Anatolijs Tomiļins - Interesanti par astronomiju

Radīdama savu filozofiju, kristietība pakāpeniski pār­ņēma daudzus pagātnes uzskatus, bet līdz ar tiem arī nākamo sprādzienu perēkļus. Pienāca arī brīdis, kad bija jākrīt Ptolemaja autoritātei, ko kristīgā baznīca bija pasludinājusi par neapšaubāmu. Tas notika laikā, kad svētā baznīca vēl pat neiedomājās par to, ka vaja­dzētu atteikties no savām tiesībām. Cēlonis slēpjas tai pašā dialektikā.

1515. gadā 37 gadus vecais Fromborkas kapitula ka­noniķis Toruņas Nikolajs Koperniks, liels astronomijas cienītājs un zinātājs, izsūtīja draugiem nelielu sacerē­jumu, kas bija nosaukts par «Komentāru» vai «īsu pa­skaidrojumu». Traktātā patiešām ļoti īsi, kaut arī sa­mērā radikāli bija izklāstīti godājamā baznīcas kalpa uzskati par pasaules uzbūvi. Viņš rakstīja:

«1. Nepastāv vienots centrs visām debesu orbītām un sfērām.

2. Zemes centrs nav pasaules centrs, bet tikai sma­guma un Mēness orbītas centrs.

3. Visas orbītas apliec Sauli, tāpēc tā atrodas visu orbītu vidū, tātad pasaules centrs ir Saules tuvumā.

4. Zemes un Saules atstatuma attiecība pret debess velves augstumu ir mazāka nekā Zemes rādiusa attie­cība pret tās attālumu no Saules, jo, salīdzinot to ar debess velves augstumu, tā nemaz nav sajūtama.

5. Tas, kas mums šķiet kā kustība pie debess velves, rodas nevis tāpēc, ka kustas pati debess velve, bet gan tāpēc, ka kustas Zeme; tātad Zeme kopā ar saviem tu­vākajiem elementiem riņķo diennakts kustībā starp po­liem, kuri telpā saglabā nemainīgu virzienu, turpretim debess velve un debess aiz tās ir nekustīgi.

6. To, kas mums šķiet kustība attiecībā pret Sauli, no­saka nevis pašas Saules, bet gan Zemes un tās sfēras kustība, ar kuru mēs riņķojam ap Sauli tieši tāpat kā jebkura cita planēta; tādējādi Zeme veic vairākas kus­tības.

7. Tas, kas izpaužas kā tieša planētu kustība atpakaļ- virzienā, norisinās nevis tāpēc, ka kustas pašas planē­

tas, bet gan tāpēc, ka kustas Zeme; tātad vienīgi Ze­mes kustība ļauj novērtēt daudzas dažādas parādī­bas.»

Kas bija tas cilvēks, kurš inkvizīcijas sārtu dūmaina­jos gados iedrošinājās izklāstīt jaunas pasaules sistē­mas pamatus, kuri nebija līdzīgi par svētiem pataisīta­jiem Ptolemaja kanoniem? Diemžēl vēsture nav pieskaitāma pie precīzajām zinātnēm. Holandiešu astro­noms Antonijs Pannekuks raksta, ka Nikolajs Koper­niks ir cēlies no vācu kolonistiem, kas XIV gadsimtā apmetušies Vislas krastos un nodibinājuši Tornas pil­sētu. Tomēr viņa grāmatas poļu recenzenti apgalvo, ka tā ir aplamība. Nebija nekādu kolonistu, nebija pilsē­tas, ko būtu dibinājuši vācieši. Torņa ir sensenā poļu pilsēta Toruņa, bet Koperniks ir poļu zinātnieks, un par to ir pat smieklīgi strīdēties. Diez vai ir vērts iedziļinā­ties šajās pretrunās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pastāv arī šāds pieraksts:

«Viņa vectēvs dzīvoja Čehijā un bija pārticis cilvēks, taču viņu bija iekārdinājis labums, ko tolaik deva dzīve poļu pilsētās, viņš pameta dzimteni un pārcēlās uz Kra­kovu, kur ierakstījās pilsoņos.»

Ko darīt, ja, pamatodamies uz šīm rindām, arī čehi sāks rakstīt Kopernika vārdu starp diviem Jāniem (Husu un Zelijevski) un Pēteri Helčicki? Mierināsim sevi ar to, ka galu galā mums visiem ir bijusi viena vecvecmāmiņa Ieva, un interesēsimies par mazāk strī­dīgiem faktiem.

Tātad 1473. gada 19. februārī Tornas pilsētā (To- ruņā) vairāku tautu apstrīdēto Koperniku ģimenē pie­dzimst dēls, ko nosauc par Nikolaju. Pēc nepilnīgām ziņām, viņa tēvs ir maiznieks, kas guvis labus panāku­mus. Māte piederējusi senai poļu ģimenei un bijusi Er- melandes bīskapa — veselas kņazistes garīgā priekš­nieka māsa. Nav zināms, kā Koperniks audzis un attīs­tījies. Diez vai viņa bērnība daudz atšķīrusies no citu zēnu bērnības. Bet viņa uzcītību un saprātu, par kuru raksta vēsturnieki, droši var pieskaitīt pie tām rakstura īpašībām, kuras vienmēr piedēvē slaveniem cilvēkiem. Desmit gadu vecumā Nikolajs zaudē tēvu, un viņu no­dod audzināt bīskapa pilī. Pēc septiņiem gadiem, kad viņš pabeidzis pamata izglītību, to ar Toruņas Nikolaja

vārdu pieraksta Krakovas universitātē par studentu. Pabeidzis universitāti, jaunais medicīnas doktors aiz­brauc uz Itāliju, kur klausās izcilu profesoru lekcijas. Un 1499. gadā iegūst divus lauru vainagus: filozofijā un medicīnā. Jau Krakovā Koperniks ļoti ieinteresējas par matemātiku un jo sevišķi par astronomiju. Skolas gados viņš abās disciplīnās gūst tik lielus panākumus, ka tajā pašā 1499. gadā divdesmit sešu gadu vecumā ieņem matemātikas katedru Romas universitātē. Milzum daudz laika jaunais profesors veltī, lai izstudētu sen­grieķu uzskatus par pasaules uzbūvi. Un dienu no die­nas viņā aug neapmierinātība par vispārpieņemto ār­kārtīgi sarežģīto un neprecīzo sistēmu, kas izklāstīta «Almagestā».

Tomēr situācija Romā maz veicina dziļas studijas. Pāvests Aleksandrs VI tikko kā sadedzinājis sārtā Sa- vonarolas mirstīgās atliekas un tagad ļoti aktīvi ap­spiež brīvdomību. Nospriedis, ka dzimtenē ir vieglāk iegūt līdzekļus mierīgai eksistencei, Koperniks atgriežas Varšavā. Viņš ar panākumiem var nodoties medicīnai: viduslaikos ārstiem bija apmēram tādi paši panākumi kā mūsu laikos. Viņš var iegūt arī Krakovas universi­tātes matemātikas katedru, tomēr Koperniks atsakās kā no viena, tā arī no otra darba. Viņš dod priekšroku mieram un vientulībai. Tēvocis bīskaps, gribēdams pa­turēt savā tuvumā ne tikai ārstu, bet arī radinieku, sa­gādā viņam kanoniķa vietu mazajā Frauenburgas pilsē-

linā, kura ietilpst bīskapa valdījumos. Tajos laikos par kanoniķa vietu sapņo ikviens cilvēks, kas grib sevi vel­tīt zinātnei. Sī ir kātoju mācītāja kārta, kas parasti kalpo lielās katedrālēs, dod augstu stāvokli sabiedrībā, pieklājīgus eksistences līdzekļus un… daudz brīva laika.

Kas attiecas uz Frauenburgu, tad tagad to sauc par Fromborku; tie, kuri tur ir bijuši, stāsta, ka saglabāju­šās senās cietokšņa sienas, kas kādreiz apjozušas Frauenburgas katedrāli, tornis, kurā Nikolajs Koperniks no- dizīvojis 30 gadus. Tur bija gan viņa dzīvojamās telpas, gan observatorija. Tūristi, kas apmeklē vēsturisko vietu, svētlaimē nopūšas, sirds dziļumos pateikdamies debe­sīm par to, ka viņi piedzimuši četrus gadsimtus vēlāk. Tas ir bijis velnišķīgi neomulīgs laiks!

Tātad trīsdesmit gadu vecumā Nikolajs Koperniks kļuva par Ermelandes (Varmas) kapitula sešpadsmito kanoniķi. Taču liktenis cietsirdīgi pasmējās par jauno zinātnieku, kas alka miera un vientulības. Viņam nācās karot un nodarboties ar politiku, būvēt nocietinājumus un domāt par reformām.

Uzmanīgs Kopernika dzīves pētnieks piecus gadsim­tus vecajās Frauenburgas hronikās atradīs daudz inte­resantu vietu. Viņš atradīs stāstus par prasmīgo ārstu Toruņas Nikolaju, trūcīgo ļaužu nenogurdināmo dzie­dinātāju, par spožo kapitula administratoru — tēvu Nikolaju, kas uzvarējis tiesas prāvā pret teitoņu laupī­tāju ordeni. Beidzot mūsu iedomātais pētnieks atradīs

daudzus materiālus,-kas stāsta par Koperniku kā par gudru politiķi, Grudzas seima izdarītās naudas reformas autoru, par Koperniku — Frauenburgas aizsardzības or­ganizētāju pret kārtējām teitoņu ordeņa brāļu viltībām. Dižais heliocēntriskās sistēmas radītājs visu mūžu nemi­tīgi cīnījās ar ordeņa pusmūkiem — puslaupītājiem. Bruņinieki, ko bija nokaitinājusi kanoniķa nepiekāpība, izplatīja par viņu visdažādākās tenkas, noalgoja klai­ņojošus komediantus un lika viņiem savos farsos iz­smiet Koperniku. Un, jo vairāk komediants māžojās savā astronoma sapņotāja lomā, jo stiprāk smējās un skaļāk aplaudēja pūlis. Kanoniķa draugi ieteica rīkoties pret paskvilantiem ļoti asi, bet Koperniks atbildēja: «Es nekad neesmu meklējis pūļa aplausus, es pētu to, ko pūlis nekad necienīs un neatzīs, un es nekad neesmu nodarbojies ar lietām, ko tas atzīst.»