Džefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

Tanī brīdī Harijs jau ilgojās atgriezties Anglijā.

Automašīnas vadītājs izkāpa un atvēra bagāžnieku. Pienāca viesnīcas portjē. Natālija ieveda Hariju viesnīcā un pāri vestibilam pavadīja pie reģistrācijas galdiņa, kur viņam atlika vien parādīt savu pasi un parakstīt veidlapu. Izskatījās, ka Natālija būtu visu sagatavojusi vai paša Dieva uzņemšanai.

– Laipni lūdzam Pierre , Kliftona kungs, – sacīja reģistrators un pasniedza Harijam lielu atslēgu.

– Gaidīšu jūs šeit pat vestibilā, – Natālija sacīja un ieskatījās pulkstenī, – pēc stundas. Tad limuzīns jūs aizvizinās uz Hārvarda klubu, kur jums paredzētas kopīgas pusdienas ar Gincburga kungu.

– Paldies, – tencināja Harijs un noskatījās, kā Natālija dodas pāri vestibilam, tad ārā pa durvīm un iziet uz ielas. Viņš pamanīja, ka nebija vienīgais vīrietis, kurš no viņas nespēja ne acu novērst.

Portjē pavadīja Hariju uz vienpadsmito stāvu, ieveda numurā un izskaidroja, kā darbināmas tajā atrodamās ierīces. Harijs vēl ne reizi nebija apmeties viesnīcā, kuras numurā ir gan vanna, gan duša. Viņš nolēma sīki pierakstīt tur redzamo un piedzīvoto, lai pēc atgriešanās Bristolē varētu mātei izstāstīt pilnīgi visu par šo jauno pieredzi. Harijs pateicās portjē un iedeva viņam vienīgo dolāru, kas bija pie rokas.

Pat vēl neizsaiņojis ceļasomu, Harijs pieteica telefonsarunu ar Emmu.

– Es jums atzvanīšu aptuveni pēc piecpadsmit minūtēm, kungs, – sacīja operatore okeāna otrā krastā.

Harijs ļoti ilgi mazgājās dušā un, kad bija noslaucījies milzīgākajā dvielī, kādu jebkad bija redzējis, sāka izsaiņot ceļasomu. Iezvanījās telefons.

– Jūsu pieteiktā tālsaruna, kungs, – sacīja operatore. Tūliņ pēc tam viņš izdzirdēja Emmas balsi.

– Vai tas esi tu, mīļais? Vai tu mani dzirdi?

– Protams, mīļumiņ! – smaidot atteica Harijs.

– Tu jau tagad izklausies pēc amerikāņa. Nespēju ne iedomāties, kas būs pēc trijām nedēļām.

– Tad es būšu gatavs atgriezties Bristolē. Tā es sacītu. Jo īpaši tad, ja romāns neiekļūs pārdotāko grāmatu sarakstā.

– Un ja nu patiešām neiekļūst?

– Tad es droši vien atgriezīšos mājās ātrāk.

– Pēc manām domām, tas nemaz nebūtu slikti. No kurienes tu tagad zvani?

– No Pierre . Viņi ierādījuši man vislielāko viesnīcas numuru, kādu vispār esmu redzējis. Tajā gultā varētu iekārtoties četri cilvēki.

– Tikai parūpējies, lai tu tur gulētu viens pats.

– Vannas istabā ir gaisa kondicionētājs un radio. Kaut kas neaptverams! Es vēl pat neesmu apguvis, kā to visu ieslēgt.

Vai izslēgt.

– Tev vajadzēja ņemt līdzi Sebastjanu. Viņam jau sen viss būtu skaidrs.

– Vai arī viņš būtu visu izjaucis pa daļām un atnesis man, lai salieku atkal kopā. Un kā puikam klājas?

– Viss kārtībā. Jāteic, ka bez auklītes viņš uzvedas pat labāk.

– Lieliski. Es jūtos atvieglots, to dzirdot. Un kā sokas tavi Smitas jaunkundzes meklējumi?

– Lēnām. Tomēr esmu uzaicināta uz interviju rīt pēcpusdienā Barnardo namā.

– Izklausās daudzsološi.

– No rīta satikšos ar Mičela kungu, lai noskaidrotu, ko sacīt. Un, vēl svarīgāk, lai zinātu, ko nevajag teikt.

– Tev viss izdosies, Emma. Tikai atceries, ka viņu pienākums ir atrast bērniem labas mājas. Es bažījos vienīgi par to, ko sacīs Sebastjans, kad uzzinās, ko esi iecerējusi.

– Viņš to jau zina. Uzsāku sarunu par to vakar, īsi pirms tam, kad viņš devās pie miera. Man par lielu pārsteigumu izskatījās, ka viņam šī iecere patiešām patīk. Tomēr, kad kaut kas saistās ar Sebastjanu, allaž uzrodas kāda problēma.

– Un kāda tā ir šajā reizē?

– Viņš gaida, ka izvēles brīdī varēs teikt savu vārdu par to, kuru mēs ņemsim. Labās ziņas ir tādas, ka viņš vēlas māsu.

– Ja nu viņam iepatiksies kāda cita, nevis Smitas jaunkundze? Tas varētu izrādīties visai sarežģīti.

– Ja tā notiks, es pat nezinu, ko mēs iesāksim.

– Mums kaut kā nāksies viņu pārliecināt, ka viņš izvēlējies tieši Džesiku.

– Kā tu iesaki rīkoties, lai to panāktu?

– Es padomāšu.

– Atceries, ka nedrīkst viņu novērtēt par zemu. Ja tā būs, mēs pavisam viegli varam nonākt zaudētājos.

– Parunāsim par to, kad atgriezīšos, – teica Harijs. – Tagad man jāsteidzas. Es pusdienošu kopā ar Haroldu Gincburgu.

– Nodod viņam mīļus sveicienus no manis un atceries, ka arī viņš ir no tiem, kuru nedrīkst novērtēt par zemu. Un neaizmirsti viņam pavaicāt, kas notika ar…

– Es neesmu aizmirsis.

– Lai tev veicas, mīļais, – novēlēja Emma. – Un izdari visu, lai tava grāmata iekļūst tajā sarakstā!

– Tu esi vēl sliktāka par Natāliju.

– Kas ir šī Natālija?

– Valdzinoša blondīne, kura nemitējas man pieskarties un nespēj vien rimties.

– Tu nu gan proti sacerēt dažādus stāstus, Harij Klifton.

Emma bija starp pirmajiem apmeklētājiem, kas tajā vakarā ieradās universitātes auditorijā uz profesora Sairusa Feldmena lekciju par tematu “Vai, uzvarējusi karā, Lielbritānija zaudēja mieru?”.

Viņa ieņēma malējo vietu daudzo solu rindu vidū. Līdz lekcijas sākumam vēl bija krietns sprīdis laika, bet telpa piepildījās tik strauji, ka pēdējiem klausīties gribētājiem nācās sēdēt uz kāpnītēm, kas veda uz augšējām solu rindām, un daži pat pamanījās ieņemt vietas uz palodzēm.

Telpā ienāca divkārtējais Pulicera prēmijas laureāts universitātes rektora vietnieka pavadībā. Atskanēja nevaldāmi aplausi. Pamazām ovācijas norima, un sers Filips Moriss iepazīstināja klātesošos ar viesi, īsi izklāstīdams viņa spožo karjeras ceļu no studijām Prinstonā un jaunākā profesora vietas Stenfordā līdz otrās Pulicera prēmijas saņemšanai iepriekšējā gadā. Atkal atskanēja ilgstoša aplausu vētra. Profesors Feldmens piecēlās no krēsla un devās uz paaugstinājumu.

Pirmais, ko Emma pamanīja, kamēr vēl Sairuss Feldmens nebija sācis savu runu, bija tas, ka viņš ir ļoti izskatīgs vīrietis – augumā mazliet vairāk par sešām pēdām, bieziem, sirmiem matiem. Greisa, piezvanījusi māsai un aicinājusi uz šo pasākumu, par to nebija ne ieminējusies. Viņa glīti iesauļotā seja visiem lika skaidri noprast, kurā universitātē viņš strādā par pasniedzēju. Tik atlētiska miesasbūve nedarītu kaunu pat gados daudz jaunākam cilvēkam, un tas vedināja uz domām par to, ka viņš sporta zālē pavada tikpat daudz laika, cik bibliotēkā.

Ar pirmo mirkli, kad viņš sāka runāt, Emmu aizrāva viņa neslēptais enerģiskums. Jau drīz visi auditorijā esošie, elpu aizturējuši, klausījās viņa vārdos un kaismīgi pierakstīja itin visu. Emma nožēloja, ka nav paņēmusi līdzi ne bloknotu, ne arī pildspalvu.

Profesors runāja, neizmantojot piezīmes, viņš viegli un veikli pārgāja no viena temata pie cita. Volstrīta nozīme pēckara laikā, dolārs kā jaunā pasaules valūta, nafta kā patēriņa prece gadsimta otrajā pusē un, iespējams, arī pēc tam, Starptautiskā Valūtas fonda nozīme un fiksēta “Zelta standarta” saglabāšana Amerikā.

Kad lekcija beidzās, Emma nožēloja vienīgi to, ka runātājs tikai garāmejot pieskāries transporta jautājumam un vien īsi pieminējis lidaparātus, kas mainīs jauno pasaules kārtību gan biznesa, gan tūrisma jomā. Tomēr, kā īstam profesionālim pieklājas, viņš neaizmirsa visus informēt, ka par šo tematu ir uzrakstījis grāmatu. Emma negrasījās gaidīt līdz Ziemassvētkiem, lai vienu tādu dabūtu arī savā īpašumā. Viņa atkal iedomājās par Hariju un cerēja, ka viņa grāmatai Amerikā būs labi panākumi.