Iļja Laurs - Jauna pieeja biznesam

Spēles un primitīvas programmas cits no cita dabūjām ierakstītas magnetofona kasetēs. Vienlaikus izmantojot datora skaņas ligzdu un magnetofonu, bija iespējams programmas un spēles saglabāt datorā. Lai arī no kasetes plūstošās skaņas skanēja kā parasts troksnis, tajā bija iekodēta informācija. Tajā laikā dators jau saprata pat 16 komandu, piemēram, novilkt līniju no A līdz B, uzzīmēt kosmosa kuģi, bet tam jau bija nepieciešama visa zīmēšanas komandu secība, turklāt tas varēja saskaitīt, izmantojot kādu vieglāku formulu. Protams, tās vēl bija diezgan primitīvas komandas, un tām patiesi nevajadzēja labas angļu valodas zināšanas. Salīdzinot šos tālaika tehnikas brīnumus ar mūsdienu datora iespējām, tie ir kā pirmatnēja cilvēka alu zīmējumi un Šekspīra literārie darbi. Mūsdienu dators spēj saprast nevis 16, bet pat 10 tūkstošus komandu.

Taču ap 1990. gadu mājās jau parādījās pirmais nopietnais personālais dators – IBM 286. Tādu tagad noteikti var atrast kādā muzejā, taču tolaik tas bija patiesi iespaidīgs! Tā ekrāns bija pat krāsains, un tas varēja rādīt visas 256 krāsas. Protams, mūsdienās pat jebkurš telefons atšķir 32 miljonus krāsu. Taču ar to datoru jau varēja spēlēt sarežģītākas, pat trīsdimensiju spēles. Tajā bija instalēta DOS programmatūra, bet dažas programmas jau ļāva darboties “Windows” operētājsistēmā.

Saprotams, ka skolas gados vecāki mums ar brāli sāka ierobežot visu šo darbošanos ar datoru. Jo pie datora varējām tiešām meditēt, pavadīt augas dienas un naktis. Laiks pie tā kustin kusa. Īpaši tad, kad parādījās vēl nopietnākas spēles, kā “Doom”, “Quake”… Īsti datoristi mani sapratīs. Skolā tajā laikā datora vēl nebija, programmēt mācījāmies burtnīcā ar pildspalvu. Biju vienīgais, kuram tolaik mājās bija šī ierīce, un, atgriezies no skolas, mēģināju visas programmas pārbaudīt praksē. Vēlāk skola mani pat aizsūtīja uz olimpiādi, es ieguvu balvu – vismaz vecākiem bija mierīgāks prāts, ka dēls pie datora pavadītās stundas izmanto arī mācībām.

Apmaiņas programmā aizbraucot uz Ameriku, 1993. gadā man jau bija iespēja skolas datorklasē ne tikai pēc stundām iepazīties ar datubāzēm, dažādām aplikācijām, bet pēc stundām arī piedalīties datorklubos. Darāmā netrūka – iepazinos ar vairākām programmām, mācījos daudz nopietnāku programmēšanu.

Viena no interesantākajām mūsdienu biznesa iezīmēm ir jauns uzņēmēja, uzņēmuma veidotāja portrets. Agrāk vien tāpēc, lai varētu izkustēties no starta līnijas, bija nepieciešama 10 vai pat 15 cilvēku liela komanda. Šodien uzņēmējdarbības ekosistēma kļuvusi tik vienkārša, ka pat bez pamatzināšanām par mārketingu var pārdot savu produktu.

Viss mainās tik strauji, ka pat mūsu kompānijas piecu gadu pastāvēšanas laikā ir notikušas būtiskas izmaiņas. Agrāk vienīgais veids, kā attīstīt aplikāciju biznesu, bija tikai sadarbība ar mobilajiem operatoriem – vajadzēja pacietīgi un ilgi kaulēties ar katru atsevišķi. Lielām kompānijām nepatika jauni uzņēmēji, bez pieredzes. Tas bija apnicīgs un ilgstošs process.

Lielie operatori bija noskaņoti parakstīt līgumus tikai ar lielākajiem spēļu un mobilo aplikāciju ražotājiem. Īpaši Eiropas mobilie operatori nebija pārāk iecietīgi noskaņoti pret individuālajām spēlēm un mobilajām aplikācijām. Mums Lietuvā paveicās – neliela valsts, nebija pārāk grūti uzturēt labas attiecības. Taču būtībā maziem uzņēmumiem nebija pārāk lielu izredžu savus produktus pārdot lielākām tirgus haizivīm. Atceros, ka nemitīgi rakstījām un rakstījām vēstules mobilā operatora “Vodafone” birojam Lielbritānijā. Tās bija kā adatas siena kaudzē – ne uz vienu vēstuli neviens neatbildēja. Taču panākumus, tāpat kā zivi vannā, tik vienkārši nenoķersi – vajadzēja ieguldīt ļoti lielu darbu, līdz kompānija beidzot sāka augt un tika pamanīta. Ja mēs neko nedarītu, visdrīzāk, šodien nebūtu guvuši sekmes.

Taču panākumus, tāpat kā zivi vannā, tik vienkārši nenoķersi

Vēlāk redzēju, ka ne jau man vienam ir šāda problēma – tāpat tika ignorēti simtiem citu mobilo aplikāciju veidotāju. Tā kā, lai radītu programmu, vajag laiku, centību, intelektuālos resursus un dažādas zināšanas, nav patīkami, kad esi to visu upurējis un saproti, ka tavu produktu nevienam nevajag. Mēģini pārdot, bet tev kā ar cirvi atcērt, ka viņiem ir kontrakti ar lieliem piegādātājiem un jūsu produkti neinteresē.

Mūsdienās gan “GetJar”, gan “Apple” vai “Google” mobilo aplikāciju veikali jau ir automatizēti un ļauj aplikāciju ražotājam ar aplikāciju pārdevēju sazināties internetā. Viss ir vienkārši, mobilo aplikāciju ražotājiem vairs nevajag klauvēt ne pie vienām durvīm.

Tagad ikviens cilvēks jebkurā pasaules malā var izveidot mobilo aplikāciju, desmit minūšu laikā to ielikt aplikāciju veikalā un nākamajā dienā jau gūt pelņu. “GetJar” šobrīd ir 400 tūkst. mobilo aplikāciju radītāju, un pavisam tiek izplatīti 750 tūkst. dažādu aplikāciju. Vai spējat iedomāties, cik cilvēku vajadzētu nodarbināt papildus, ja viss notiktu tradicionālā veidā, – kompānija satiktos ar aplikāciju veidotājiem un uz papīra parakstītu līgumu? Paši līgumi vien būtu 20 stāvu nama augstumā! Ja bizness nebūtu kļuvis mūsdienīgs, mēs dzīvotu starp lieliem šādu papīru kalniem. Visdrīzāk, nekur tālu nebūtu tikuši no tā laika, kad nācās klauvēt pie lielo operatoru durvīm un lūgt pieņemšanu viņu rindā.

Šodien vairumu, ap 80 procentu, mobilo aplikāciju radījuši mazi uzņēmumi, citas – pat viens cilvēks. Pat uzņēmumā dažreiz ir tikai trīs cilvēki. Tagad tik daudz mediju līdzekļu ļauj nodarboties ar biznesu vieglāk nekā jebkad agrāk. Ar vienu klikšķi “Facebook” var sasniegt simtiem miljonu lietotāju visā pasaulē, un arī vēl skolu nebeigušam skolēnam ir reāla iespēja kļūt par miljonāru. Taču agrāk šādu rezultātu varēja sasniegt tikai milzīgas mārketinga komandas.

Tagad ikviens cilvēks jebkurā pasaules malā var izveidot mobilo aplikāciju, desmit minūšu laikā to ielikt aplikāciju veikalā un nākamajā dienā jau gūt peļņu.

Mūsdienu pasaulei tāpat vajadzīgas idejas un cilvēki, kas vēlas un spēj izmainīt pasauli ap mums. Un, lai iesāktu savu biznesu, nevajag lielas pūles. Ne studentam, ne programmētājam, kuram ir sava iecere, vairs nevajag speciālu biznesa vadības zināšanu, svarīgākais ir ideja un tās realizācija. Piemēram, arī slavenās amerikāņu uzņēmēja Rokfellera dinastijas laikos, lai iegūtu labus rezultātus biznesā, vajadzēja būt diezgan labam organizatoram. Turpretī šodien veiksmīgs uzņēmējs ir tas cilvēks, kuram ir laba ideja, nevis labas iemaņas vadībā. Biznesa īpašnieks vairs nav organizators, viņš savā ziņā ir – radītājs.

To apliecina arī pasaules slavenākie piemēri – Marks Cukerbergs neorganizē “Facebook” biznesu, bet Lerijs Peidžs un Sergejs Brins – “Google” biznesu. Viņi tam algo profesionāļus, kuri zina, kā no viņu izgudrojumiem radīt biznesa modeli, kas gūtu atzinību pasaulē.

Aplikācijas pašas par sevi nav saturs. Tā ir forma, kas domāta satura ievietošanai, – jaunumiem, spēlēm, bankas pakalpojumiem. Varbūt drīz vien jau paši, lejupielādējot mobilo aplikāciju, varēsim veikt salauztas kājas rentgena uzņēmumu un nosūtīt to savam ārstam vai komentārus par rezultātiem saņemt tieši no tās pašas mobilās aplikācijas. Domāju, ka aplikācijas drīz kļūs par universālu mediju rezervuāru.