Džefrijs Ārčers - Bīstamie sakari

– Paldies! – Mičels pateicās un izskatījās patiesi pārsteigts. – Jūs noteikti atcerēsieties, ka mūsu pēdējās tikšanās laikā runājām par mazuli, kas tika atrasts groziņā mana tēva darba kabinetā, – Emma sacīja. – Esmu pārliecināta, ka atceraties arī detektīvu Blekmoru, kurš izmeklēja šo lietu. Viņš manam vīram sacīja, ka par mazo parūpēsies vietējās varas iestādes.

– Tāda ir standarta procedūra, kas tiek veikta, ja neviens nepiesaka savas tiesības uz šādu bērnu.

– Jā, tik daudz jau esmu noskaidrojusi arī es pati. Vakar biju pilsētas mērijā, taču viņi man atteicās dot jebkādas ziņas par mazo meitenīti un viņas pašreizējo atrašanās vietu.

– Tā droši vien ir noteikts instrukcijā, lai pasargātu bērnu no uzmācīgiem žurnālistiem. Tas tomēr nenozīmē, ka nav iespējams noskaidrot, kur viņa meklējama.

– Priecājos to dzirdēt. – Emma brīdi vilcinājās. – Taču, pirms mēs turpinām darboties šajā virzienā, es vēlētos būt droša, ka šī mazā meitenīte bija mana tēva meita.

– Varu apliecināt, Kliftones kundze, ka par to nav ne mazāko šaubu.

– Kā gan jūs varat būt tik ļoti pārliecināts?

– Es varu jums atklāt visus faktus, taču gribu jūs brīdināt, ka varbūt jutīsieties neērti.

– Mičela kungs, nedomāju, ka jebkas, ko jūs varētu man atklāt par manu tēvu, spētu mani pārsteigt.

Privātdetektīvs klusēja kādu laiku un beidzot atkal ierunājās: – Jūs noteikti zināt, ka laikā, kad strādāju seram Hugo, viņš pārcēlās uz Londonu.

– Manā kāzu dienā aizbēga. Tāds būtu precīzāks apzīmējums.

Šo piebildi Mičels nekomentēja. – Apmēram pēc gada viņš uzsāka kopdzīvi ar Olgu Petrovskas jaunkundzi Laundskvērā.

– Kā gan viņš varēja atļauties ko tādu, ja mans vecaistēvs viņam vairs nedeva ne penija?

– Nevarēja. Runājot pilnīgi skaidru valodu… viņš nevis dzīvoja kopā ar Petrovskas jaunkundzi, bet gan dzīvoja uz viņas rēķina.

– Vai varat man kaut ko pastāstīt par šo dāmu?

– Diezgan daudz. Viņa bija dzimusi Polijā un tūkstoš deviņi simti četrdesmit pirmajā gadā aizbēga no Varšavas drīz pēc tam, kad tika arestēti viņas vecāki.

– Par ko viņus apsūdzēja?

– Par to, ka viņi bija ebreji, – bezkaislīgi pavēstīja Mičels.

– Viņai izdevās tikt pāri robežai un līdzi paņemt pat zināmu daudzumu ģimenes dārglietu. Viņa devās uz Londonu un tur noīrēja dzīvokli Laundskvērā. Drīz viņa kādās viesībās pie kopīgiem paziņām sastapa jūsu tēvu. Viņš aplidoja dāmu vairākas nedēļas un pēc tam pārcēlās uz viņas dzīvokli, apsolījis, ka abi apprecēsies, tiklīdz viņš būs noformējis šķiršanos no sievas.

– Es sacīju, ka nekas mani nespēs pārsteigt. Jāatzīst, ka es kļūdījos.

– Un būs vēl ļaunāk, – noteica Mičels. – Kad nomira jūsu vecaistēvs, sers Hugo nekavējoties pameta Petrovskas jaunkundzi un atgriezās Bristolē, lai pieteiktu savas mantojuma tiesības un kļūtu par Beringtonu kuģniecības valdes priekšsēdētāju. Taču pirms tam viņš no Petrovskas kundzes dzīvokļa nozaga juvelierizstrādājumus un vairākas vērtīgas gleznas.

– Ja tā ir taisnība, kālab viņš netika arestēts?

– Viņu arestēja, – paskaidroja Mičels, – viņš atradās apcietinājumā, kad viņa līdzdalībnieks Tobijs Dansteibls naktī pirms tiesas procesa uzsākšanās savā kamerā izdarīja pašnāvību. – Emma nolieca galvu. – Kliftones kundze, vai vēlaties, lai es tālāk nestāstu?

– Nē, nē, turpiniet, – sacīja Emma un cieši paraudzījās uz viņu. – Man jāzina viss.

– Kad jūsu tēvs atgriezās Bristolē, Petrovskas jaunkundze bija stāvoklī, tiesa, viņam tas nebija zināms. Viņa dzemdēja meitenīti, un dzimšanas apliecībā ir ierakstīts, ka mazās vārds ir Džesika Petrovska.

– Kā jūs to zināt?

– Petrovskas jaunkundze nolīga mani, kad jūsu tēvs vairs nespēja samaksāt manus rēķinus. Ironiski bija tas, ka viņai izbeidzās nauda tieši tad, kad jūsu tēvs tika pie mantojuma. Tieši tālab viņa ieradās Bristolē kopā ar Džesiku. Viņa vēlējās, lai sers Hugo zinātu, ka viņam ir vēl viena meita, un uzņemtos atbildību par viņas audzināšanu.

– Un tagad šī atbildība gulst uz maniem pleciem, – klusi noteica Emma. Pēc mirkļa viņa turpināja: – Taču man nav ne mazākās nojausmas, kā viņu atrast. Es cerēju, ka jūs man palīdzēsiet.

– Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, Kliftones kundze. Taču ir pagājis jau ļoti ilgs laiks, un tas nebūs viegli. Ja man būs kādi jaunumi, jūs par tiem uzzināsiet pirmā, – piebilda privātdetektīvs un cēlās kājās.

Kad Mičels aizkliboja, Emma sajutās mazliet vainīga. Viņa nebija piedāvājusi pat tasi tējas iedzert.

Emma nespēja vien sagaidīt, līdz nokļūs mājās un varēs izstāstīt Harijam par savu tikšanos ar Mičelu. Kad viņa iebrāzās Beringtonholas bibliotēkā, Harijs nolika telefona klausuli. Viņa sejā rotājās tik plats smaids, ka Emma noteica: – Tu pirmais.

– Mans amerikāņu izdevējs vēlas, lai dodos braucienā pa Amerikas Savienotajām Valstīm un reklamēju savu jauno grāmatu. Jau nākamajā mēnesī.

– Dārgais, tie ir brīnišķīgi jaunumi! Beidzot tu varēsi iepazīties ar mana vecātēva māsu Filisu, nemaz jau nerunājot par Elisteru.

– Gaidu ar nepacietību.

– Nesmejies, bērns! – Tas bija kā atgādinājums par Filisu, kura šo izteicienu bija ļoti iemīļojusi.

– Man nenāk ne prātā smieties. Izdevējs ierosināja, ka arī tu varētu braukt līdzi. Tātad arī tev būs iespēja viņus satikt!

– Es ar lielāko prieku dotos tev līdzi, mīļais, taču laiks tam ir pilnīgi nepiemērots. Auklīte Raiena jau ir sasaiņojusi savas somas, un man pat kauns atzīties, ka aģentūrā mēs esam izsvītroti no sarakstiem.

– Varbūt man izdosies panākt, lai izdevējs piekrīt, ka ar mums kopā brauc arī Sebastjans.

– Un tas beigsies ar to, ka mūs visus no turienes deportēs, – noteica Emma. – Nē, es ar Sebastjanu palikšu mājās.

Toties tu dosies iekarot kolonijas.

Harijs apskāva sievu. – Žēl. Un es jau biju sapriecājies par otro medusmēnesi. Starp citu, kā pagāja tava tikšanās ar Mičelu?

Kad Harijs jau Edinburgā piedalījās literārā pēcpusdienā, Dereks Mičels piezvanīja Emmai.

– Iespējams, es atradu pavedienu, – viņš paziņoja, pat nenosaucis savu vārdu. – Kad varam satikties?

– Rīt desmitos tajā pašā vietā?

Emma tik tikko bija paguvusi nolikt klausuli, kad tālrunis iedžinkstējās atkal. Izrādījās, ka zvanītāja ir viņas māsa.

– Cik patīkams pārsteigums, Greisa! Tomēr es esmu pārliecināta, ka bez iemesla tu nebūtu zvanījusi.

– Daži strādā pilnu slodzi, – Greisa atgādināja. – Bet tev taisnība. Vakar es apmeklēju profesora Sairusa Feldmena lekciju.

– Divu Pulicera prēmiju ieguvēju? – pārjautāja Emma, cerot atstāt iespaidu uz māsu. – Ja pareizi atceros, viņš ir no Stenforda Universitātes.

– Apbrīnojami, – Greisa atzina. – Tevi apburtu arī viņa runa.

– Viņš ir ekonomists, vai ne? – Emma pavaicāja, pūlēdamās izrādīt savas zināšanas. – Tas taču nav mans lauciņš!

– Arī manējais nav, bet tad profesors sāka runāt par transportu…

– Izklausās saistoši.

– Tā arī bija. – Greisa nelikās zinis par sarkasmu Emmas balsī. – Īpaši brīdī, kad viņš pieminēja kuģniecību nākotni apstākļos, kad Britu Transokeāna gaisa satiksmes korporācija plāno sākt regulārus reisus no Londonas uz Ņujorku.