Anatolijs Tomiļins - Interesanti par astronomiju

Viņš nodevās ne tikai novērojumiem un ar tiem sais­tītajām pārdomām, bet prata arī iegūt cildinošas laika­biedru atsauksmes kā bizantieša Teofilakta Simokata pamācošo darbu krājuma tulkotājs latīņu valodā.

Koperniks bija apbrīnojami daudzpusīgs cilvēks, aug­sti izglītots, izpalīdzīgs un… ļoti uzmanīgs. Viņa «Komentārs», kuru, kā viņš pats ne vienu reizi vien apgalvojis, apdveš antīko autoru viedokļi, neatnesa vi­ņam īpašu slavu, bet arī nesagādāja nopēlumus un apvainojumu?. Koperniks izsūtīja ļoti nelielu eksem­plāru skaitu pazīstamiem astronomiem, ļoti rūpīgi iz­raudzīdamies tādus, par kuriem bija drošs, ka viņi šo darbu neizlietos, lai kaitētu autoram. Būdams cieši pār­liecināts par heliocentrisma pareizību, viņš visu tur­pmāko laiku veltīja, lai, pamatojoties uz novērojumiem, aprēķinātu un sastādītu tabulas. Sasniegt lielāku preci­zitāti nekā Ptolemajs — lūk, kur bija meklējama jaunās sistēmas uzvara.

1542. gadā, vai nu juzdams neizbēgamās nāves tu­vumu (godājamam kanoniķim bija jau 69 gadi), vai arī pakļaudamies uzslavām, ko šķieda visi, kas pazina viņa darbus (vecumdienās kļūst mazāk kritiski ne tikai attieksmē pret apkārtējiem ļaudīm), Koperniks uzdod savam gandrīz vai vienīgajam skolniekam, kas bija iesaukts par Retiku, izdot jau sen sagatavoto manu­skriptu. Satrauktā sirmgalvja roka titullapā ieraksta virsrakstu «Sešas grāmatas par apriņķošanu». 1543. gada maijā grāmatas pirmie eksemplāri ar vara gravī­rām jau iespiesti (var tikai pabrīnīties par viduslaiku izdevēju operativitāti).

Rokraksts tika izdots Nirnbergā, viduslaiku Eiropas grāmatu drukāšanas centrā, un drīz to nogādāja no­maļajā" Frauenburgā. «Drīz», bet diemžēl par vēlu. Er- melandes bīskapijas kanoniķis Tornas Nikolajs Koper­niks gulēja nāves gultā …

Starp citu, vai tas ir tik slikti? Savas dzīves laikā visu slavēts, viņš nomira, nepaspējis piedzīvot nedz vienaldzību, ar kādu sākumā uzņēma viņa darbu, nedz vajāšanas, kas sākās pēc pusgadsimta.

Kopernika teorija nokautēja Ptolemaja ģeocentrisko sistēmu. Tā nevis notrieca no kājām šo sistēmu, bet gan iznīdēja no zemes virsas, atstādama to vienīgi kā vēs­tures piederumu. Kaut gan, iespējams, tas notika pret paša autora gribu. Koperniks, nezaudēdams cieņu pret «diženajiem», prata uzsūkt jaunās metodes garu, kad teorijas burts jau bija novecojis. Vai daudzi no tiem, kas sevi dēvē par domātājiem un filozofiem, var lepoties ar tādām spējām?

Tomēr pilnīgi dabiski, ka mūsu lasītājiem, kas prot iedziļināties, jau sen mēles galā ir jautājums. Kā varēja gadīties, ka svētā baznīca, trīsdesmit gadus ilgi zinā­dama sava kanoniķa ķecerīgos uzskatus, nepamanīja, cik tie ir bīstami? Kā ievērojami baznīcas kalpotāji — kardināli un bīskapi varēja Koperniku pamudināt pub­licēt savu darbu? Beidzot, kā pats pāvests Pāvils III, kuram Koperniks goddevīgi veltīja savu darbu, varēja to labvēlīgi pieņemt? Protams, tam ir daudzi un dažādi cēloņi, un mēs varēsim nosaukt tikai dažus.

Pirmām kārtām Kopernikam laimējās. Viņš dzīvoja un nomira, pirms bija beigusies Renesanse. Sis apbrī­nojamais laikmets divarpus gadsimtos cilvēcei deva vairāk nekā desmit iepriekšējie gadsimti. (Ikvienā, pat visdrūmākajā laikā ir gaiši logi, pa kuriem progresa stari apgaismo cilvēces vēsturi.)

No XIV līdz XV gadsimtam Eiropā valdošajam pa­saules uzskatam pamatos bija askētisks, drūmi reliģisks raksturs; tas pasauli uzskatīja par raudu un bēdu ieleju, bet Renesanses laikmetā šie uzskati bija sveši jaunajai

uzplaukstošās buržuāzijas šķirai, kas bija demokrātis­kāka par aristokrātiju. Parādījās tendence likvidēt ga­rīgo apspiestību un baznīcas kontroli pār cilvēku. Zināt­nieki un filozofi sāka kritizēt autoritātes, graut dogmas, kuras bija nodibinājusi viduslaiku sholastika. Tagad pat negribas ticēt, ka tikai tajā laikā parādījušies pir­mie sacerējumi, kurus caurstrāvo humānisms, dzejoļi, kas apdzied cilvēka garīgo spēku skaistumu un bagā­tību. Nostiprinās doma, ka dzīves mērķis ir laime, kuru var sasniegt, nevis truli ievērojot satrunējušus noteiku­mus, ko nosaka viduslaiku morāle, nevis aristokrātiska izcelšanās, bet nodošanos zinātnei apvienojot ar pilso­nisku darbību, ar personiskiem nopelniem, drosmi un dzīvu domu. Šis vispārējās humanizēšanas process skāra arī daudzus katoļu baznīcas darbiniekus. Reliģijā brieda šķelšanās.

Citu cēloni, kāpēc sākumā baznīca izturējās liberāli pret Kopernika uzskatiem, var atrast pašā Kopernika sacerējuma raksturā. Koperniks bija sava laikmeta dēls. Tas izpaudās ne tikai traktāta veltīšanā pāvestam. Tek­stā viņš ne vienu reizi vien uzsver, ka viņa darbs ir tikai Ptolemaja «Dižās konstrukcijas» precizējums, vien­kārša matemātiska pamācība, kā atrisināt astronomijas praktiskos uzdevumus un sastādīt tabulas. «Tie, kas nezina matemātiku, lai nenāk iekšā,» viņš raksta. Jau­nās sistēmas autors ļoti labi saprata, kādas grūtības sagaida viņa mācību, kad ar to iepazīsies plašākas ap-

rindas. Un tāpēc viņš daždažādi centās mīkstināt trie­cienu, apelēdams pie labi pazīstamām senajām autori­tātēm.

Patiešām vajadzēja daudz laika un asiņu, lai helio- centriskā sistēma ar kustīgo Zemi iegūtu vispārēju at­zinību. Galvenie iebildumi iedalāmi divās kategorijās: teoloģiskajos un fizikālajos iebildumos. Pirmajiem bija pamatā jauno uzskatu pretrunīgums bībeles burtam, un tie nav sevišķas uzmanības vērti. Fizikālie iebildumi balstījās uz Aristoteļa autoritāti un nespēju ikdienas pieredzi sasaistīt ar Zemes kustību. Sākumā pat jaunās mācības piekritēji Zemes kustībā nesaskatīja neko vai­rāk par asprātīgu pieņēmumu, kas nemaz neatbilst pa­tiesībai. «Atcerieties,» viņi sacīja, «Ptolemaja darbā spīdekļu diennakts kustību var izskaidrot kā visas pa­saules griešanos attiecībā pret nekustīgo Zemi, gan arī kā Zemes griešanos nekustīgās zvaigžņu sfēras centrā. Abi viedokļi ģeometriski ir ekvivalenti. Vai tad to pašu nesaka arī Koperniks? Viņš gluži vienkārši pastāvošo pasauli aplūko no citām … ģeometriski ekvivalentām… pozīcijām.» So maldīšanos stipri veicināja arī tas, ka Kopernika darba pirmajam izdevumam bija pievienots anonīms priekšvārds: «Lasītājam par hipotēzēm šajā sacerējumā.» Priekšvārdā bija sacīts, ka teorija, kas iztirzāta darbā, gluži vienkārši palīdz veikt precīzākus aprēķinus un to nevar pieņemt par patiesu. Tikai pēc vairāk nekā 60 gadiem cits astronoms, Johans Keplers, konstatēja, ka priekšvārds ir tikai lāča pakalpojums, ko autoram izdarījis luterāņu mācītājs Osiandrs, kurš pēc Retika lūguma uzraudzīja traktāta drukāšanu.

Neraugoties uz visām kļūdām un uz to, ka Kopernika aprēķinātajām tabulām bija maz priekšrocību, salīdzi­not ar tabulām, kas aprēķinātas ar veco Ptolemaja me­todi, viņa sacerējuma izdošana kļuva par izcilu noti­kumu zinātnes vēsturē. F. Engelss raksta: «Koperniks… kaut arī nedroši… un, tā sakot, nāves gultā gulēdams, meta izaicinājumu baznīcas māņticībai. Kopš tā laika dabas pētniecība būtībā ir atbrīvojusies no reliģijas.»

Kopernika sistēma arī astroloģijai sagādāja nelabo­jamu zaudējumu. Ja planētas un pati Zeme ar labi no­regulēta pulksteņa mehānisma precizitāti nemitīgi riņķo ap Sauli, — tad kāds labums no tā var būt cil­vēkiem? Starp citu, uz tādām domām vēl vajadzēja nākt. Vēsturē nevar atrast ziņas par paša Kopernika attieksmi pret astroloģiju, tomēr grūti pieņemt, ka, Itā­lijā studēdams astronomiju, nākamais kanoniķis nebūtu iepazinies ar «zinātni», kas no tās radusies. Bet vai viņš tai ticēja? Atsacīties no ticības likteņa pareģojumiem nozīmēja atsacīties no pastāvošā pasaules uzskata. Bet Koperniks palika sava laikmeta dēls.