Iļja Laurs - Jauna pieeja biznesam

Tāpēc dabiski, ka datorvaloda, līdzīgi kā dzimtā, kļūst ļoti tuva, ja to mācās jau jaunībā. Pareizas agras iemaņas vēlāk ļauj sasniegt labus rezultātus. Tā teikt, jaunietis, kas uzaudzis pie datora un daudz tā programmu ielādējis pats, būs ļoti prasīgs pret jauniem produktiem, viņam būs pietiekami interesanti tos pilnveidot. Un svarīgākais, ka viņš labi sapratīs, kā to paveikt. Mūsdienu pasaulē tās ir diezgan vērtīgas zināšanas, daudzi uzņēmumi radīti vien tāpēc, ka aiz tiem slēpās datorvalodu labi pārzinoši cilvēki.

Ne tikai prasme pašiem no jauna ielādēt “Windows” operētājsistēmu parāda mūsu sabiedrības progresu. To, ka esam izvēlējušies diezgan sarežģītus jaunus pakalpojumus un protam ar tiem rīkoties, rāda arī attīstītās internetbankas, internetā sniegtie valsts institūciju pakalpojumi, pat internetā balsojošo skaits. Lūk, piemēram, Amerikā līdz šim pats populārākais algas izmaksas veids ir papīra čeki. Cilvēki nelabprāt lieto internetbanku, lielākā daļa pat ne reizi dzīvē nav veikuši bankas pārskaitījumu internetā! Taču Lietuvā internetbanka ir ļoti attīstīta, dažu sekunžu laikā operācijas var veikt pat vairākās valūtās. Internetbankas pakalpojumi ir diezgan sarežģīts tehnisks process, bet lietuvieši to labi prot lietot.

Lai gan mums nebija tirgus ekonomikas, mēs to izveidojām, izmantojot jau pašas progresīvākās tehnoloģijas. Jo nekā cita vēl nebija – nebija tirgus ekonomikas tradīciju, kuras traucētu attīstība un modernizācija. Mēs paņēmām tikai to, kas bija jaunākais un progresīvākais, un pielāgojām savām vajadzībām. Šobrīd Lietuva sacenšas ar Dienvidkoreju par pasaulē ātrāko internetu! Kāpēc? Jo mums vajag pašus ātrākos un progresīvākos virtuālos produktus, bet tam nepieciešams arī pietiekami ātrs internets.

Amerikas sabiedrībā tehnoloģiskie procesi ir daudz lēnāki. Pat ar tām pašām aplikācijām viņus, var teikt, iepazīstināja Stīvs Džobss. Diezgan vienkāršā “iPhone” tālruņa sistēma ļāva ātri lejupielādēt un tūlīt pat lietot nepieciešamo mobilo aplikāciju.

Lai gan mums nebija tirgus ekonomikas, mēs to izveidojām, izmantojot jau pašas progresīvākās tehnoloģijas.

Taču lietuvieši un citi mūsu zemes kaimiņi ar aplikācijām bija iepazinušies jau krietni agrāk un sarežģītākos nosacījumos. Ja vēlējās tālrunī lietot internetu, vajadzēja tam nepieciešamās zināšanas – prast ieslēgt internetu, konfigurēt tālruni, lejupielādēt un instalēt aplikāciju. Tam patiesi vajadzēja vismaz desmit nopietnus soļus, tas nebija tik vienkārši kā tagad, turklāt bez zināšanām vajadzēja arī pacietību, jo gan internets, gan telefons darbojās lēni.

Pirmo reizi Amerikā uzturējos apmaiņas programmā, kad man bija tikai 16 gadu. Lietuva tobrīd bija tikko atguvusi neatkarību, cīnījās ar saviem jaunajiem izaicinājumiem. Tad, aizbraucis uz šo reālo sapņu valsti, piedzīvoju īstu kultūršoku. Teikšu, ka uznāca pat bažas. Gan celtnes, gan cilvēki, viņu ģērbšanās stils, brīvā laika pavadīšanas veids neatgādināja neko, ko es, puisis no Lietuvas, biju pieradis redzēt. Viss bija pavisam jauns. Vajadzēja kādu laiku, lai spētu atslābināties, mierīgi raudzīties uz apkārtējo un sākt no tā mācīties.

Taču toreiz pat nevarēju iedomāties, ka pēc piecpadsmit gadiem šī valsts vēlreiz satricinās manu pasauli. 2007. gadā šurp jau braucu divu iemeslu dēļ – satikties ar pirmajiem savas kompānijas “GetJar” investoriem un klientiem. Kopš pirmās vizītes bija pagājis daudz laika, un šajā reizē Amerika manī radīja brīnišķīgas emocijas – šeit gatavojos dibināt savu uzņēmumu un radīt tam jaunus plānus! Ticēsiet vai ne, uzņēmums jau sekmīgi darbojās Lietuvā, bet nekad nebijām sastapuši savus klientus. Kas var būt globālāks?

Silīcija ieleja patiešām ir iespaidīga vieta Amerikā. Vēl 20. gs. sākumā Sanfrancisko līcī Kalifornijā tika veikti vairāki radio, televīzijas un kara elektronikas izmēģinājumi. Šī vieta ilgu laiku pulcēja vienkopus talantīgākos telekomunikāciju un datorinženierijas pārstāvjus ne vien no Amerikas, bet no visas pasaules. Silīcija ieleja kļuva par inovāciju centru, tāpat kā Šveice – par pulksteņu, bet Japāna – par elektronikas centru. Globalizācija noteica to, ka ieguvēji var būt tikai tie, kuriem ir īpaša specializācija.

Silīcija ieleja kļuva par inovāciju centru, tāpat kā Šveice – par pulksteņu, bet Japāna – par elektronikas centru. Globalizācija noteica to, ka ieguvēji var būt tikai tie, kuriem ir īpaša specializācija.

Netālā Stenforda universitāte aktīvi sadarbojās ar vietējiem uzņēmējiem un dalījās zināšanās. Lietuvā tāda prakse iesākās tikai pirms pāris gadiem. Silīcija ieleja šodien ir sakuplojusi kā liels koks ar daudzām spēcīgām saknēm. Un šīs saknes jau daudzus gadus spēj uzsūkt ikvienu sīku ūdens lāsīti to apkārtnē. Šeit tiek novērti talantīgi un strādīgi cilvēki.

No vienas puses Klusā okeāna apskalota, no otras – Sanfrancisko jūras un iespaidīgu kalnu aptverta, Silīcija ieleja daudziem speciālistiem kļuvusi par īstu amerikāņu sapni. Šeit pašlaik atvērtās pasaules labākās kompānijas, kā “Apple”, “Facebook”, “Google”, “Microsoft”, “eBay”, un daudzas citas iedvesmo pilnveidoties un arī pašiem piepildīt savu sapni.

Silīcija ielejas kompānijas atšķiras arī ar to, ka bieži neprasa, lai darbinieki birojā pavadītu noteiktu stundu skaitu, – šeit nereti darba laikā iespējams pavizināties ar divriteni, nodarboties ar skriešanu vai pasērfot kopā ar pensionētiem dažādu kompāniju darbiniekiem. Gaisā allaž manāma saulainās Kalifornijas elpa. Tomēr tās nemaz nav kā brīvdienas, cilvēki šeit strādā diezgan smagi – visus Silīcija ielejas darbiniekus vieno motivācija un atbildība, kompānija saviem darbiniekiem uzticas. Kāpēc gan nolīgt darbā cilvēkus, par kuriem ir šaubas? Tāda darba atmosfēra, kad kompānijai darbinieki ir vērtīgi un cienījami, ļauj sasniegt diezgan labus rezultātus.

Varbūt iet šo ceļu mani rosināja patiesi agra iepazīšanās ar datoru. Būdams tikai četrus gadus vecs, pie vecākiem darbā jau spēlēju datorspēli “Marss”. Līdz šim atceros, ka tā milzīgā, ledusskapja lieluma kaste izskatījās kā no citas pasaules, it kā to patiešām būtu atstājuši citplanētieši! 1981. gadā manas bērnības datoram bija melns ekrāns un zaļi burti, bet, uzrakstot run (latv. ‘sākt’) Mars , atvērās programma. Tad nepratu angļu valodu, tikko latīņu burtus tajā laikā pazinu, taču to dažu burtu pietika, lai patstāvīgi varētu iesākt spēli.

Augšpusē esošos plusiņus varēja šaudīt ar zemāk uzzīmētu izsaukuma zīmi. Tā patiesi bija diezgan primitīva programma, taču no brīža, kad mammas kolēģe man šo spēli parādīja, neatstāja brīnuma sajūta – šai milzīgajai kastei var dot komandas, un svarīgākais – viņa tām klausa.

Atceros, ka pirmo datoru, kurš parādījās mūsu ģimenē, bija izveidojis Kauņas Tehniskās universitātes students jau 1985. gadā.

Šīs emocijas bija tik spēcīgas, ka, šķiet, izlēma manu turpmāko dzīvi. Vēlāk datori vienmēr bija mans hobijs, tomēr, izvēloties studēt ekonomiku, domāju, ka šī joma paliks tikai mans vaļasprieks.

Atceros, ka pirmo datoru, kurš parādījās mūsu ģimenē, bija izveidojis Kauņas Tehniskās universitātes students jau 1985. gadā. Tie bija laiki, kad datoru patiesi varēja salīmēt no dažādām mikroshēmām un taustiņus salikt no tā, kas mājās bija pa rokai. Izskats bija ļoti sadzīvisks, taču kuru tas satrauca? Ar šo datoru jau varēja spēlēt spēles.