgi, piemēram, Senās Ēģiptes vai Mezopotāmijas arhitektūrai. Taču, būdama brīva un gleznieciska, tā tajā pat laikā tomēr pakļāvās dažām savdabīgām likumsakarībām.

Piļu centru veidoja plašs taisnstūrveidīgs pagalms. Ap to vairākos stāvos izvietojās dažādas telpas, kuras savā starpā savienoja pārejas, pandusi* un kāpnes. Daļa lielāko zāļu bija domātas reprezentācijai (valdnieka troņa zāles, pieņemšanas, parādes telpas u.c.), daļa telpu kalpoja kā dzīvojamās istabas, daudz bija saimnieciska rakstura izbūvju - noliktavas, amatnieku darbnīcas, virtuves u.tml.

Lai gan pilis aizņēma apmēram 15 000 m 2 platību, tās nevarēja saukt par monumentālām, jo raibās, košās sienas, spilgto kolonnu ritmi, gaismu un ēnu mijas un, galvenais, savirknēto telpu nemierīgais, daudzstāvīgais, labirintveidīgais sakārtojums neradīja svinīgu, cēlu un pacilājošu arhitektūras tēlu. Tieši otrādi - pilis brīvi iekļāvās ainavā, tās bija it kā atvērtas pret pasauli, brīvas no jebkādiem nocietinājumiem un tādējādi drīzāk apliecināja savdabīgu intimitāti.